Par ko viņi klusēja?

Berta pamodās no spožās un šķietami siltās saules stariem, kas spraucās viņas īrētajā istabā cauri gaišdzelteno aizkaru spraugām, kas pastiprināja spozmes efektu.

Berta pamodās no spožās un šķietami siltās saules stariem, kas spraucās viņas īrētajā istabā cauri gaišdzelteno aizkaru spraugām, kas pastiprināja spozmes efektu. Viņa vēl nespēja saņemties izkāpt no gultas, pārlaida skatienu istabai un apstājās pie zilās porcelāna vāzes, kas mantota no vecāsmātes - muižnieka istabmeitas Minnas, kura vāzi saņēma pūrā līdz ar bērnu zem sirds. Šis mazulis, kurā vienlaikus plūda senas baronu dzimtas un kalpu asinis, bija Bertas vectētiņš Teodors Kārkliņš, kam bija lemts palikt pie zemes darbiem un kļūt par vidēji turīgu saimnieku, kuru kopā ar ģimeni, un trim bērniem, to vidū arī Bertas mammu, izsūtīja uz Sibīriju. No turienes atgriezās tikai viena meita - Madara. Apprecoties ar komjaunatnes rajona komitejas pirmo sekretāru Leonīdu Ņevinnuju, viņa beidzot ieguva rimtu dzīves ritmu. Tad pasaulē nāca Berta, arī Ņevinnaja. Nu jau vecāki ir viņsaulē. Bet vāze, kas dzimtai ceļojusi līdzi uz Sibīriju un atgriezusies mājās, šķiet kā radiniece, kā daļa no Bertas senču dzīvesstāsta. Kā daļa no nepastāvīgās, mietpilsoniskās laimes, pēc kuras Berta, šķiet, visu mūžu bija tiekusies.
Bija bail nomest segu un sajust pavasarīgo vēsumu telpā. Taču viņu satrauca jaunas sievietes lūdzošā un raudulīgā balss, šķiet, tā piederēja kaimiņienei - apaļīgajai mazā auguma tumšmatei Sibillai Bērzniecei. Un tai atbildēja vīrietis. Ak, arī šī samtainā runasvīra valoda Bertai likās kaut kur dzirdēta. Taču viņa nespēja atcerēties, kur. Lai darītu galu neziņai, Berta uzmanīgi pabāza galvu pa aizkara spraugu. Ieraugot tieši zem viņas otrā stāva logiem lejā uz ielas stāvošo pāri, Berta bija pārsteigta. Tur mācītājs Valters Brengulis, talārā tērpies, gluži kā melns putns atvairījās no jaunās dāmas Sibillas, kas, šķiet, centās vīrišķim ķerties ap kaklu. Ak, blonds un zilacains! Nav brīnums, ka tāds sievietēm patīk! Viņš pakāpās pāris soļu atpakaļ, sakārtoja balto apkaklīti un atvadījās ar vārdiem: "Man nu jāiet, tiksimies dievkalpojumā, jaunkundz!" Berta uzmanīgi paslēpa seju aizkarā. Bet pirms tam viņa manīja, ka Sibilla, aizsedzot seju ar rokām, aizgūtnēm raud. Kā tāds urdzošs pavasara strautiņš. Nezin kas šiem abiem ir noticis? Tā nobrīnījās Berta. Bet tūlīt attapa - nav viņas daļa. Sibilla taču gluži jauna, viņai ir 21 gads. Bet mācītājs Valters pārstāv luterāņus, kam atļauts mīlēt un precēties. Arī viņš vēl gluži jauns. Varētu būt 23 vai 25 gadi, ne vairāk. Berta pasmaidīja un nopūtās - cerams, tiem abiem viss būs vēl labi. Ir vienkārši sastrīdējušies. Pag, viņi varbūt ir kopā mācījušies augstskolā. Nu ja! Sibilla taču arī ir beigusi teologus, tikai tagad strādā sociālajā dienestā. Un baznīcā vada svētdienas skolas nodarbības.
* * *
Pēc divām stundām Berta bija baznīcā, iejukusi ļaužu pūlī. Sasveicinoties ar paziņām, viņa apsēdās blakus namsaimniecei Anastasijai Briedumai - savai vienaudzei, paziedējušai vecmeitai ap gadiem piecdesmit -, pie kuras īrē dzīvokli. "Dievkapojumam jau bija jāsākas, bet mācītājs Brengulis kavējas," Bertai moži čukstēja Anastasija. "Vai viņš bieži tā mēdz rīkoties?" lai uzturētu sarunu, jautāja Berta. "Laiku pa laikam. Viņš mēdz arī vadīt dievkalpojumus, būdams kunga dūšā," sazvērnieciski pasmaidot, sacīja Anastasija, "bet tauta viņam to piedod, pārlieku skaists ir mūsu Valterītis, turklāt smuki runā, un kā viņš dzied! Sirds kūst un kāpj pa muti laukā." Un Anastasija turpināja klačoties, ka skuķi un daža paziedējusi jaunuve "okupējušas" pirmās solu rindas baznīcā, lai, kā norādīja stāstītāja, raudzītos mācītājam mutē, acīs un citās vietās. Trešajā solu rindā sēdēja arī Sibilla un viņai blakus puisis. Ak, tas taču vietējais uzņēmējs Aldis Bergmans. Simpātisks. Dīvaini. Sibilla, šķiet, kabatslakatiņā slaucīja asaras. Un tūlīt jau atkal smaidīja.
