Pārdomas

Draugiem, kuri aizgāja Sapinās sapnis vējā bezdomu pelēkā kamolā. Aizkrita durvis uz sirdi, paliku koridorā.

Draugiem, kuri aizgāja
Sapinās sapnis vējā
bezdomu pelēkā kamolā.
Aizkrita durvis uz sirdi,
paliku koridorā.
Sapinās sapnis vējā,
Saule nogrima jūrā,
Akmenī iezagās vēsums,
domās - vakara lēnums.
Aizkrita durvis uz sirdi kavējos koridorā.
Ielaid iekšā uz mirkli,
Kaut akmeni sasildīt. Dzirdi!
To vērtēs Dievs
Ir mūsu daļa iet pa pasauli
Un katru sirdi ievest saulītē,
bet ļaunumu, kas ienāk pakrēslī,
ar lūgšanām vien iznest piesaulē.
Cik pareizi vai nepareizi esam,
to spriedīs tiesā Dievs viens pats,
lai tikai tagad katrs tiesā sevi,
jo Dieva priekšā būsim katrs pats.
Un laika rats rauj mūžīgi uz
priekšu,
tas aizvelk līdzi arī katru tiepšu,
bet pāri visam plešas Debesis
Un Mūžība, ko Dievs mums
piešķīris.
* * *
Krita pārsliņa, iekrita pēdā.
Iekrita sirdī - kusa kā pirtī,
Palika lāsīte.
Malās pārsliņa Dieva dzirnavās.
Mala manu un tavu mūžu,
Iekrita matos Ķiršziedā pārvērtās.

Citu datumu laikraksti