Pansionāta stāsti 2

Turpinājums no 8.februāra. Sandra ir ar mieru aizvest viņu noteiktajā dienā un stundā. Ja jau citi tikpat veci kā viņa var, kāpēc nepriecāties par vēl vienu likteņa dāvātu izdevību?

Turpinājums no 8.februāra.
Sandra ir ar mieru aizvest viņu noteiktajā dienā un stundā. Ja jau citi tikpat veci kā viņa var, kāpēc nepriecāties par vēl vienu likteņa dāvātu izdevību? Pati uz savām kājām taču staigā! Ielūgumā rakstīti tik iedvesmojoši un humorīgi vārdi, ka neatsaukties, dzīvam esot, nav iespējams. Redzēs, cik tad to sirmo galvu vēl palicis?
Norādītā tikšanās vieta ir pavisam netālu Veclaicenē, kur savu darba dzīvi kā kolhoza agronoms nodzīvojis klases vecākais Mārēns, un nu ir pieteicies par mājas tēvu un salidojuma rīkotāju. Nieka piecdesmit kilometri! Viņa mājā visa tā ambrāža notikšot retrostilā un blakus viesu mājā būšot naktsdusa. ,,Mēs esam vēl dzīvi, mēs esam vēl brīvi!" Vilma trallina, Poģi vadādama vakara pastaigā, un suns laikam jūt saimnieces pacilātību un pa brīdim, kā nojauzdams cilvēka prieku, aizdomīgi veras saimniecē: tik daudz pārmaiņu bijis suņa dzīvē, un varbūt Poģim liekas, ka atkal notiks kas nesaprotams, ar ko būs jāsamierinās. Suns ir saimniekam vienmēr paklausīgs, tas tā no dieva ir lemts. Arī Kārlis nekādus iebildumus nespēj celt, jo, pie slimības un akluma pierazdams, tāpat kā agrāk saka tikai savu "jā, jā" Valoda pāris mēnešos nav atradusies, un tāds runāt nespējīgs viņš ir labs Vilmas uzklausītājs. Liekas pietiekoši labi noskaņots un ar likteni samierinājies, vai varbūt tikai izliekas? Izvēles jau nav! Atbildības sajūta Vilmu vadījusi visu šo laiku, bet prāts ir nemierīgs: kā būs nākotnē? Visi kaimiņi ir pieraduši pie aklā nerunātāja, tikai mēdz būt, ka viņiem piemirstas, ka dzirdēt un saprast Kārlis spēj un visas maņas Dievs viņam nav atņēmis, un tāpēc radušās arī neveiklas situācijas. Ar Ausmu Vilma ir salīgusi pamieru, un viņa reizēm nāk ciemos un runājas ar Kārli par tēmām, ko pati izvēlas, un visbiežāk tās ir Ausmas jaunības atmiņas un ikdienas sīkumi. Lai viņa pēc sirds patikas patērzē, kamēr Vilma būs salidojumā! Taču Kārlim būs labāk nekā kvernēt vienam! Suni pabaros personāls, un prombūtni tās divas dienas viņi abi izcietīs. Ar Kārli Poģis ir samierinājies un pieņēmis kluso cilvēku bez pretenzijām kā saimnieces piedevu. Viņi trijatā: Vilma, Poģis un Kārlis vai katru dienu ir pavadījuši ārā, jo, pēc Vilmas domām, vasarā katra ārā pavadīta stunda pagarina labsajūtu ziemā par vairākiem mēnešiem - kā teicis diženais Rainis: sasmēlies esmu saules... Apkārtējiem noteikti šķiet, ka Vilma, suns un Kārlis ir mīlestības pilna trijotne. Par Vilmu svešie, kas nav bieži pansionāta viesi, saka: ,,tā kundze ar suni un aklo vecīti." Jau vairākus mēnešus Vilmas kompānija liekas tuvākās apkārtnes uzmanības vērta: uz viņiem atskatās un bieži sveicina. Ka vecais vīrs nerunā, garāmgājējiem nav svarīgi, jo sieva ir runīga un draudzīga par diviem, un no Kārļa mutes izskanējušie piekrišanas "jā, jā" ir kā apstiprinājums visam, ko saka. Laikam jau bieži paliek iespaids, ka Vilma viņu vienkārši nelaiž pie vārda.
Kad pienāk noteiktā klases salidojuma diena, Vilma ir saposusies uz to labāko un Sandra viņu aizved automašīnā kā lielmāti .Daudzi noskatās pa istabiņu logiem un droši vien apskauž. Un ir jau par ko! Kur citiem domu un darbošanās lauks sarāvies līdz ar istabas slieksni vai gultas malu, tur Vilmas kundzei ir ne tikai suns, datori, vecais pie sāniem, bet, redz, arī uz salidojumu meita aizved kā princesi, kā kādu īpašu personu. Apskaužams, no malas skatoties liekas viss, kas notiek ar Vilmu... Kad viņa atgriezīsies, būs ko dzirdēt, un jaunības atmiņu kamanās gan jau viņa pavizinās ne tikai Kārli... gan jau maltīšu laikā galdabiedrenes arī dabūs dzirdēt, kā izlustējusies un izdzīvojusies ārpus pansionāta sienām. Te jau ne katram runcim gadās krējuma pods, un Vilma uz visiem laikiem ir ierakstīta īpaši izredzēto iemītnieku sarakstā.
