Pansionāta stāsti 2

Turpinās no 14.marta. Vilma pansionāta personālu jau bija iepazinusi no daudzām pusēm, un viņai par darbiniekiem bija savs spriedums, pārsvarā pozitīvs.

Turpinās no 14.marta.
Vilma pansionāta personālu jau bija iepazinusi no daudzām pusēm, un viņai par darbiniekiem bija savs spriedums, pārsvarā pozitīvs.
10. Sadzīves ķēķis un nepatikšanas.
Lai izprastu klientu dzīves un katram nodrošinātu individuālu pieeju, tur jābūt ar eņģeļa pacietību. Ne bez pamata ir arī teiciens, ka visiem mīļš nebūsi! Dzīve kolektīvā ik uz soļa apliecina šo patiesību. Reizēm Vilmai likās, ka tiešām nepateicība ir pasaules alga. Pie ēdamistabas galda kaimiņienes aizvien gribēja patrīt mēles: ko dzirdējušas, ko redzējušas, gar māsu istabas durvīm ejot, ko noklausījušas no aprūpētāju sarunām. Fui! Tas Vilmai nebija pa prātam. Tiesa, varbūt tādēļ, ka viņa ir nedaudz priviliģētā stāvoklī un tiek biežāk uzrunāta un arī iesaistīta personāla sarunās. Viņa bija vēl kustīga, pozitīvi domājoša un centās savas sliktās emocijas neizgāzt pār citu galvām. Un tieši tāpēc Vilmu ķēra visasākās aprunāšanas bultas: personāla aizstāve, pielīdēja, labiņā, iztapēja, pasaules naba! Un tā bez gala. Ja Vilma būtu par pakāpienu zemāka, pelēka, mazizglītotāka un pūlī nepamanāma, varbūt viņa to ņemtu galvā. Tomēr – ne velti saka: suņi rej, bet karavāna iet tālāk! Un Vilma arī bija karavānā. Kas gan slikts, ja no personāla istabas reizēm atskanēja skaļi un veselīgi smiekli? Vai tad jābūt visapkārt kapa klusumam? Tas vēl būs, kad pienāks laiks. Kas slikts, ja koridorā pasmaržo ceptas gaļas smarža un ja gaļa audzēta uz personāla cūča gurna, un darbinieki atpūtas brīdī apēd savu sviestmaizi un dzer aromātisku kafiju? Smarža jau neliecina, ka apzog cilvēkus, ka apzog savus klientus kā viens otrs melš. Kāpēc neviens neuztraucās, kad pavārīte atnesa gardumus no sava dārza un dalīja visiem vai piecepa pannu pannām pankūku no saviem mājas produktiem? Daudzi darbinieki uzupurējās savu klientu labā, daloties, pavisam cilvēcīgu jūtu vadīti. Tomēr ļaudis namā bija tik dažādi un no dažādām dzīvēm nākuši, un, kam ar zagļiem un dzērājiem iepriekš bijusi darīšana, tas tādus grib ieraudzīt arī pansionātā. Kas sūdzības uz dažādām instancēm rakstījis vai pusi no mūža, tas te arī nelikās mierā un saskatīja otra acī skabargu, savā baļķi neredzot. Kur tad vēl dažādas vajāšanas mānijas! Arī Inta vēl ilgu laiku pēc savas istabas kaimiņienes aiziešanas mūžīgajos debesu dārzos iedomājās, ka nelaiķe zog no viņas skapīša sīknaudu, un naktīs teicās redzam, ka nelaiķe vandās pa kaimiņa mantu saini, vai reizēm apgalvoja, ka redzējusi vēl trakākas lietas - parasti ar seksuālu pieskaņu: kurš ar kuru un kā. Jā! Nodzīvojot pusgadu jaunā vidē, daudz ko Vilmai nācies redzēt, dzirdēt un pie daudzām lietām, ko nevarēja grozīt, arī pierast. Te mita dažādi cilvēki: gan eņģeļi, gan sātani...Vilma ticēja tikai tam, ko pati redzēja un piedzīvoja. Sava uts bija katram, un, kas to noliedza, tam droši vien bija veselas divas...Dievs, nedod Vilmai pašai no prātiņa nojukt! Garīgā joma cilvēkam ir tā jūtīgākā un mūža gaitā arī visātrāk novalkājusies, un varbūt pat labi, ka cilvēks visbeidzot dzīvo savu iedomu pasaulē un saredz pasauli kājām gaisā. Tā pašam vieglāk!
Varbūt tādu pasauli saredzēja arī Kārlis. Ievietots trīsvietīgā vīriešu istabā, viņš bija palicis Vilmai pilnīgi neizprotams. Laikam jau vainīgs pie visa bija Ausmas pasniegtais alkohola trauks un neilgā dzeršanas atturība. Nu ieradums iedzert atjaunojās ar tādu sparu, ka nācās pielietot spēcīgus medikamentus, lai Kārļa prātus nomierinātu un apkārtējie netiktu apdraudēti. Visbēdīgākais bija tas, ka viņš vairs neklausīja arī Vilmai, bieži pēdējiem spēkiem rausās ārā no gultas, kļuva agresīvs un visbeidzot saņēma – kā Vilma domāja - pelnīto Dieva sodu: viņu ķēra trieka otro reizi. Tā nu Kārli personāls ielika gultā aiz režģa, baroja un lika pamperos kā mazu bērnu. Neprātīgu