Ar pusstundas nokavēšanos dievkalpojums beidzot sākās. Valters Brengulis bija uzvilcis baltu talāru un līdzinājās eņģelim. Runājot viņš žestikulēja un bija patiesi kaismīgs. Šķiet, viņš runāja par to, ka dažs cita acī redz skabargu, bet savā baļķi nepamana. Kad mācītājs uzņēma Dieva dziesmu meldiņu, Bertai saldas tirpas skrēja pār augumu. Patiesi svētlaimīgs jauneklis, viņa nodomāja un paraudzījās blakussēdētāju sejās, kurās kā spogulī plaiksnīja mācītāja valdzinājuma aura. Baznīcā, šķiet, visas dāmas bija priestera varā. "Re, kur mācītāja māmuļa," Bertai rādīja Anastasija. "Kur?" viņa nespēja ieraudzīt. "Nu re, tur - pirmajā rindā kreisajā pusē pati pirmā. Redzi, kā skatās uz dēlu? Kā uz Dievu. Atbraukusi viņu glābt no zaļā pūķa. Kontrolē katru soli," stāstīja Anastasija.
"Lai Dievs ir ar jums," teica mācītājs. Berta juta, ka sirds sāk pukstēt kā negudra. Viņa nopurinājās, gribēdama izrauties no šā valdzinājuma, jo, kā nodomāja viņa, diezin vai tam ir kāds sakars ar dievišķo svētumu. Drīzāk - ar jaunekļa seksapīlu. Berta pavērās apkārt. Baznīcā bija gandrīz vai tikai dāmas vien - jaunas un vecas, bagātīgi tērpušās un trūcīgas, ticīgas un tādas, kas nav kristītas un dievnamu līdz šim regulāri nav apmeklējušas. Tāpat kā Berta. "Ak, Dievs," nopūtās viņa. Kur slēpās Valtera valdzinājums? Jaunības svaigumā? Nu ne jau dievbijībā.
* * *
No baznīcas ejot mājās kopā ar Anastasiju, Berta nevarēja ne atklausīties šausmu stāstus par jauno mācītāju. Cik palaidnīgs uz meitiešiem viņš esot, kā mēdzot uzdzīvot un dzert kopā ar vietējo veikalnieci Eleonoru Trumpi, kas ir šķirtene, divu bērnu māte un par mācītāju piecus gadus vecāka. Kā šī dāma lencot nabaga Valterīti. Reiz viņš redzēts mūkam no pirts laukā talārī, kas, vējā plandot, esot atsedzis debesu zvanus. Bet Eleonora skrējusi viņam pakaļ pa sniegu basām kājām, gluži plika, apaļumiem kā jūras viļņiem bangojot.
"Kas to ir redzējis, vai jūs pati, Anastasij?" nedaudz pikti namsaimnieces runas plūdus pārtrauca Berta. Bet sarunbiedre nejutās traucēta. Viņa turpināja stāstīt, ka Valteram baznīcas dzīvojamā istabiņā virtuvē esot krautin nokrauts ar tukšām izdzertajām pudelēm, ka viņš piesavinājies ārzemnieku baznīcai ziedotos dolārus, ka mācītājs aizņēmies no paziņas auto, avarējis ar to un nevīžojot ne salabot, ne atdot īpašniekam. Tāds, lūk, savā ziņā nelietis, bet žēlojams un glābjams viņš esot. "Anastasij, vai jūs būtu ar mieru mācītāju glābt?" šķelmīgi apvaicājās Berta. "Viņam tak jau ir mamma," žēli noteica Stasīte. Un tad nu abas no sirds izsmējās, atzīdamas, ka Valterīts tomēr ir smuks pēc vella un viņam daudz ko, iespējams, pat visu var piedot. Ne jau priesterības, bet smukuma dēļ.
* * *