Kad Vilmu otrās dienas vakarā pacilātā noskaņojumā atgriežas pansionātā, viņai liekas, ka arī Ausma ir darījusi visu iespējamo, lai Kārlis nejustos vientuļš. Pat suns ir bijis ielaists goda vietā zem viņas gultas. Esot gaudojis jau no vakara kā nelabais, un aprūpētāja atvedusi kustoni uz viņa miera ostu – saimnieces istabiņu. Gudrs suns! Tātad Poģis ir redzējis un dzirdējis, kā te Ausma ir Kārlim laiku kavējusi, bet suns arī ir mēms, un neko pastāstīt nespēj, pat ja būtu kas stāstāms! Ausma ir pie Kārļa uzturējusies laikam jau vai visu Vilmas prombūtnes laiku, un laikam tepat gulējusi, jo viņas halāts ir uzmests uz Vilmas gultas un uz galda ir divas krūzītes. Dīvaini, bet Vilma jūtas tā kā greizsirdīga. Ausma ir rosīga, tik pacilāta, tik jautra, kā ilgu laiku nav manīts, un Vilmai atliktu vien priecāties, ka radusies tāda izpalīdze. Drīz Ausma aiziet uz savu istabu, labu nakti novēlot un piebilst: ,,Tu nebrīnies, es mācīju tavam Kārlītim veco labo skolas burtu rādāmo valodu, viņš tagad katru dienu manā vadībā trenēsies. Es visus burtus uzreiz neatcerējos un nemācēju iestāstīt, bet ies labi...viņš ir apķērīgs un saprata. Un viņa uzsmaida savu plato sen neredzēto smaidu un atsveicinās no Kārļa, roku mīlīgi uz pleca uzlikdama: ,,Nu uz redzēšanos! Rītā nākšu uz burtu stundu. Pastāstīsi, Vilmiņ, mums abiem, kā gāja salidojumā. Taču jau interesanti! Vai vecos skolas brūtgānus arī atpazini? Ko tad tādi veči un večas tur divas dienas varējāt sadarīt? Jaunībā sniegs bija baltāks un zāle zaļāka mums visiem. Es arī Kārlim stāstīju par saviem jaunības gadiem... Atmiņā daudz kas aizķēries, un tad atcerējos tos burtus... to valodu, un vēlāk mācījāmies itin cītīgi."
Kad Vilma ar Kārli paliek vieni, atbraucēja, protams, vispirms apprasās, kā gājis, un tas viņai pašai izklausās tik muļķīgi, it kā viņa būtu aizmirsusi, ka Kārlis ir mēms. Viņš kā par brīnumu nesaka savu mūžīgo vārdu, bet māj ar galvu un sāk rādīt ar pirkstiem žestus, tādus kā burtus, kādus viņu skolas laikā lietoja skolnēni priekšā sakot: A - burts abu roku rādītājpirksti salikti kopā kā jumtiņš, B – pie kreisās rokas rādītāja ar labo roku rādāmas it kā divas nullītes... un Kārlis atrāda jauno sazināšanās mākslu diezgan precīzi: N –labās rokas otrais un trešais labās rokas pirksts uzlikts uz kreisās rokas delnas, M – trīs vidējie pirksti uz otras rokas delnas, S – saāķēti abu roku mazie pirkstiņi, R – knipis gaisā, tikpat vienkārši ir parādīt vēl vairākus burtus, kas varētu veido vārdus. Un uz augšu paceltais īkšķis, protams, nozīmē, kā tagad saka, super vai okei!
Vilmai nebija ienākusi agrāk prātā piemirstā skolēnu priekšā teikšanas valoda. Ausma to ir atgādinājusi. Tas Kārlim varētu būt vismaz kā laika kavēklis kā viņai datori, un varbūt pat kādi vārdi sanāk, tā sakot, zīmju valodā.
Nekādas runas ar Kārli par klases salidojumā redzēto un dzirdēto Vilma šovakar neuzsāk. Pansionātā vakariņu laiks arī ir pagājis, un viņa neiet pat uz ēdamistabu. Kārlim gan vakara putra kā parasti ir atnesta istabā, un viņš ar žestu rāda, lai Vilma pasmeļ arī sev.
,,Ko nu es pēc visiem ciema gardumiem gar putru! Nogurums ir tik liels, un arī sunim jāsamierinās ar ķēdes žvadzoņu gar būdu. Rītā, rītā būs jauna diena." Un viņa dodas pie miera varbūt nosapņot to sapni, kas palicis dzīvē nepiepildīts un tagad pēc salidojuma uzjundīts. Dzīve nav kā adāma zeķe, kur nepareizi saadītos valdziņus var izārdīt un no jauna pareizi saadīt. Un to viņas dzīves zeķi, visticamāk, kodes ir saēdušas...
Meliem īsas kājas