skatienu, pusnomodā viņš vadīja savas dienas, bet pārvest uz kādu viņam piemērotāku psihiatrisku iestādi uzreiz nebija iespējams: visur pilns, visur rindas. Kādu pacietību vajadzēja personālam! Viens ir saprātīgs gulošais, bet pavisam cits bez saprašanas palikušais. Kur nu vēl bez valodas! Tomēr tas varbūt bija pat labi: neviens netika lamāts un tikai reizēm Kārļa agresija izpaudās ar roku vicināšanu un dusmīgām grimasēm. Tagad arī Ausma no viņa apciemošanas bija atstājusies: ko tur ar pilnīgi dumju cilvēku! Vilma gan pienākuma dēļa pāris režu dienā piestaigāja, te padzirdīja, te pasēdināja, taču pretī nesaņēma nevienu sapratīgu un pateicīgu skatienu. Arī Sandra reizēm pie tēva gultas pasēdēja un pat roku savējā plaukstā paturēja, bet viņš likās neko nejūtam. Ar Kārli bija cauri! Jo dienas jo trakāk, un tikai uz leju, uz leju vien! Sākās drudzis. Tas bija Dieva sods par visiem viņa nodarījumiem, Vilma par to nešaubījās. Runas trūkuma dēļ viņš nebija spējis arī Vilmai savu dzīves stāstu un varbūt nožēlu izpaust, un tagad ar grēku nastu plecos būs jāstājas pie lielās vētīšanas, mūžībā ieejot. Vilma to nevēlējās un tāpēc svētdien aizstaigāja uz baznīcu pielūgt Dievu un, saņēmusi grēku piedošanu, sarunāja mācītāju Putniņu dot Kārlim svēto vakarēdienu, jo tās mokas, ko Kārlis cieta, likās pāri cilvēka spēkiem. Dievs taču ir spējīgs piedot visiem, kas to lūdz, un, ja Kārlis pats vairs to nespēja, tad viņa vietā to lūdza piederīgie. Vilma gribēja, lai atbrauc Sandra, mazbērni un Alnis. Tas visus satuvinās, pirms vēl Kārlim ejams tālais aizsaules ceļš.
Rituāls ilga vismaz pusstundu: mācītājs, uzlicis roku uz mirēja galvas, nolasīja kādu garu lūgšanu, tad uzskaitīja visus Kārļa šķietamos grēkus: gan slikto attieksmi pret Vilmu, novēršanos no ģimenes, dzeršanas postu, gan labos darbus, kuru arī taču jau nebija mazums, un piedeva viņam Dieva vārdā visus nodarījumus. Tiešām, Kārlis pēc mācītāja vārdiem likās mierīgāks. Pat tāds kā smaids bija atplaucis sejā. Pēc šīs svētās procedūras klātesošie pasēdēja pie tējas tases viesistabā, jau runājot par dzīvi un ikdienišķām lietām. Mācītājs izrunājās ar Ingu un Vari par skolas lietām, bet ar Alni par vīriešus interesējošiem jautājumiem. Ārpus saviem mācītāja pienākumiem Putniņš bija tāds pats cilvēks kā visi citi. Kad viss jau bija izrunāts un viņi taisījās projām, ienāca medmāsiņa un paziņoja, ka Kārlis ir aizgājis mūžībā. Tātad svētā vakarēdiena vārdi bija iedarbojušies visai drīz, un Dievs bija viņu atbrīvojis no grēkiem, pieņemot viņa dvēseli. Nu bija jādomā pa bērēm, par pavadīšanu, un Vilma pēkšņi izjuta tādu atvieglinājumu, ka viss ir beidzies, ka pati par to kaunējās. Taču visļaunākais likās lišķēt sev. Vilma to nevēlējās. Lielais akmens, kas gulēja uz sirdsapziņas par pašas dzīves kļūmēm, bija kaut kur pazudis, aizlidojis nebūtībā reizē ar Kārļa dvēseli. Vilma jutās viegla un piepildīta: dzīves lielais uzdevums vismaz līdz šim brīdim likās piepildīts. Likteņa lemto viņa bija pacietīgi atnesusi līdz šai dienai.
11. Sapņu ceļos
Tīkams siltums un gaisma, likās, aumaļām plūda istabā. Gaisā vēdīja patīkama – tāda kā liepu ziedu medainā smarža. Varbūt tā bija smaržas atmiņas vīzija? Caur atvērto kaplodziņu ieplūstošais gaiss viegli, tikko manāmi šūpoja balto loga aizkaru. Debesīs nemanīja ne mākoņa: zilas un tīras tās apņēma zemi ar visu, kas uz tās atradās un likās auklēja visu dzīvo dabu ar savu maigumu, radot paļāvību un drošības sajūtu. Dievišķais zilums, kāds redzams tikai debesu klaidā, Vilmai radīja īpašu noskaņojumu. Tā mēdza būt bezvēja sestdienas vakaros, kad bija dzirdamas baznīcas svētvakara zvana skaņas ar klusu atbalsi, atsitoties pret pretējā kalna kori. Nogurusi no pēdējo dienu pārdzīvojumiem, Vilma liekas, ir kaut kur pa vidu starp miegu un nomodu. Viss apkārt liekas tik klusu, ka domām nekas netraucē doties turp, kur pagājuši viņas dzīves gadi – uz "Skujiņām", gandrīz fiziski izjūtot meža māju.
Turpmāk - vēl

