Par to, ko atļaujamies

Šonedēļ divu dienu laikā notikuši divi gadījumi par “Alūksnes Ziņu” darbību, kas raisa pārdomas.
Par to, ko atļaujamies (kādas personas ieskatā - par daudz!) un ko neatļaujamies (kādas personas ieskatā - par maz!) rakstīt laikraksta slejās. Konstruktīvu kritiku vienmēr esmu atzinusi par labu lietu, bet jāsecina, ka abos šajos gadījumos pārmetumi tomēr bijuši nevietā.
Nebūtu domājusi, ka Saeimas vēlēšanu laikā tiks izteikti pārmetumi “Alūksnes Ziņām” kā neatkarīgam laikrakstam par to, ka laikā pirms vēlēšanām par maz esam cildinājuši konkrētu 13.Saeimas deputāta kandidātu! Viņš, lūk, esot izdarījis labus darbus vietējās sabiedrības labā, kas neesot atspoguļoti! Kad skaidroju, ka novērtējam viņa paveikto, bet priekšvēlēšanu laikā medijiem jāievēro valstī noteiktie aģitācijas aizliegumi, saņēmu nākamo pārmetumu, ka “Alūksnes Ziņas”, tāpat kā valstī kopumā, pārāk burtiski ievērojot visus likumus... 
Otrs gadījums saistās ar situāciju Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē “Sprīdītis” un inženierkomunikāciju nomaiņu tajā, par ko rakstījām “Alūksnes Ziņu” iepriekšējā numurā. Šonedēļ pašvaldība izplatīja informāciju ar skaidrojumu, kurā rosina iedzīvotājus situācijās, kad rodas problēmjautājumi, vispirms vērsties pie konkrētās iestādes vadītāja, un, ja tur neizdodas, tad pie pašvaldības vadības, nevis uzreiz iet uz avīzi, jo avīze problēmu neatrisināšot, ja vien patiesais mērķis neesot, izmantojot gadījumu, “uzpūst” problēmu. Protams, tiešā veidā avīze nevienu problēmu nerisina un nerisinās, jo tas jādara konkrētai iestādei, personai, kas par to ir atbildīga. Tomēr arvien biežāk Latvijā vērojami gadījumi, ka problēmas sāk risināt tikai tad, kad tās izskan publiski. Kāpēc šāda tendence vērojama? Uz to vajadzētu atbildēt tiem, kuri saka, ka problēmas nevajag iet risināt uz avīzi... Avīze vienmēr uzklausīs katru, kurš vēršas pēc palīdzības.
Laikam šeit būtu vietā teikt, ka labāk gādāsim katrs par saviem pienākumiem un darīsim to pēc labākās sirdsapziņas, ar labākajām domām un tā, lai pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai no tā būtu labums. Šādos gadījumos nedrīkst domāt par savu silto krēslu, par savu spalvu spodrināšanu, pašlabumu. Bet tas taču ir tik grūti, savukārt viss iepriekš minētais – tik vilinoši...