Pakritizēsim sevi arī paši

Mums katram kādreiz ir nācies uzklausīt kritiku - jautājums tikai, kādā veidā tā izteikta un kā mēs to spējam uztvert. Kritiku var izteikt ļoti dažādi: smalkjūtīgi, vērtējoši, izceļot pozitīvo un norādot uz trūkumiem vai tikai kā negatīvu vērtējumu.

Mums katram kādreiz ir nācies uzklausīt kritiku - jautājums tikai, kādā veidā tā izteikta un kā mēs to spējam uztvert. Kritiku var izteikt ļoti dažādi: smalkjūtīgi, vērtējoši, izceļot pozitīvo un norādot uz trūkumiem vai tikai kā negatīvu vērtējumu, spriedumu, reizēm pat kā normu. Tāpat arī uztvert kritiku var ļoti dažādi - ieklausoties un izvērtējot tās pamatotību vai gluži pretēji - neieklausīties nemaz un tikai apgalvot, ka tā nav taisnība.
Protams, daudzi no mums kritiku labprātāk vispār negribētu dzirdēt, bet - kritika tomēr ir vajadzīga un mums katram ir jāmācās to uztvert. Šeit nedomāju gadījumus, kad, piemēram, uz laikrakstu piezvana kāds iedzīvotājs, nenosaucot, kas zvana, izbļauj savu sašutumu par kādu rakstu, nozākā un, neļaujot izteikt viedokli tam, nomet telefona klausuli. Šādu kritiku, manuprāt, vispār nav vērts ņemt vērā, jo izturēties pret sevi necienīgi nevajag ļaut. Atminos paziņas stāstīto, ka līdzīga kritika no pārāk pašpārliecināta un netaisna cilvēka jaunietī radīja lielus mazvērtības kompleksus. Tos var pārvarēt tikai spēcīgas personības, kas spēj saņemties un pašas izvērtēt, cik lietderīga ir šāda kritika.
Šķiet, ka mazpilsētās nereti ir tā: cilvēki uzskata, ka drīkst visus un par visu kritizēt, bet kad sāk viņus pašus kritizēt, tad apvainojas un skandalē - kā tā drīkst, tas ir nepamatots apvainojums, es tā neteicu un tamlīdzīgi. Skumji, ka tā ir, bet ar šādiem gadījumiem nākas saskarties diezgan bieži. Ir grūti izprast tādus cilvēkus, kas ir ļoti pašpārliecināti par sevi, uzskata, ka vienmēr - daudzus gadus strādājot savā amatā - visu dara ļoti labi, tādēļ nav pelnījuši kritiku, lai gan varbūt klusībā apzinās, ka tomēr nav darījuši visu, kas viņu spēkos, lai gādātu par attīstību. Bet - skaļi to neatzīst, tādēļ uzliek cietēja masku un skaidro, ka izteiktā kritika ir bijusi nepamatota un aizvainojoša. Bet mūsu, žurnālistu, darbs diemžēl tāds ir - rakstīt un stāstīt lasītājiem to, kas patiesībā notiek. Un patiesība vienmēr nav glaimojoša. Jāpiekrīt Tomasa Stērna Eliota teiktajam, ka kritika ir tikpat neizbēgama kā elpošana.
Aizvakar adventes vainagā iededzām jau trešo svecīti. Šis ir laiks, kad izvērtējam pašu paveikto - gan labo, gan slikto un definējam, ko vēl gribētu sasniegt. Vēlu, lai katram no mums izdodas konstruktīvi paraudzīties uz sevi un arī pakritizēt, lai nebūtu tik sāpīgi uztvert citu kritiku.

Citu datumu laikraksti

  • Kopā ar prieku

    Es šorīt jūtos kā balta lapa bez steigas un maldiem, jo esmu kopā ar prieku. Ja man kāds pajautātu, kāpēc es priecājos, nevarētu atbildēt. Vienkārši...

  • Cilvēki mirst, lai dzīvotu

    Laikā, kad visi runā par Ziemassvētku brīnumu, par dāvanu iegādi un gaidāmo svētku svinību norisi, ir cilvēki, kam šajos svētkos citādāk garšos...

  • Lēģerniekos katrs dzīvo, kā māk

    Ej, kur iedams, brauc, kur braukdams, Latvijā it visur līdzās skaistām un lepnām mājām varēs atrast pamestas un pussabrukušas būdiņas, līdzās...