Pāri klintīm, cauri purviem - līdz uzvarai

Alūksnietim Edgaram Bertukam orientēšanās ne sevišķi patika, kad kopā ar vecākiem sāka skriet un meklēt kontrolpunktus.

Alūksnietim Edgaram Bertukam orientēšanās ne sevišķi patika, kad kopā ar vecākiem sāka skriet un meklēt kontrolpunktus. Ar šo "slimību" viņš aplipa pēc otrās vietas izcīnīšanas sešpadsmit gadus veco jauniešu grupā Rīgas rajona čempionātā.
Pēdējos četrus gadus Edgars šim sportam ir pievērsies nopietni, visu pārējo atvirzot otrajā plānā.
Kā tas ir trenēties vienam, kad nav kontrolpunktu kā sacensībās?
Kamēr mācījos Alūksnes ģimnāzijā, bieži vien trenējos kopā ar tēti vai arī viens. Studējot Rīgā, esmu atradis draugus orientēšanās sportā. Protams, gadās, ka neizdodas izbrīvēt laiku tad, kad tas ir citam. Grūti ir ziemā, kad treniņi nav intensīvi, bet ilgi. Psiholoģiski ir grūti skriet vienam vairākas stundas. Ir arī peldēšana, aerobika un nodarbības svaru zālē. Tajās stiprina fizisko sagatavotību, bet orientēšanās tehniku var apgūt tikai sacensībās, tāpēc ir svarīga pieredze.
Treniņus mežā sāku, kad ir gandrīz nokusis sniegs. Paņemu karti, novelku līniju maršrutam un mēģinu noskriet pa iezīmēto maršrutu. Šis ir visefektīvākais no orientēšanās tehnikas treniņiem. Man liekas, ka Latvijas apvidū nav sarežģīti orientēties. Problēmas rodas Skandināvijas valstīs un Šveicē, kur ir kalni, klintis. Ja arī ir vietas, kur varu skriet ar tādu pašu ātrumu kā Latvijā, tad noteikti pieļaušu kļūdas. Esmu Somijas orientēšanās kluba dalībnieks, tāpēc ir iespējas gatavoties sacensībām šīs valsts treniņnometnēs un startēt ne tikai Somijā, bet arī Dānijā, Vācijā, Zviedrijā un citās valstīs.
Kā kļuvi Somijas orientēšanās kluba biedrs?
Somijas klubu sacensībās ir tiesības startēt jebkuram, tikai vispirms tajā ir jāiekļūst. Es klubā tiku tāpēc, ka tur jau bija divi sportisti no Latvijas. Kopā ar viņiem biju nometnē un pāris sacensībās sevi labi parādīju. Pēc tam mani uzņēma klubā, tas ir ieinteresēts piesaistīt jaunus un spējīgus dalībniekus. Klubs nodrošina visu sacensībām un treniņiem vajadzīgo apģērbu un inventāru, dalību nometnēs un sacensībās. Kluba komandas sastāvā piedalījos Somijas lielākajā stafetē - "Jukola". Tajā ir septiņi etapi. Tās starts ir vakarā, bet finišē no rīta. Tiesa, jūnijā tur ir baltās naktis, tāpēc tikai pāris stundas ir tumšs. Visi stafetes etapi ir vienlīdz sarežģīti, bet tumsā, protams, ir grūtāk orientēties. Es skrēju pēdējo etapu, kad jau bija gaišs. Esmu klubā pirmo gadu, tāpēc startēju trešajā komandā, kas apmēram no 1500 komandām ieguva 84.vietu. Pirmajā simtā ierindojas pasaules elites klases sportisti, bet daudzi piedalās sacensībās sava prieka pēc.
Vai esi apmierināts ar dalību "Malienas kausa" izcīņā?
Nevaru teikt, ka būtu sevišķi apmierināts. Pirmajā dienā izdevās labi noskriet, biju otrais. Otrajā dienā pieļāvu kļūdas, kas mani atvirzīja piektajā vietā, tāpēc kopvērtējumā biju tikai trešais. Ļoti svarīgi ir tas, kā iesāc distanci. Pirmajos kontrolpunktos nedrīkst pieļaut kļūdas. Ja tā tomēr gadās, tad gribas atgūt zaudēto un sāc skriet arvien ātrāk. Tas savukārt rada nākamās kļūdas. Man nebija lielu kļūdu, bet vairākas sīkas, kas kopumā deva ne tādu rezultātu, kā biju cerējis. Tas kārtējo reizi apliecina pieredzes trūkumu. Madonietim Mārtiņam Sirmajam, kas ir pirmais numurs Latvijas izlasē, ir desmit gadu pieredze. Viņš vairs neuztraucas, tāpēc spēj visu izdarīt pareizi. Esmu fiziski spēcīgs un ātrs, bet neprotu valdīt emocijas.
Ar kādu ātrumu orientieristi skrien sacensībās?
Tas ir atkarīgs no apvidus reljefa. Ātrumu nosaka, cik minūtēs veic kilometru. Tomēr tas ir relatīvi, jo kilometrus mēra pa taisni, bet orientierists noskrien vismaz par 20 procentiem garāku distanci. Latvijā par labu ātrumu var uzskatīt piecās minūtēs noskrietu kilometru. Pa ceļu tas ir lēns temps, bet mežā ir citādipatiesībā jāskrien ar lielāku ātrumu, jo jāveic garāks attālums. Tas nozīmē, ka kilometru veic trīs līdz četrās minūtēs. Šveicē ir kalni, klintis, tāpēc tur par normālu ātrumu uzskata septiņās līdz astoņās minūtēs noskrietu kilometru. Jāņem vērā, ka tādā apvidū noskrien 30 – 40 procentu lielāku attālumu nekā ir distances garums.
