Palīdz cilvēkiem, jo patīk!

Šoruden pēc gada pārtraukuma Apes novada pašvaldības pagodinājumam izvirzīti deviņi simboliskās Virešu dižās mežābeles „Kristāla ābola” saņēmēji. Nominācijā “Līdzcilvēks „Cilvēks – cilvēkam”” no trīs pieteikuma vēstulēm apbalvojumu saņems Brigita Tetere un Sandra Lārmane. Brigita Apē ir labais gariņš, kas neatsaka savu palīdzību nevienā diennakts stundā. Viņa ir stipra novada iedzīvotāja, balsts novada ļaudīm. Tā raksta iedzīvotāji, un viņiem nevar nepiekrist. Satiekot Brigitu, jau redzams, ka cilvēkā mīt sirsnība un labestība. Ar siltu sagaidīšanu Brigita dalījās savā dzīvesstāstā ar “Alūksnes Ziņām” .

Sapnis - medicīna
Jau kopš mazotnes apenietes Brigitas sapnis bijusi medicīna. Jau bērnībā visi kaķi, lāči un pārējās rotaļlietas saņēmuši potes. “Kaimiņos dzīvoja sanitārīte, kura nesa mājās dažādas pudelītes un sprices, un es viņai biju draudzene. Viņa ļāva rotaļāties ar visām šīm lietām. Jau kopš tā laika man sapnis bija strādāt šajā nozarē. Beidzot Apes vidusskolas 8.klasi, tiku strādāt slimnīcā, bet, protams, kas tu esi par strādātāju 15 gados. Dakteris man vaicāja, vai es varēšu. Taču, zinot to, ka šī joma ir mans aicinājums, nebija ne runas par to, ka es to nevarētu. Sāku strādāt, tad nu vienpadsmit gadus strādāju par sanitāri Apes slimnīcā - gan veļas mājā, gan morgā, gan operāciju zālē. Izgāju visam cauri. Bet dziļi sirdī joprojām vēlējos kļūt par feldšeri. Kad paliku vecāka, sāku domāt: visi taču mācās jebkurā vecumā, kāpēc lai es nemācītos? Es uzmetu somu uz pleciem un devos uz Cēsu māsu skolu,” atceras B.Tetere.

Gūta stabila pieredze
“1981. gadā beidzu Cēsu māsu skolu un atgriezos mājās, jo tur gaidīja vīrs un trīs gadus vecs dēliņš. Atsāku strādāt slimnīcā, četrus gadus biju virsmāsa. Tas bija smags darbs. Toreiz kolektīvā bija 115 darbinieki, un tā bija liela atbildība. Kad piedzima otrs dēls, kļuvu par nodaļas māsu. Taču juku laikos 1996. gadā slimnīcu likvidēja - tas man bija sāpīgs mirklis. Bet tad ēkā tika izveidots pansionāts, un es “ielēcu” tajā. Pansionātā nostrādāju desmit gadus. Sākām ar 4 cilvēku apkopšanu, bet pēcāk jau sasniedzām 50 cilvēkus. Tajā laikā pansionāta vadītāja bija Anita Pāsa - tādu cilvēku kā viņa vairāk nezinu. Viņa ar mums strādāja desmit gadus ar smaidu. Mēs tur dzīvojām kā peles pa miltiem. Vienmēr viss ir atkarīgs no vadītāja, kāds tu ej uz darbu - vai ar prieku un smaidu vai uztraucies par to, ka nepatīk savs darbs. Pansionātā strādāt nebija viegli, jo bija neārstējamas slimības un miršanas gadījumi, bet es jau biju pieradusi. Vairs jau nekas nebaidīja. Tie bija vieni no skaistākajiem gadiem manā darba pieredzē. Tad piecpadsmit pēdējos gadus nostrādāju ātrajā palīdzībā: kur nu skaistāku darbu, ja esi sasniedzis to, ko vēlies! Tagad, kad ieraugu ātrās palīdzības mašīnu, sirdī kūleņi metas. Protams, citiem tas sagādā nepatīkamas emocijas, bet man sirds ietrīcas, jo šis darbs vienmēr bijis mans aicinājums. Jāteic, ka visa mana dzīve gājusi rožaini. Citi saka, ka viņu dzīvē ir ērkšķi vai sliktumi, bet man sagadījies tā - ja juti, ka tuvojas bēda, pēkšņi sagriežas viss labi. Laikam jau cilvēkiem tā ir lemts,” stāsta Brigita.

