Par mūsu zobiem…

Drusku par kaut ko intīmu gribu parunāt. It kā jau muti cits citam nerādām, bet smaidot jau tāpat vien zobi redzami, un tad nu redzams, kas katram tur ir vai kā nav.

Drusku par kaut ko intīmu gribu parunāt. It kā jau muti cits citam nerādām, bet smaidot jau tāpat vien zobi redzami, un tad nu redzams, kas katram tur ir vai kā nav.
Visu laiku biju domājusi, ka man ir diezgan labi un spēcīgi zobi, tāpat pie zobārsta un higiēnista esmu gājusi regulāri - gan tad, kad ir bijušas problēmas, gan tad, kad gribējās, lai profilaktiski tikai pārbauda.
Un še tev... Apmeklēju zobārstu Amerikā, un visā zobārstniecības iestādē iestājās tāds kā neliels apjukums. Vispirms jau mana zobu tīrīšana (pie higiēnista) tiek atcelta, jo izrādās, ka tur esot nevis vienkāršā tīrīšana nepieciešama, bet gan krietni nopietnāka. Un arī pie sava caurā zoba plombēšanas netieku..., jo ārsts ir tik ļoti šokēts par manu zobu stāvokli, ar to nākotnes vīziju aprādīšanu, ka saprotu - mazais caurumiņš, kas mani moka, ir nieks vien! Tā nu man jāatbild uz jautājumiem: kāpēc Latvijā, ja vienam zobam jau bijušas trīs plombas, netiek likts kronītis, lai to pasargātu no turpmākiem bojājumiem; kāpēc vienam zobam tiek liktas dažādas plombas; kāpēc "gudrības" zobi netiek rauti laukā, pat ja tie aug šķībi un greizi?
Ārsta atzinums skanēja bargi - viņš esot redzējis krievu tautības cilvēku zobus, man esot labāki, bet vienalga vajadzēšot vismaz piecus gadus, lai zobus savestu kārtībā. Tad nu braucu no klīnikas un atcerējos par zobārstu padomju laikos, par zobu birstēm un pastām manā bērnībā, par fluora tabletēm, kuru nebija...
Padomāju par to, ka manu zobu savešana kārtībā pēc amerikāņu standartiem prasīs teju 10 000 dolāru. Smalki.
Tad nu palieku pavisam mierīga un smaidīt ar plašu smaidu vairs negribas nemaz. Jo nav jau, ar ko lielīties...
Lai jums labāk iet pie zobārsta!

Citu datumu laikraksti