Pārdomas

Novēlējums. Tu esi kā saule uz spārnota sapņa, un ceļš tavs ved tālē, kur vasara bālē, kur dzintara asaras briedina priede un saknēs dzīvības sulu sev sūc.

Novēlējums
Tu esi kā saule uz spārnota sapņa,
un ceļš tavs ved tālē, kur vasara bālē,
kur dzintara asaras briedina priede
un saknēs dzīvības sulu sev sūc.
Tu vasaru medainu pirkstiem vēl plūc
Un sirdij vēl viršziedu medu lūdz, vēl lūdz ...
* * *
Vasaru aizvadījis,
samircis rasā, smalks
rudens lietus līņā
un izbrīnā skatās
uz zeltaino kļavlapu rotu,
kas lēnām pieplok pie zemes,
lai citu pavasari sāktu visu no gala...
un kokiem jaunus pumpurus dotu.
Mājai, kuras vairs nav
Laiks apstājies šai mazā zemes stūrī
Vien āboliņā vēla bite dūc.
Un zāle zaļo tāpat nenopļauta,
kā gaidītu, kad atnāks pļāvējs pats.
Šeit apklusuši visi vēji,
tik putniņš zara galā tup;
Liels svētums mani pārņem spēji,
kad domāju par tiem, kas sēja.
Nav ābeļu un aka aizbirusi,
nav taciņas, ne lievenīša vairs,
bet dzīvība te pretī žūžo,
jo aijā dziesmiņa nav nomirusi.
Tā palikusi bērnos, mazbērnos
un atmiņās, kas vienmēr plaukst kā zieds,
bet zemes vēzīt"s sagaida ikvienu,
kas mīļu prātu ciemos brauc.
Laiks apstājies šai mazā zemes stūrī.
Pat vēji pieklusuši dus,
Bet kāda sirds te vienmēr pukstēs
un kāda bite medu vāks.
Bet rudenī, kad veļu migla klājas,
tad aizgājēju tēli pulcēties te nāk.
Tie apstājas šai mājas vietā,
lai dzimtas saknes atkal zaļot sāk

Citu datumu laikraksti