Māju cilvēks
Brigita vienmēr ir mīlējusi dzīvniekus. Savos albumu krājumos tiek atrādīts albums ar dzīvnieku saimēm, kas Brigitai bijušas - kaķi, suņi, krauklis, pūce, lauku pelīte, govis. Turklāt saimniece ļoti lepojas ar katru dzīvo radību, kas ir bijusi kopā ar viņu. Arī bērnībā viņas mājās bijusi saimniecība. “Gribēju būt medmāsa, cita profesija man nemaz nav bijusi padomā, bet lopkopība man ir bijis kā hobijs. Vienmēr esmu tikusi galā ar visiem darbiem. Tagad cilvēki no rīta aiziet uz darbu, vakarā atnāk mājās un sūdzas par to, ka ir piekusuši, atpūšas. Bet no kā viņiem jāatpūšas? Es nekad nekur neesmu bijusi atpūsties un man nemaz negribas. Esmu kārtīgs māju cilvēks. Cilvēki brauc prom uz citām zemēm un priecājas, bet vai viņi maz zina, cik mums šeit ir skaisti? Cik skaista daba! Tepat Igaunija blakus, mums ir iespējas un ir arī mājas, kur ir pietiekami, ko darīt. Man nevajag ārzemes un kūrortus, man patīk šeit. Arī tagad man ir divas slaucamas govis - dodos katru rītu, vakaru uz kūti slaukt. Nevar jau arī nekur aizbraukt, ja mājās ir lopi. Aizbrauc uz Rīgu un nākamajā dienā jau gribas mājās. Ir jau kaimiņienes, kas izslauc manas gotiņas, bet tas nav tas, kad pats izdari. Kādas vēl var būt nodarbes, ja ir sava māja, lopi, dārzs? Viss prasa laiku. Bet prieks, ka ir savs tomāts, gurķis, dille, sieriņš, pieniņš. Gribas saviem radiem iedot to siera ritulīti. Jaunībā jau pa smuko: biji jauns un gribējās arī uz ballēm. Tad man palīdzēja māsa bērnus pieskatīt un paspēju arī lopus sakopt,” sirsnīgi teic saimniece.
Māju, kurā Brigita dzīvo, viņai uzdāvinājusi tantīte, kura gājusi pie viņas vecākiem uz pirti - Brigita jau kopš bērna kājas viņu mazgājusi. “Redz, kā dzīvē notiek: tu dari citiem labu un tev pašam dzīvē veicas. Kurš varēja iedomāties, ka dzīvē tā sagadīsies!”
Joprojām nevienam neatsaka
“Vēl man ļoti patīk kapu kopšana - katru skujiņu, lapiņu gribas savākt. Un arī tāds darbs ir jādara - kurš gan cits to darīs? Katru vakaru ar ričuku aizlaižu un sakopju kapiņus,” viņa saka. Taču šis gads Brigitai bijis arī nepatīkams, jo aprīlī 67 gadu vecumā nomiris brālis un maijā - māsa. “Es stāvu viņiem blakus kā sargeņģelis. Taču tur es diemžēl nevarēju palīdzēt, jo slimības jau bija neārstējamas. Arī pansionātā bieži bija tā, ka nācu mājās un domāju, kā varētu pārsiet kāju. Visādi domāju un izdomāju, kā cilvēkiem palīdzēt. Bet tajā pašā laikā bija arī slimības, kur varēji likt kaut zeltu, bet cilvēku nevarēji glābt. Tāpat kā vēzis - vari darīt visu, bet beigu beigās vēzis izrādās stiprāks. Protams, žēl. Piemēram, slimnīcā pie bērniņiem es jau arī biju žuļiks. Tajā laikā slimos bērniņus spricēja četras reizes dienā - viņiem dibentiņi bija tā saspricēti! Man bija tik ļoti žēl, ka no rīta es viņiem iespricēju, bet vakarā iedevu tabletīti sprices vietā. Bet kā ir tagad? Visas slimības izārstē piecās dienās ar tabletēm. Mūs taču turēja slimnīcā mēnešiem!”.
Viņa, lai arī ir pensijā, joprojām nevienam neatsaka palīdzību. Ne jau par naudu, bet tāpēc, ka vienkārši patīk. “Ja kādam kāda kaite, tad tik piedauza man pie loga. Kas tik te nav bijis! Ieradušies ar pārgrieztām kājām no meža, ērces iekodušas. Es pieņemu visus tā, kā ir - visi zina, kur iegriezties jebkurā diennakts laikā. Kā tad ar māju spricēšanu? Nebrauks jau tantiņa uz slimnīcu pēc potes, es taču varu izpalīdzēt. Pie manis vienmēr var atskriet!” saka Brigita.