Vakarā Berta iededza istabā sveces un, raugoties to liesmās, domāja par savu dzīvi. Par to, cik neizdevusies ir tā. Un ka nav, ko vainot. Labi, ka meita katru mēnesi atsūta nedaudz naudas, lai var samaksāt par īrēto istabu un nopirkt pašu nepieciešamāko. Tikai Berta nevienam to nestāstīja. Meita Tatjana dzīvo citā pilsētā, viņai nav ģimenes, bet ir karjera, ir materiālais nodrošinājums. Varbūt vēl apprecēsies, būs mazbērni. Berta cerēja, ka viņu sauks auklēt mazos. Vīrs Alberts Gājums... bija aizgājis, aizblandījies pa pasauli, atstādams Bertu Gājumu vienu. Tieši brīdī, kad arī meita bija izaugusi un devusies projām no vecāku ligzdas. Brīdī, kad Berta zaudēja darbu grāmatvedībā un ieguva bezdarbnieces statusu. Brīdī, kad viņa jutās tik vientuļa kā ievainots putns debesīs, kurās tūlīt zibeņos un līs lietus. Alberts pārmeta, ka viņa slikti taisa ēst, nekopj māju un... sevi. "Paskaties uz saviem matiem, kad tu pēdējo reizi biji pie friziera? Vai tev neienāk prātā aizkrāsot sirmos matus?!" viņš kliedza. Šie vārdi Bertai sevišķi labi bija palikuši atmiņā. No tā laika viņa rūpīgi krāsoja matus un kopa tos. No tā laika viņas sirmā kodaļa sārtojās kā ruda lapsa. Mati bija rūpīgi apgriezti uz pieres, aizsedzot grumbas, un sniedzās precīzi līdz pleciem. Šī frizūra Bertas kalsno seju un jauneklīgo stāvu viesa jaunāku par gadiem 15. Jā, viņa izskatījās kā 35 gadus veca dāma.
Trīsistabu dzīvokli viņa zaudēja. Nespēja par to vairs maksāt - viena un bez ienākumiem. Berta atrada īrējamu istabu privātmājā pie Anastasijas. Viņas agrāk nebija pazīstamas. Bet ar ko gan Berta agrāk bijusi pazīstama? Bija tikai darbs un mājas. Un vairāk nekas.
Berta nezināja, kur vīrs ir tagad, kaut abi joprojām skaitījās precēti. Reizēm viņš atsūtīja kādu vēstuli. Pasta zīmogs liecināja, ka viņš ir šajā pašā pilsētā. Varbūt pat blakus? Berta nopurināja šīs domas. Nevar būt. Viņi nebija tikušies jau divus gadus. Kā var dzīvot vienā pilsētā, pie tam mazpilsētā, un nekad nesatikties! Laikam tomēr var.
Bet pagaidām ikdienā visas viņas domas ir pie grāmatām. Berta, šķiet, bija izlasījusi visu pilsētas bibliotēku un kāri gaidīja katru jauno grāmatu. Tā viņa dzīvoja - literāro tēlu pasaulē. Dzīvoja svešas dzīves. Būdama iecienīta zīlniece, viņa vai katru dienu uzklausīja kādu dzīvesstāstu. Jā, zīlēšana bija vienīgie viņas ienākumi, par kuriem, Berta, dabiski, nodokļus nemaksāja. Saņemtos latus viņa vienmēr noglabāja Bībelē - nebaltai dienai. Reizēm tie bija pāris latu, reizēm tikai lats, bet dažreiz pat pieci vai desmit lati. Cilvēki uzskatīja, ka Berta viņiem spēj palīdzēt, spēj atvērt acis un palīdzēt ieraudzīt patiesību. Senajā porcelāna vāzē viņa ielika aizdegtu vīraka svecīti un vēroja kā dūmaka, smarža un ēnas apņem istabu. Šķiet, Berta bija iesnaudusies, kad bez klauvējiena (jeb varbūt viņa vienkārši nebija dzirdējusi klauvēšanu) atvērās durvis un pa tām istabā ieslīdēja kāda ēna. Sieviete satrūkās.
"Kas tur ir?" viņa jautāja satraukti un spalgi. "Nebaidies, tas esmu es, Alberts," atbildēja pazīstama balss. Līdz ar viņu istabā ienāca alkohola smārds. "Nu, kā tev iet, sen neesam redzējušies, bet, kā sacīt jāsaka, neesam jau sveši. Tu... labi izskaties," teica vīrietis. "Ko tu gribi?" izbrīnīta bija Berta, "ak, jā, neņem ļaunā, tu mani sabiedēji, kā tev klājas, ko dari, kā dzīvo?" Viņa bija attapusies no pirmā pārsteiguma.
"Es redzēju tevi baznīcā... Man iet labi. Mana sieva, nē, tas ir, mana civilsieva ir stipri ticīga. Visus dievkalpojumus apmeklē. Viņu sauc Eleonora, nu, Trumpe. Varbūt pazīsti? Viņa ir par mani 25 gadus jaunāka. Hm. Mums bērnu nav. Bet viņai jau bija, no pirmā vīra - divi. Tā sanācis. Re, gribēju pateikt, lai par mani neuztraucies, man viss ir labi. Strādāju veikalā. Par krāvēju, par sagādnieku. Kā klājas mūsu meitai?" jautāja Alberts. Berta pārlaida viņam skatienu - sirms, bet vēl stalts, 50 gadu. Ka nenodzeras pavisam. "Labi, parunājušies esam, ej nu