Vai ir mērķis, ko gribētu sasniegt?
Līdz šim mērķis bija izcīnīt medaļu Pasaules junioru čempionātā. Diemžēl tas nav izdevies. Šis ir pēdējais gads Latvijas junioru izlasē, tāpēc vajadzēs gatavoties sacensībām pieaugušo elites grupā. 10. un 11.septembrī būs Latvijas čempionāts, tajā pēdējo reizi skriešu junioru grupā. Stafetē pirmo reizi startēšu Alūksnes komandā kopā ar Jāni Kūmu un Tomu Dandenu. Domāju, ka abi gaujienieši ir perspektīvi, bet nevar zināt, kā mums veiksies. 18. un 19.septembrī notiks Somijas čempionāts, kurā pārstāvēšu Turku klubu, 23. un 24.septembrī - Baltijas jūras valstu jauniešu un junioru kausa izcīņa Zviedrijā. Esmu pārliecināts, ka būšu Latvijas pieaugušo izlases sastāvā, lai nākamgad piedalītos Pasaules čempionātā Dānijā. Krāšu pieredzi arī Eiropas čempionātā, kas notiks Igaunijā. Tur apvidus ir līdzīgs Latvijā ierastajam, tāpēc būs vieglāk skriet un orientēties.
Treniņi un pieredze, protams, ir vajadzīgi, bet nozīme ir arī veiksmei. Vai tā ir tava sabiedrotā?
Jā, orientēšanās sportā veiksme izšķir diezgan daudz. Tagad pasaules sacensībās distances cenšas plānot tā, lai izslēgtu veiksmes faktoru vai vismaz tas būtu pēc iespējas mazāks. Distances ir ātrākas, atklātākas un pārredzamākas, tātad arī skatītājiem interesantas. Turklāt ļoti daudz kas var ietekmēt veiksmi: starta izlozes numurs, starta grupa, starta laiks. Šveicē varēju skriet no rīta, bet tad distancē būtu kopā ar zemākas klases orientieristiem.
Ko atzīsti par savu lielāko veiksmi vai neveiksmi?
Mana lielākā veiksme bija pirmajā Pasaules čempionātā, kurā piedalījos. Igaunijā garajā distancē izcīnīju 17.vietu, kas līdz šim nav izdevies nevienam Latvijas orientieristam, arī pats to neesmu varējis atkārtot. Tas bija pirms trim gadiem, bet izdevās noskriet gandrīz bez kļūdām. Savukārt sāpīga neveiksme bija trauma, ko ieguvu šopavasar. Izmežģīju potīti. Trīsdesmit četras dienas nevarēju skriet, tikai tagad esmu atguvies un atrodos turpat, kur biju pirms traumas. Pusotru mēnesi man bija speciāli sporta apavi, tikai nesen mēģināju skriet bez tiem. Šie apavi, protams, ir smagāki. Ar parastajiem ir pavisam cita - vieglāka - sajūta, bet visu laiku jādomā par savainoto kāju.
Kā izdodas apvienot studijas ar treniņiem un sacensībām?
Pagaidām veiksmīgi. Parādu nav, atzīmes ir labas. Tas ir svarīgi, jo studēju budžeta grupā. Man ir jāmācās četri gadi. Tos pavadīšu Latvijā, bet pēc tam mēģināšu turpināt studijas maģistrantūrā Somijā. Tur ir iespējas apgūt programmu ilgākā laika periodā nekā te, tāpēc būs vieglāk apvienot studijas ar sportu. Jāskrien no rīta, tad aizbraucu uz pāris lekcijām, un pēcpusdienā atkal ir treniņš. Pēc tam nekam citam nav laika, atliek vien iet gulēt. Dažreiz aizeju uz studentu pasākumiem vai kopā ar draugiem apmeklēju kādu pasākumu. Kādreiz zīmēju, bet tagad šai nodarbei gandrīz nav brīvu brīžu.
Vai reizēm negribas visam atmest ar roku?
Jā, samērā bieži. Sevišķi, kad jātrenējas vienam ilgāku laika posmu. Attur doma, ka tik daudz ir jau paveikts. Tad viss treniņos un sacensībās sasniegtais pazudīs. Ir jāturpina, kamēr ir iespējas. Orientēšanās sporta elites klasē panākumus var gūt līdz 28 - 30 gadu vecumam. Protams, var skriet tik ilgi, kamēr to spēj, bet tas nenozīmē sasniegt ideālu, jo šis ir sporta veids, kurā vienmēr var noskriet labāk.
Kas ir orientēšanās sporta magnēts? Daudzi saka: ja ar to saslimst, tad izārstēt nevar.
Nezinu, vārdos grūti pateikt. Varbūt atbildi zinātu vecāki, kas manī radīja interesi par šo sportu. Ziemā jūtu neizturamu vēlmi doties orientēšanās distancēs un domāju, kaut ātrāk atnāktu pavasaris. Tas ir baigi forši! Sevišķi man patīk garās distances, kurās mežā skrienu viens. Bieži uzvar nevis ātrākais, bet labākais.
***
Vizītkarte
- Vārds, uzvārds - Edgars Bertuks.
- Vecums - 20 gadi.
- Nodarbošanās - Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu zinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes trešā kursa students.
- Vaļasprieks - orientēšanās sports.

Citu datumu laikraksti