Paliek dzimtajā pusē un dzīvo pilnvērtīgi

Turpinās no 1.lappuses

Bieži dzirdam, ka Latviju pamet liels skaits iedzīvotāju, tāpat arī laukos arvien vairāk paliek pamestu māju. Taču vai tiešām Latvijā dzīve ir neiespējama? To apstrīdēs jaunā Bernartu ģimene, kas savu dzīvi saredz tikai un vienīgi savā dzimtajā pusē – Gaujienā.
Gaujienietis Jānis Bernarts sevi sauc par Gaujienas patriotu. Viņa dzīves ceļš bijis līkumots, jo savu 28 gadu laikā nācies pabūt gan Anglijā, gan Holandē, gan septiņus gadus strādājis ceļu būves firmā “Binders”, būvējot pazemes komunikācijas pa visu Latviju. Taču viņš atzīst, ka par atgriešanos Gaujienā šaubas neesot bijušas.

Viens no jaunākajiem
vadītājiem
Šobrīd Jānis strādā Gaujienas pagastā esošajā dolomīta atradnes vietā “Dārzciems2” par vadītāju. Karjerā darbu uzsācis pirms trīs gadiem, taču par vadītāju strādā nepilnu gadu. “Mani uzaicināja uz darba interviju, bija jāizstrādā dažādas idejas, un domāju, ka viņiem patika mans redzējums. Tāpēc kļuvu par “Dārzciema2” dolomīta atradnes vietas vadītāju,” viņš saka. Latvijā no 24 dolomīta atradnes vietu vadītājiem lielākā daļa ir pirmspensijas gados. Jānis atzīst, ka ir viens no jaunākajiem Latvijā esošo SIA “Minerālmateriālu serviss” atradnes vietņu vadītājiem.
„Mūsu firma izstrādā dolomītu, no kā pa frakcijām tiek ražotas šķembas - sākot no putekļiem līdz pat akmeņiem. Kvalitāte ir viena no labākajām, un pieprasījums arī aug. Šobrīd uzņēmums ir maziņa sēkliņa, bet tas aug lielāks un lielāks. Es nevarēju vien sagaidīt, kad atgriezīšos mājās. Šeit ir īstā vide man, es nemūžam nedzīvotu lielpilsētā! Nemaz nejūtos, ka esmu darbā, pusdienlaikā dodos pāri pļavai un esmu mājās, jūtos kā zivs ūdenī,” stāsta J.Bernarts, kurš kopš 1. novembra ar sievu Klintu un trīs bērniem dzīvo vien pāris metru attālumā no Jāņa darba vietas.

Kāzas - pēc pusgada
Jānis un Klinta iepazinušies pavisam nejauši - 2013. gada 14. decembrī, kad Klinta vadījusi pasākumu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, savukārt Jānis vedis savu māsu uz skolas balli. “Tad mēs pirmo reizi viens otru ieraudzījām. Ticiet vai ne, tā bija abpusēja mīlestība no pirmā acu skatiena. Mēs jau uzreiz sapratām, sajutām, ka esam radīti viens otram, un tā ir joprojām,” saka Klinta, kura jau sesto gadu dzīvo Gaujienā. Jānis uzsver, ka Klintu esot meklējis ilgi.
Šobrīd Klinta ir Gaujienas tūrisma un informācijas centra darbiniece un Apes novadā jaunatnes lietu speciāliste. “Bērnībā, kad braucām ekskursijās, vienmēr prātā palika ceļš “Gaujiena7”, vienmēr domāju: kas tā par sajūtu, uz to Gaujienu skatoties? Tagad es saprotu: tās vienkārši ir manas mājas!  Kad Jānis mani aicināja, nebija pat domas, kāpēc lai nepārceltos uz Gaujienu,” saka 26 gadus vecā Klinta.
Pusgadu pēc satikšanās - 2014. gada 16. augustā - abi apprecējušies. “Viņš man teica: “Es bez tevis vairāk nedzīvošu!” Un tad mēs sapratām: kāpēc gan neprecēties?” saka Klinta. “Ja reiz nolēmām dzīvot kopā un jutām, ka būsim kopā, sapratām, ka veidosim ģimeni. Tad vajadzēja visu būvēt no pamatiem, sākot ar laulībām. Ja runājam par laulībām, tad esmu par šo kārtību – kāzas, bērni, māja,” piebilst Jānis.
“Es vienmēr sapņoju, ka man būs kāzas Velēnas baznīcā. Kad attiecību sākumā jautāju Jānim, vai viņš vēlas precēties un kur, jo ir jau tādi, kas baznīcu negrib ne acīs redzēt, viņš man atbildēja, ka ir viena baznīca, kas viņam ļoti patīk, un tā bija Velēnas baznīca. Es biju šokēta! Tas vēl vairāk liecināja, ka esam īstie cilvēki,” stāsta Klinta. Jānis piebilst, ka Velēnas baznīca ir dvīņumāsa Gaujienas baznīcai, kas kādreiz bijusi Gaujienā, tāpēc arī tieši šī baznīca bijusi viņam tik sirdij tuva.