Citu datumu laikraksti

  • Dienā izvelk 2,4 kilogramus smagu vēdzeli

    Nu jau divas nedēļas Alūksnes ezera ledus nav vairs drošs. Bet uz pēdējā ledus, kad par tā izturību nevajadzēja bažīties, prāvu vēdzeli izvilka Igors...

  • Gājputni atgriežas agrāk

    Daba mēdz jokot. Lai gan 20.martā sācies astronomiskais pavasaris, vēsais laiks un sniegs licis gājpuntiem atgriezties teritorijās, kur ir siltāks un...

  • Es un mans suns darbos un nedarbos

    Rīgas Bērnu un jauniešu muzikālais teātris „RīBēJa MuTe”, gaidot muzikālās izrādes „Pifa piedzīvojumi” pirmizrādi, kas būs 11.aprīlī VEF Kultūras...

  • Lieldienās

    Šī Lieldienu diena no paša rīta.Šī Lieldienu diena no paša rīta Ir Ginesa rekordos ierakstīta, Jo reti gan tādi brīnumi gadās, Ka Lieldienu zaķi kā...

  • Rauda

    Bija apmākusies jūlija diena. No Alūksnes parka puses pāri ezeram pūta silts vējš, no armijas daļas atnesdams mūzikas skaņas un ezerā veidodams sīkus...

  • Ko tu vari man dot?

    Labu attiecību pamatā ir spēja ar otru cilvēku vienoties, ko vēlos saņemt un varu sniegt pretim.Labu attiecību pamatā ir spēja ar otru cilvēku...

  • Spēlējoties izraisa vilciena avāriju

    Polija. Kādam 14 gadu vecam zēnam, rotaļājoties ar televīzijas tālvadības pulti dzelzceļa tuvumā, pagaidām neizskaidrotu iemeslu dēļ izdevies...

  • Podā noslīcina pistoli

    Japāna. Kādam Uzlecošās saules zemes policistam gadījies misēklis – izmantojot labierīcības diennakts veikalā, viņš pazaudējis dienesta ieroci....

  • Sajauc alkoholu ar benzīnu

    Vācija. Kāds 56 gadus vecs Meklenburgas-Forpomernas iedzīvotājs pārskatoties iedzēris benzīna malku, jo domājis, ka tas ir šņabis.Vācija. Kāds 56...