Ģimene vienmēr blakus
Brigitas lielākā laime un vērtība ir viņas mazbērni, bērni un vīrs. “Ar vīru 40 gadus esam nodzīvojuši kopā, viņš man ir labs. Vai tad citādāk es tā varētu darīties? Ja tev nav labs vīrs, tad tu nekad tā nedarīsies kā es: pēkšņi izlem mācīties un vīrs pieskata mazu bērnu vai arī diennakti strādā un neesi mājās. Viņš mani vienmēr ir sapratis un atbalstījis. Ļoti mierīgs, kārtīgs vīrietis. Un mēs netraucējam viens otram. Mums ir divi dēli un trīs mazbērni. Visi šeit arī izauguši. Skumjākais gan ir tas, ka tagad bērnus maz kas interesē, viņi visi sēž telefonos un pat savā starpā nerunājas. Skatās telefonā un smaida. Dēli saka: “Muter, mēs tev uzdāvināsim modernu telefonu.” Es saku: “Nē, man nevajag, tas prasa laiku, bet man tāda nav.” Es jau mazbērniem neļautu telefonus, bet ko es varu padarīt? Viņi ir gudri, viņi saprot angliski, viņi zina, kā atbildēt un runāt. Jāpriecājas, ka bērni un mazbērni dzīvo Apē. Nevar teikt, ka Apē nav, ko darīt. Ja gribi darīt, atradīsi, ko darīt. Ir sāpīgi, kad tavējie aizbrauc uz ārzemēm un nezini, kā viņi tur dzīvo. Protams, tagad visas tehnoloģijas ļauj sazināties, bet sirdī gribas, lai visi ir mājās.”
— Teksts un foto: Loreta Jargane

Citu datumu laikraksti

  • Lāčplēša dienas svinības Alūksnē

    Lāčplēša dienas svinības Alūksnē

    Svinot Lāčplēša dienu 11. novembrī, Alūksnes novada iedzīvotāji tiek aicināti pulcēties svinību pasākumos Alūksnes pilsētā. Turklāt šogad vakara...

  • Lāčplēša dienai

    Tu, Lāčplēsi, kas Latviju uz pleciem nesis,Tu varonis priekš mūsu zemes, tautas vienmēr būsi, esi.Pār Latvijas ārēm iet Lāčplēša gars -Drošs,...

  • Darīt darbu tā,  lai pašam nebūtu kauns 2

    Darīt darbu tā, lai pašam nebūtu kauns  1

    (Turpinās no 1.lpp.)Tuvojoties Lāčplēša dienai, gribas izcelt kādu mūsu alūksnieti, kurš pelnījis Lāčplēša tēla statusu. Un kura gan cita profesija,...