Sapnis par kuplu ģimeni
Laulībā abiem rit piektais gads un ģimenē aug trīs bērni - Arvīds, Edvards un Liliāna. “Mēs zinājām, ka precēsimies, zinājām, ka būs bērni. Man nekad nav bijusi svarīga karjera vai skriešana pa pasauli. Jau no 12 gadiem zināju, ka man būs daudz bērnu, un es to vēlos arī tagad. Manām draudzenēm ir uzskats, ka karjera ir svarīgākais, tādēļ arī dzīvo bez bērniem. Bet mirkli jau arī var nokavēt. Arī kopmītnēs nekad neesmu dzīvojusi. Saka, ka students nevar būt students, kas nav dzīvojis kopmītnēs. Es domāju: diez kas manā dzīvē mainīsies, ja nedzīvoju kopmītnēs? Nejūtu, ka man dzīvē kaut kā pietrūktu. Kopš bērnības mans paraugs ģimenei ir mani vecāki, kuri ir apprecējušies, kopš satikušies, brālis, māsa - visi kopā dzīvojām,” saka Klinta.
Taču jāpiebilst, ka Klintai meitiņa jau ir bijusi, iepazīstoties ar Jāni. “Ja godīgi, es to uzskatīju par vienu no viņas trumpjiem, jo zināju, ka varēšu paļauties uz Klintu un viņa vairs nelidināsies pa mākoņiem. Man ļoti nepatīk nepastāvība. Vienmēr esmu vēlējies, lai zinu, ka varu paļauties uz cilvēku. Tāpēc bērniņš ir bijis tikai pluss,” saka Jānis.
Pirms iepazinusies ar Jāni, Klinta sev piekodinājusi, ka nevienu citu nemeklēšot, bet, ja kāds atradīšot viņu, prom nedzīšot. “Kad apprecējāmies, ar vīru ļoti nopietni runājām un izdomājām, ka meitiņu varētu adoptēt, tāpēc viņa ir pilntiesīga Jāņa Bernarta meita,” uzsver Klinta. “Savukārt es nevēlējos, lai tiktu maksāti alimenti vai tamlīdzīgi, jo es uzskatu, ja es uzņemos gādību par bērnu, tad man būtu kauns, ja man par to kāds vēl maksātu. Man šķiet, ka vīrietim ir jābūt daudz pamatlietām, lai tiešām viņu varētu saukt par vīrieti: jābūt vīrišķīgam, jābūt atbildīgam. Un tas ir vairāk, nekā nolikt sērkociņus bērnam nepieejamā vietā, - spēt uzņemties atbildību,” piebilst Jānis.