mājās," viņa izvadīja Albertu ārā pa durvīm bez naida un bez dusmām. Kā attālu radu. Dīvaini, bet viņa atcerējās namsaimnieces stāstīto par mācītāju Valteru un Eleonoru, kā viņa skrējusi tam pakaļ no pirts laukā, būdama Ievas kostīmā. Berta iesmējās. Vīrs pikti atskatījās. "Es par tevi nesmejos, atvaino, es tāpat, ienāca prātā visādas muļķības, atvaino, ar Dievu," sacīja sieva, nu jau bijusī, lai gan joprojām oficiālā. Berta bija gaidījusi, ka Alberts runās par šķiršanos, taču viņi par to nepārmija ne vārda. Patiesībā viņiem nebija, par ko runāt.
Durvīs Alberts saskrējās ar namsaimnieci Anastasiju jeb Stasīti, kā viņu klusībā domās sauca Berta. Saimniece bija aizelsusies. "Mācītājs ir pazudis, pazudis bez pēdām. Ieradusies viņa māte, sacēlusi kājās visu draudzi. Valtera nekur nav. Kā caur zemi izkritis. Varbūt pie Eleonoras?" vienā elpas vilcienā izrunāja Anastasija. "Hm, pie Trumpes Eleonoras? Kādā sakarā?" pa vidu iemaisījās Alberts. "Nē, nē, pie citas," teica Berta un stūma Albertu pa durvīm ārā, miegdama ar aci Anastasijai. Sievietes sapratās. Kad Alberts bija projām, Anastasija jautāja: "Kas tas tāds?" Berta nesamulsa, viņa meloja: "Ai, nekas, klients." Un tad jau Stasīte raušus rāva Bertu uz baznīcu, pie Valterīša mammas - Kates Brengules. Kāpēc viņas gāja? Anastasija teica - mierināt. Berta nodomāja - meklēt.
* * *
Anastasija veda savu īrnieci garām baznīcai uz mācītāja mājiņu turpat blakus. Virtuvē smaržoja pēc šmorētas vistas. Pie galda sēdēja kalsna sieviete, blondīne, tās garie mati bija savīti copē. Viņa ēda vistu, tauki tecēja starp pirkstiem, kuros bija vistas spārniņš. Berta aplaizījās. "Labs vakars, mācītāja mammīt, nācām ar jums parunāt, varbūt kopā kaut ko izdomāsim, kur Valterīts varēja palikt," iesāka Stasīte. Kate, mācītāja mamma, izrādās, bija dāma Bertas gados. "Es labprāt jūs pacienātu, bet vistu es pagatavoju Valteram. Pati tikai spārniņu vien paprovēju," it kā taisnojās Kate. Bet Stasīte un Berta manīja, ka Katei priekšā ir prāva kaudzīte ar apgrauztiem šmorētās vistas kauliem. Kate necentās šķīvi noslēpt. "Jā, neticiet maniem darbiem, ticiet maniem vārdiem," noraugoties, kā Kate laiza taukainos pirkstus, nodomāja Berta. Viņa ziņkāri aplūkoja virtuvi. Ne ziņas, ne miņas no tukšajām alkohola pudelēm, ar kurām, kā iepriekš stāstīja Stasīte, virtuves palodze esot sētin nosēta.
"Vai policijai ziņojāt par Valtera jaunkunga pazušanu?" bez aplinkiem vaicāja Berta. "Kas jums nāk prātā. Ar Dieva kalpu šitādas metodes cauri neiet. Visai draudzei jānāk talkā meklēt mācītāju, kamēr atradīs. Tikmēr nedrīkst ne acu aizvērt. Dāmas, ko gaidiet, sāciet meklēt. Es tikmēr lūgšu Dievu, lai jums veicas," teica Kate. "Kas varēja notikt? Kur lai viņu meklējam?" tincināja Berta. Kate bija kā sastingusi. Stasīte bikli ieminējās: "Varbūt viņam draudzene uzradusies?" Kate uzsprāga: "Ko jūs iedomājaties! Nav viņam draudzenes. Viņš vienkārši pazuda pēc dievkalpojuma. Pazuda tieši no baznīcas. Pat nepārģērbās. Pazuda visās mācītāja svētku drēbēs. Kā akā iekritis," Kate sāka raudāt, vedinot viešņas uz izejas durvīm.
* * *
"Kas īsti ir noticis un kāpēc mums tā jāuztraucas?" tieši pavaicāja Berta, kad ārā, pagalma tumsā bija palikušas divatā ar Anastasiju. Bet tā jau bija ievākusi plašu informāciju, viņas runas plūdi bija neapturami. "Draudze jau izskraidījusies pie visām Valtera draudzenēm. Nekur mācītāja nav. Draudzenes raud behemota asaras. Vienīgi Sibilla ne. Teica, lai neuztraucoties, viss būšot labi. Jāpaļaujoties uz Dievu. Bet arī viņa nezinot, kur ir Valters. Nu, kur viņš varēja palikt? NLO, kāds lidojošais šķīvītis viņu nolaupījis, vai?" klāstīja Anastasija. "Nē, drīzāk te ir darīšana ar kādu noslēpumu. Iesim pie Sibillas," teica Berta.
