Autobiogrāfija. Es arī esmu dzimis zem Saules.
Autobiogrāfija
es arī esmu dzimis zem Saules
zaļā kreklā uz Doles salas
lapu kaudzē vīterojot
mani atrada stārķis
13 - tajā maija naktī
bet tomēr – zem Saules...
cik atceros – neesmu rāpojis ne
karu redzējis
cik atceros – bumbas... vien
spēlēs
bērnībā –
paspēju pabūt viss –
gan puķe gan putns un zivs
arī cilvēks kādreiz
kad bija auksts...
zēnībā –
nebiju nekas...
ne īsti vairs bērns ne kārtīgs gans
tik trejas vasaras spoguļojos
cilvēcīgās teļu acīs
līdz nopelnīju lakatu mātei un
savu simtu
pasakainu – saullēktu...
bet tagad –
mūžīgā jaunībā
ar vārdiem
es dedzinu sveces
vienu – tumsai pie loga...
otru – gaismai lai tā neaiziet
secen...
Arvīds Ulme
* * *
Šodien esmu nogurusi būt par gleznu rāmī. Ar snaudošā dūmakā ietītu pļavu un rāmu ezera virsmu. Ar nedzirdamu atbalsi tālajā mežā. Ar tikko nojaušamu saules lēktu.
Es gribu izkāpt no rāmja un pamosties, čalot un skanēt. Es gribu būt par staru saullēkta trauksmainajā nemierā.
Iveta Krūmiņa