Tikai - “mēs” vai “mūsu”
Klinta saka: “Mēs esam tikai sešus gadus kopā, bet cik daudz jau esam sasnieguši! Citi cilvēki nodzīvo visu mūžu un savā dzīvē vienkārši nevēlas sasniegt kāroto. Varu piekrist, ka šajā ģimenē viss notiek ātri. Mēs paši to veidojam, paši esam tie, kas izdomājam un tiecamies pēc tā, ko vēlamies. Mēs negaidām no citiem, kad pienesīs uz paplātes, mēs paši visu darām.”
Šā gada novembrī ģimene uzsākusi dzīvi savās mājās “Nigļi Saulgrieži” Gaujienas pagastā, kas ir vien pāris metru attālumā no dolomīta atradnes vietas. “Mums vajadzēja māju. Kopš apprecējāmies, sapņojām par māju, un nekad neatlaidām to domu. Jūlijā mēs ieguvām šo māju, novembrī sākām dzīvot. Mājā nebija ne ūdens, ne kanalizācijas. Ielikām logus, Jānis pats savām rokām izveidoja vannasistabu no veca kambara. Paldies ģimenes locekļiem, kas gan finansiāli, gan fiziski palīdzēja! Pārsvarā mājā ieguldīts savs darbs - ievilkta elektrība, sagādāta malka, ierīkota kanalizācija. To Jānis visu veica pats. Tāpat kā māmiņas arī viņš prot visas profesijas. Taču par grāmatvedību ģimenē atbildīga esmu es, tāpat par tīrību un kārtību. Jāteic, ka tagad jaunajās ģimenēs vīrieši diemžēl nav tik strādīgi - vai nu nevēlas darīt, vai neprot,” teic sieva. ”Tagad ir vīrieši, kuri ir sievišķīgāki par sievietēm,” piebilst Jānis.
Abi uzsver, ka viņu ģimenē neesot tādu terminu kā “mans” vai “tavs”. Viņiem ir - “mūsu”. Tāpēc abi gādā par ēdienu mājā un sarunas gaitā bieži dzirdams tikai “mēs” vai “mūsu”.

Pamatā ir cilvēku kultūra
Ir grūti nepamanīt jauno cilvēku pozitīvismu un mirdzošās acis. Šie cilvēki ir radīti viens otram un saprotas no pusvārda. Jānis atzīst, ka viņš ir ļoti mierīgs. “Mēs esam kā puzles gabaliņi, kas veido attēlu. Mums ir vienāds domu gājiens. Ar viņu nemaz nevar sastrīdēties,” teic Klinta.
Jānis saka, ka ir jāprot uzklausīt otra viedokli, jo patiesība vienmēr būs bezgalīga. “Tu nekad nevari būt pārliecināts, ka tev ir pilnīga taisnība. Kāds cits tev oponēs, un, ja tu to neņemsi vērā, iespējams, ka tu pats tikai kļūdīsies. Tāpēc es pieņemu arī opozīcijas viedokli, cenšos saprast, kāpēc tāds ir radies, un tā nonāku pie secinājumiem.”
“Viņš ir ļoti gudrs, es pat savelku līdzības ar savu tēti. Saka, ka sievietes meklē vīru pēc sava tēva. Es apzināti nemeklēju, bet es nevaru tam nepiekrist, jo arī mans tētis ir ļoti līdzīgs Jānim,” secina Klinta.
“Ļoti svarīga lieta ir kultūra, ar kādu tu pieej darbam. Cilvēkiem ir nedaudz jāpamainās, ir jāsaprot, ka mēs katrs veidojam nākotni, arī Latviju. No mums ir atkarīgs, kādā pasaulē augs mūsu bērni. Piemēram, man nekad prioritāte nav bijušas izklaides, jau kopš jaunības biju pret ballēm. Bet es cenšos sevi labot, jo sievai patīk balles. Pamatā visām tām lietām, kas tiek veidotas, ir kultūra,” saka Jānis. Arī viņam pozitīvs piemērs ir bijusi paša kuplā piecu bērnu ģimene.