Atstiepusies savā pansionāta gultiņā nakts mieram, Vilma pārdomāja bijušo klasesbiedru satikšanās sīkumus, kurus varbūt daudzi pat neievēroja. No desmit sapulcētajiem visi gribēja izlikties spraunāki, interesantāki un pārējo acīs izskatīties labāki nekā patiesībā bija. Desmit dzīves, desmit dažādi likteņi, par kuriem Vilmai šodien vairs nešķita svarīgi domāt. Ko tas līdzētu, ja nākamās satikšanās vairs nebūs, ja klasesbiedru vēstules noteikti nesekos. Arī pirms pieciem gadiem viņi bija apmainījušies ar adresēm. Vismaz Vilma neuzrakstīja nevienu rindu un arī neko nesaņēma. Negribējās atgriezties bijušajā atmiņu dārzā. Tas likās tikpat kā mazgāt otrā dienā apkaltušos viesību traukus...Atmiņu ugunskurs bija izrušināts uz visiem laikiem, un ogles droši vien vairs neuzkvēlos. Sarunās varēja tikai nojaust, kā kuram iet, drūmākajās stāstu daļās rast mierinājumu, ka viņai ir labāk nekā dažiem citiem, un atzīt, ka visiem ir problēmas. Tomēr dzīve vēl sola kādu mazumiņu cerību, ja jau viņi bija spējuši sapulcēties. Klausīties garos klases biedru dzīvesstāstus likās pat garlaicīgi: kad un kā vīrs vai sieva nomirusi, kur dzīvo un strādā bērni, kāda iztikšana un kādas piemetušās slimības. Tas neiedvesmoja. Garlaicīgi! Pat klases vecākā Mārēna ieplānotais muzeja apmeklējums Vilmai radīja skumjas. Arī viņa tur muzejā sajutās kā veca lieta – kā tāda veca sviesta ķērne, kurā vairs nekuļas dzeltenīgie, smaržojošie sviesta kluči. Muzeja kaktā noliktā ķērne arī var tikai atcerēties to skaisto laiku, kad regulārs pilnības reibonis, likās, būs mūžīgs... Vilma par savu dzīvi centās stāstīt maksimāli maz. Protams, viņa neatklāja, ka dzīvo pansionātā. Tas klasesbiedriem liktos vismaz dīvaini: ir labi situēta meitas ģimene, bet māte iespundēta nabagmājā... Stāstīt, ka arī sen atlaulātais vīrs tagad kvern turpat līdzās mēms un akls, atkal uzraugāms un bezpalīdzīgs? Vai to Vilma varēja atļauties teikt? Protams, īsajā atskaitē saviem biedrīšiem tika stāstīts, ka viss ir vislabākajā kārtībā, dzīve sakārtota uz to labāko: ir labi mazbērni, labs un gādīgs znots, veselība pašai laba, ka iemācījusies darboties ar datoru, ka palīdz audzināt mazbērnus un tā tālāk. Viņai droši vien noticēja. Neviens kā agrāk komjauniešu sapulcē papildus jautājumus neuzdeva. Visi sapulcētie noteikti izlikās laimīgāki nekā patiesībā bija, un sklerozes pazīmes bija visiem. Visi ēda, dzēra pie Mārēna bērnu – viesu nama saimnieku bagātīgi klātā galda, uzsaucot tostus, un dīvaini Vilmai likās, ka par skolu vairs neviens tikpat kā nerunāja. Laikam jau tas bija lieki, pieminēt to, ko visi kopā bija piedzīvojuši. Alkohols radīja patīkamu viegluma sajūtu, un Vilma ievēroja mēru, tikai dažas glāzītes konjaka sirds mundrumam pielikdama pie lūpām. Tādā vecumā, kādu bija sasnieguši viņi, vairs neviens necentās pat runāt par dejošanu. Tad gan varētu pamatīgi izblamēties pat lēnajā valsī. Dziesmas – tās gan visbeidzot padziedāja, un tas Vilmai likās tas jaukākais. ,,Pie Dzintara jūras" – droši vien visiem atsauca atmiņā jaunības mīlestības, bet ,,Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī" atgrieza visus skaudrajā nākotnes nojausmā..." daudz tu man solīji, maz tomēr devi. Vai nav vienalga raidai –dai – dā!" Vilmas skolas mīlestība jau sen bija mirusi, tikai atmiņā šīs dziesmas laikā uzpeldēja staltais jauneklis, kas līdz neprātam savaldzināja meitenes sirdi, bet nekas paliekošs nenotika, ne skūpstu neprāta, ne tuvības. Tikai nojautas, kā būt, ja būtu. Toreiz, kad viņi gāja skolā, tikumība likās svēta manta vismaz Vilmai. Vai nu laulības vai nekas nopietns! Tagad paradīzē svētais Pēteris viņai droši vien iedotu par tikumību kā tanī anekdotē – zosu, ne gulbja spārnus, ko tādi platoniskās mīlestības pielūdzēji arī ir pelnījuši...
Kad Vilma beidzot iemiga, caur loga aizkaru jau lauzās viņas mazajā istabiņā rīta gaisma. Kaut kur pavisam tuvu iepogājās lakstīgala, un pārdomas pārvērtās jaunā sapnī: bijušā nebijušā kombinācijā. Viņa torīt nogulēja brokastis, Kārlis arī viņas miegu ar krākšanu vai kāsēšanu netraucēja, un tikai Ausmas ierašanās laikam uz to solīto ,,burtu stundu" viņu pamodināja.
Turpmāk - vēl.

