Palikt vienam...

Palikt vienam. Neaizsargātam, ne viena nemīlētām, neapčubinātam, neaprūpētam un nevajadzīgam.

Sajūtas, ko, domājams, nevēlas sajust neviens no mums. Taču... kāds tās jūt. No dienas uz dienu.  Šoreiz es nerunāšu par vientuļiem cilvēkiem. Šoreiz man gribas runāt par vientuļiem dzīvniekiem vai mājas mīluļiem, kurus kāds pārstājis mīlēt. Pirms Alūksnē tika atvērta dzīvnieku māja, es naivi ticēju, ka pie mums tā nenotiek. Varbūt man vienkārši gribējās domāt un ticēt, ka cilvēki man apkārt ir atbildīgi, gādīgi un rūpējas par saviem mīluļiem. Taču tā nebūt nav! Par to liecina dzīvnieku māja “Astēm un ūsām”, kas gandrīz katru dienu kļūst par jaunu mājvietu kādam pamestam sunim vai kaķim. Pamestam vārda vistiešākajā nozīmē. Nevis apzinātai atzīšanai, ka nespēju rūpēties par savu mīluli, tāpēc nododu to gādīgās rokās, bet atstāšanai, nolikšanai un piesiešanai. Cik gan nejūtīgam jābūt cilvēkam, lai šādā veidā atbrīvotos no kāda, ko kādreiz esi mīlējis, lolojis un ar ko kopā esi priecājies... Un tādi neko nejūtoši cilvēki dzīvo mums līdzās, iet blakus, sēž vienā kafejnīcā. Ne jau cilvēki no Rīgas, Smiltenes vai Siguldas šurp atved savus dzīvniekus. Pieļauju, ka tālākais – aizved uz kaimiņpagastu un atstāj tur.
Kā būtu, ja dzīvniekiem būtu vara pār mums, cilvēkiem, un viņi mūs tā vienkārši atstātu parkā, pamestu ceļa malā? Tāpat vien, jo esam viņiem apnikuši. Vai spējat sevi iedomāties pavisam vienu, vientuļu, svešā vietā, bezpalīdzīgi pamestu? Tieši tāpat jūtas dzīvnieki. Arī viņi jūt, elpo un viņos pukst sirds. Vien viņiem nav teikšanas par savu dzīvi. Nupat Alūksnes muižas parkā kāds bija palaidis savu degu. Atstājis ar domu - kā būs, tā būs: varbūt noknābās vārnas, bet, iespējams, izdzīvos. Dzīvnieciņam paveicās - cilvēki viņu atrada, dodot otro iespēju dzīvot un nogādājot patversmē.
Vienmēr biju domājusi, ka arī es varētu kādam cilvēku nežēlastībā kritušam dot otru iespēju dzīvot, tomēr apzinājos savas iespējas un dzīvesveidu. Taču degu uz manu sirdi ceļu atrada pats. Tagad viņam klājas labi. Dzīvnieciņš ir aprūpēts, apmīļots, pabarots un iejuties savās jaunajās mājās. Kopā mums vēl jāsadzīvo un reiz zaudētā uzticēšanās jāiegūst no jauna. Viegli tas nav, jo katrs rokas stiepiens glāstam tiek uztverts kā kārtējā reize paņemšanai un atstāšanai. Gluži kā cilvēks arī viņš jūt un atceras skaudro pieredzi. Tomēr... laiks dziedē visas rētas. Novēlu katram kaut reizi izjust to īpašo sajūtu, kāda ir, dodot kādam iespēju dzīvot! Un atcerēsimies sen zināmo patiesību – nedari otram to, ko negribi, lai dara tev. 

Citu datumu laikraksti

  • Alūksne īsumā

    Alūksne 9.maijā 14.40 pa Rīgas ielu velosipēdu 1,58 promiļu reibumā vadījis 1964.gadā dzimis Ziemera iedzīvotājs. Alūksne 9.maijā 23.00 Valkas...

  • Afiša

    10.maijā 16.00 Gaujienas tautas namā - Māmiņdienai veltīts koncerts „Māmiņ, zelta pasaulīt...”. 10.maijā D. Ozoliņa Apes vidusskolā - Mātes dienai...

  • Zolītē dominē alūksnieši

    Aizvadīts kārtējais Gulbenes pilsētas atklātais zolītes čempionāts. Šajā reizē piedalījās 30 zolītes meistari no 12 pašvaldībām. Sacensībās dominēja...

  • Startē Lietuvas motokrosā

    Samanta Josta startējusi Lietuvas motokrosa čempionāta pirmajā posmā. Pirmajā dienā startējot kopā ar puišiem 125 kubikcentimetru klasē, S.Josta...

  • Svētdien - Mātes diena

    Šolinu ģimene Liepnā Mātes dienu šosvētdien svinēs kuplākā pulkā nekā pērn. Māmiņai Sanitai mīļus apskāvienus un ziedus dāvās trīs gadus vecais...