Priecājas būt Gaujienā
Bernartu ģimenes laime ir būšana kopā. Nevienā mirklī, esot kopā ar viņiem, nav jūtamas negācijas, vairāk izskan padomi cilvēkiem, kuri nomaldījušies dzīves gājumā. “Mums ir ģimene, saticība. Laime ir tā, ka es katru dienu pamostos ar savu ģimeni, ka ir sava vietiņa un ka man ir iespēja to visu izbaudīt,” saka Jānis. Klinta piebilst, ka laime ir tā, ka mēs ejam garām aptiekai, jo mums nekas nesāp, ka mēs ejam garām veikalam, jo mums viss jau ir, un mēs ejam uz mājām, jo mūs tur gaida. Protams, laicīgās lietas mēdz mainīties, var pazust, tāpēc arī jābūt mierā ar sevi.
„Mēs ar Jāni esam jutuši tik bieži savā dzīvē Dieva pirkstu blakus, ka mute atveras vaļā! Un varbūt tāpēc mums paveicas. Mēs paši veidojam to vidi, kas mums ir apkārt. Mēs esam kopā, un mums ir prieks, ka esam šeit, Gaujienā. Mums ir, kur aizbraukt, ja nepieciešams – pilsētas, ceļojumi, radi, draugi,” saka Klinta.
Jānim pietrūkstot tikai dīķa, kur pazvejot, bet arī tas viņiem būšot. Jau kopš bērnības viņš bijis dabas bērns. “Mani priecē fakts, ka Latvijā atgriežas ģimenes no ārzemēm un beidzot ir tur, kur jābūt. Tie patrioti, kuri pat nezina, kad ir Lāčplēša diena, nav nekādi patrioti, bet apsmiekls! Uzskatu, ka tiem cilvēkiem, kas dzīvo ārzemēs, nekā nav - ne radinieku, ne īsto draugu, viss ir svešs,” uzskata Klinta.
Jānis piebilst: “Mēs visi esam kā koka sēklas, kas ir izsētas gaisā pa visu pasauli, un vietā, kur mēs nokrītam, mēs izdzenam saknes un augam. Bet mēs vienmēr izaugsim par to koku, no kurienes atpūsta sēkla, un mēs esam latvieši, tāpēc mūsu vieta ir Latvija. Tāpēc, lai kur mēs ietu, mēs vienmēr būsim daļa no Latvijas. Tas spēks ir jāaudzē sevī. Baidīties atgriezties un sākt darboties ir ļoti labi, jo tas tevī uztur mundrumu, ļauj būt piesardzīgam. Taču spēks rodas darot.”

—  Loreta Jargane

Citu datumu laikraksti

  • Karstais temats

    Alūksnes novadā šobrīd viena no aktuālākajām sarunu tēmām ir par gaidāmo skolu tīkla reformu. Paredzamās izmaiņas ir ļoti skarbas – par to “Alūksnes...

  • Laiks labdarībai

    Svētdien būs pirmā advente, kad sākam gaidīt Ziemassvētkus. Šis parasti ir laiks, kad cilvēki vairāk atver savas sirdis, nododas pārdomām un sniedz...

  • Skolu liktenis vēl nav skaidrs

    Laikraksts “Alūksnes Ziņas” jau rakstīja par Alūksnes novada pašvaldības ziņojumu, kas paredz izmaiņas novada skolām. Nelielā skolēnu skaita dēļ ir...

  • Sociālo lietu pārvaldei atkal jāmeklē vadītājs

    Sociālo lietu pārvaldei atkal jāmeklē vadītājs

    Alūksnes novada pašvaldības Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Evija Švalbe pašvaldībā vērsusies ar iesniegumu par darba attiecību izbeigšanu....

  • Godina pagasta iedzīvotājus 6

    Godina pagasta iedzīvotājus

    Latvijas simtgadē Alūksnes un Apes pilsētās un pagastos norisinājās dažādi svinīgi pasākumi. Arī Jaunalūksnes pagastā, Kolberģī, tika ieskandināti...

  • Liepnā lepojas  ar saviem cilvēkiem 3

    Liepnā lepojas ar saviem cilvēkiem

    Ar skanīgām dziesmām, siltiem vārdiem un patīkamu atmosfēru arī Liepnā izskanēja Latvijas simtgades svētki. Pasākumā “Manai Latvijai 100” Liepnas...

  • Svinēsim Latvijas simtgadi!

    Svinēsim Latvijas simtgadi!

    Latvijas simtajā gadadienā nedēļas nogalē Alūksnes un Apes novados notiks daudzveidīgi pasākumi, kuros aicināts piedalīties ikviens novada...

  • Vienmēr goda vietā –  Alūksnē cepta maizīte 2

    Vienmēr goda vietā – Alūksnē cepta maizīte

    Šis gads mūsu tautai un valstij ir īpaši nozīmīgs – Latvijas simtā dzimšanas diena ir tepat aiz durvīm. Lai kādi laiki un vara piedzīvota, latvietis...

  • Ar ļoti strauju uzrāvienu

    Ar ļoti strauju uzrāvienu

    Pirms pusotra gada Jaunlaicenē atklāja SIA “Cewood” cementētu koka ēveļskaidu plātņu ražotni – modernu Eiropas līmeņa uzņēmumu. Valsts simtgades...