Sibilla sākumā liedzās. Bet Berta uzstāja, ka nākšoties ziņot policijai, ja nestāstīšot visu viņai zināmo par Valtera pazušanu. Un Sibilla stāstīja. Sākumā negribīgi. Bet tad arvien drošāk un sirsnīgāk. "Studiju gados mēs bijām četri draugi. Es, Valters un mūsu kursabiedri, kas studēja teoloģiju, - Sandija Vējroze un Eduards Kalns. Jūs jau noprotat, ka mēs bijām divi mīloši pāri," stāstīja Sibilla. "Bet jūs abi ar Valteru nebijāt mīļākie, vai ne?" ievaicājās Berta. Sibilla apstiprinoši pasmaidīja. Sākumā četrotne bijusi dievbijīga, bet tad gribējies iztrakoties. "Mēs bijām tik jauni," kā taisnodamās stāstīja Sibilla. Valteram mamma uz 21 gada jubileju uzdāvinājusi auto. Draugi sākuši ceļot, braukt uz piknikiem zaļumos. "Puiši arvien biežāk līdzi sāka ņemt pudeles. Alkoholu. Valters vadīja auto dzērumā. Mums likās, ka viņš brauc tik lieliski. Mums nemaz nebija bail. Bija jautri. Reiz..." Sibilla aprāvās. Likās, ka viņai kaklā iestrēdzis asaru kamols. Taču Berta un Anastasija mudināja stāstīt tālāk. "Reiz mēs jau naktī braucām uz pilsētu no lauku ballītes," lēni stāstīja Sibilla. "Un notika avārija, bojā gāja cilvēks," palīdzēja Berta. "Jā, kā jūs zinājāt?" izbrīnīta ievaicājās Sibilla. Berta skumji pasmaidīja. Sibilla turpināja stāstīt: "Mašīnu uz pielijušās brauktuves sanesa, tā ietriecās kokā. Eduards, kas sēdēja blakus Valteram, uz vietas bija beigts. Avārijas brīdī viņš bija izlidojis no auto. Valtera draudzene Sandija arī, viņa bija bezsamaņā. Man nebija ne skrambiņas, es sēdēju Valteram aizmugurē..." Berta pārtrauca meitenes stāstījumu: "Policijai jūs pateicāt, ka Valters nevadīja auto?" Sibilla elsoja un tikai pēc laba brīža spēja atbildēt ar "jā", arī Valtera mamma Kate zinot šo bēdu stāstu un pati vēl mudinājusi, pareizāk sakot, pierunājusi Sibillu un Sandiju melot policijai, ka viņa bijusi pie stūres. Invalīdi notiesāja nosacīti, Sandija vairs nestaigāja. Cietumā tādu likt nevarēja. Valters neesot iebildis pret meliem, viņš bija nobijies. Un neko vairs nevarēja labot. "Kam no tā kļūtu vieglāk, ja Valteru notiesātu? Eduardu tāpat vairs nevarēja piecelt no miroņiem," sacīja Sibilla. Sandija ir bārene, tāpēc nonākusi pansionātā.
Bet kāds tam visam sakars ar Valtera pēkšņo pazušanu? "Viņš regulāri sazvanās ar Sandiju un pansionāta darbiniekiem, es arī. Šorīt man piezvanīja un pateica, ka Sandija mēģinājusi padarīt sev galu. No rīta to pateicu Valteram. Vakarā, kad bija beidzis darbu, viņš brauca uz pansionātu, aizņemoties automašīnu nomā. Mammai viņš par to neko neteica, viņa negrib, ka viņi draudzējas," stāstījumu pabeidza Sibilla. Berta noglauda viņai plecu un divatā ar Anastasiju devās projām. Klusējot. Nebilstot ne vārda.
* * *
Pēc divām dienām Valters atgriezās draudzē kopā ar... sievu. Ar Sandiju. Viņi pansionātā bija salaulājušies. Valtera mamma sarīkoja histēriju, savāca mantas un aizbrauca. Berta iepazinās ar Sandiju, viņas kļuva draudzenes. Reizēm viņa gāja mācītāja kundzei kavēt laiku, lasīja priekšā, ratiņkrēslā izveda sievieti ārā pastaigā dārzā. Valters vairs nedzēra. Draudze atkal kļuva plānāka, daudzas jaunās meitenes pārstāja nākt uz dievkalpojumiem. Dzīve turpinājās. Pēc deviņiem mēnešiem mācītāja ģimenei bija pieaugums. Piedzima dēls. Un vecāki viņu nosauca par Eduardu. Bertai viņi piedāvāja kļūt par algotu aukli.