Citu datumu laikraksti

  • Par bērnu robežšķērsošanu

    Bērnu un ģimenes lietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka, pievienojoties Šengenas telpai, kārtība, kādā robežu šķērso bērni, paliek...

  • Alūksniešiem veiksmīga tūrisma filma

    No 15. starptautiskās tūrisma izstādes „Balttour 2008”, kas notika Rīgā, Alūksnes pilsēta atgriezusies ar ievērojamiem panākumiem.No 15....

  • Jāpaciešas vēl līdz vasarai

    Pie nama Lielā Ezera ielā 6 bojāta notekcaurule ir trīs gadus.Pie nama Lielā Ezera ielā 6 bojāta notekcaurule ir trīs gadus Redakcijā bija ieradušies...

  • Augšāmceļas kā krāpnieks

    Budapešta. Pretēju situāciju piedzīvojis kāds ungārs, kura sieva 2001.gadā ziņoja, ka vīrs noslīcis, sērfojot Grieķijā.Budapešta. Pretēju situāciju...

  • Cietuma vietā miera centra nebūs

    Sanfrancisko. Pilsētas iedzīvotāji balsojumā nolēmuši neatbalstīt priekšlikumu nojaukt slaveno Alkatrazas cietumu, lai tā vietā izveidotu “globālu...

  • Nespēj pierādīt, ka ir dzīvs

    Varšava. Kādam Polijas iedzīvotājam pēc oficiālo iestāžu kļūdas joprojām nav izdevies pierādīt, ka viņš nav miris.Varšava. Kādam Polijas iedzīvotājam...