Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par suni Eiropā!

Ja jau Eiropā, tad par suni! Tāds es gribu būt. Nu padomājiet paši, kas nekait sunim būt. Ķert un šaut mūs, suņus, nevar. Ja iesit vai, nedod Dievs, nosit, krimināllieta gatava un cilvēkus liek cietumā. Kā smejies, suņu dēļ. Vot tā!

Ja jau Eiropā, tad par suni! Tāds es gribu būt. Nu padomājiet paši, kas nekait sunim būt. Ķert un šaut mūs, suņus, nevar. Ja iesit vai, nedod Dievs, nosit, krimināllieta gatava un cilvēkus liek cietumā. Kā smejies, suņu dēļ. Vot tā! Bijāšanai jābūt. Kā sacīt jāsaka, mums, suņiem, ir savas tiesības. Un tās ir ko vērtas, salīdzinot ar nožēlojamajām cilvēktiesībām. Piemēram, mēs, suņi, varam priecāties ar tik kucītēm, cik gribam. Arī grupveida sekss mums nav nekas nosodāms. Bet par kucēniem neviens no mums alimentus nepiedzen. Tā ka tas izteiciens par "suņa dzīvi" mūsdienās skan lepni.
Patlaban valstī sākusies īsta suņu patvaļa. Prieks skatīties! Augu dienu mēs skrienam un ejam, kur vien gribam. Vārdu sakot - baudām dzīvi. Ja arī kāds no mums izdara kaut ko nešpetnu (piemēram, iekožas kādam mīkstumos), tad par to jāsoda saimnieks, nevis dzīvnieks. Turklāt krimināli jāsoda.
Nu, pieņemsim, ka esmu klaidonis, ka man nav saimnieka. Labi. Esmu ieklaiņojis pilsētā, kur, tavu nelaimi, ir suņu patversme. Tāpēc licencētie ķērāji drīkst mani sagūstīt. Tfu, tu vells! Nu sagūsta. Iebāž būrī, tas ir - izolatorā. Āreče! Te atkal man sākas suņa dzīves paradīze. Manai ēdināšanai saskaņā ar dzīvnieku labturības noteikumiem dienā jātērē 2,50 lati, bet cilvēku cietumā uz vienu personu dienā paredzēts tikai pusotrs lats. Tātad es, suns, esmu par latu dienā vērtīgāks nekā cilvēks.
Kas tālāk? Jā, man sāk intensīvi meklēt saimnieku. Liek sludinājumus avīzēs. Mani nāk apraudzīt, glauda galviņu, žēlo. Dabiski, jāžēlo ir. Būt brīvam kazakam jau patiesībā nav nemaz tik viegli. Eh, cik daudz meiteņu ir mīlēts, cik daudz brandavīna... oi, ūdens no peļķes dzerts.
Nu neatrod man saimnieku. Jo es, lūk, vecs, noplucis un slims. Kas man draud? Iemidzināšana uz mūžu. Eh. To nu gan negribētos. Vajadzētu tā kā nomirt savā nāvē. Ko nu? Ir jābēg. Bet ja neizdosies? Uuuuaauuuu....
Ai, nē, negribu tomēr par suni būt. Nu nav tur nekā laba. Kam man tā suņa dzīve, suņa brīvība, ja viss var beigties tik traģiski. Negribu par suni Eiropā. Labāk pie mīļās laulenes Antonijas sāniem. Viņa arī brīvsolī mani šad tad palaiž. Kā nepalaidīsi. Laba namamāte vienmēr palaiž paskrieties - gluži kā suni. Kā saka, pēc tam savu sievu un savas mājas mīlēs vairāk. Taisnība.
Starp citu, mēs ar Antoniju nesen iegādājāmies suni. Varen jautrs radījums. Un mums visiem ir jāsporto līdz ar viņu. Sieva saka: "Tev, Anton, nedēļas laikā no pastaigām ar suni svaigā gaisā manāmi ir uzlabojusies sejas krāsa." Nu, ko. Lai no sieviņas mutes Dieva ausī! Smukums man neskādē, jo vēl gribas mīlēt... Eh, mīlēt un ciest.
Jūsu Krikumu Antoša

Citu datumu laikraksti