Citu datumu laikraksti

  • Dejotāji sadanco Apes arodvidusskolā

    28. aprīlī Apes arodvidusskolā uz kopīgu draudzības vakaru sanāca ne tikai pašu skolas dejotāji, bet arī viesi no citām arodvidusskolām.28. aprīlī...

  • Robežpārejas punktā darbs nav mainījies

    Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes priekšnieks Vladislavs Skromāns apgalvo, ka Pededzes robežpārejas punktā darbs rit ierastajā ritmā, lai gan...

  • Virešu pagastā ir trakumsērgas karantīna

    Divus mēnešus līdz jūnija beigām Virešu pagastā spēkā ir trakumsērgas karantīna.Divus mēnešus līdz jūnija beigām Virešu pagastā spēkā ir trakumsērgas...

  • Nolemj par reorganizāciju

    24.aprīlī notika paju sabiedrības “Trapene” pilnsapulce, kurā apsprieda un apstiprināja 2003.gada pārskatu. “Sapulces dalībnieki vienojās par paju...

  • Palielinās nelikumīgi izcirstās koksnes apjoms

    Alūksnes rajonā 2003.gadā jaunaudzes izkoptas 1442,2 hektāru platībā, tajā skaitā valsts mežos 1270,6, bet privātajos mežos - 171,6 hektāru...

  • Būs skolu Teātra svētki

    Rīt Ziemeru pamatskolā risināsies Alūksnes rajona skolu Teātra svētki “Pasaka par...”, tiem pieteikušies 16 kolektīvi - apmēram 170 bērnu.Rīt Ziemeru...