Pārliecina afgāņus – sieviete var mācīt vīriešus

Nacionālo Bruņoto Spēku Kājnieku skolas medicīnas daļas vadības grupas feldšere Aelita Baškere bija vienīgā sieviete Latvijas grupā, kas starptautiskajā misijā Afganistānā kopā ar citu valstu mediķiem apmācīja afgāņu armijas karavīrus sniegt pirmo palīdzību, uzlabot veselības aprūpi. Šajā austrumu valstī nav ierasts, ka sieviete atsedz seju, iesaistās karadarbībā un dod padomus vīriešiem, tomēr ar laiku vietējie to pieņēma. “Ir jābūt diplomātei, lai sasniegtu mērķus apmācībā. Esmu guvusi jaunu pieredzi, labāku izpratni par Afganistānā notiekošo, turklāt guvusi pārliecību par vērtībām, kas man ir vissvarīgākās – ģimene, mājas un dzimtene,” secina virsseržante A.Baškere.


- Vai darbs armijā tika izraudzīts mērķtiecīgi?
- Tā bija nejaušība. Kad pabeidzu medicīnas skolu, sāku strādāt Malienā. Vīram darbavieta bija Alūksnē, turklāt mūsu māja atrodas blakus armijas daļai. Kad 1992.gadā meklēju darbu Alūk­snē, man piedāvāja šo vietu. Toreiz nedomāju, vai būšu militārpersona, jo galvenais bija darbs medicīnā. Tagad pagājuši 20 gadi medicīnas daļā, kur izmeklē un ārstē karavīrus, kā arī personālsastāvu. Šajā ziņā nav būtisku atšķirību no darba citās ārstniecības iestādēs. Turklāt mācām sniegt pirmo palīdzību gan tiem, kas sāk dienestu, gan sagatavojam karavīrus starptautiskajām misijām.
- Dalību starptautiskajā misijā Afganistānā izvēlējāties pati?
- Pati nemeklēju, taču neatteicos, kad piedāvāja. Tas bija kā pamudinājums pārbaudīt sevi. Turklāt tā bija īpaša misija, atšķirīga no citām. Parasti medicīnas darbinieki misijās nodarbojas ar ārstēšanu, taču mēs bijām mentoru jeb padomdevēju vienība afgāņu bataljonā. Tas nozīmē, ka diendienā bijām kopā ar afgāņu armijas karavīriem, lai ieteiktu, kā labāk sniegt pirmo palīdzību un ārstēt. Es strādāju ar medicīnas rotas komandieri, kurš ir atbildīgs par veselības aprūpi. Dalījos pieredzē mediķu kvalifikācijas paaugstināšanā, sanitārijā un higiēnā, organizēju sadarbību ar hospitāļiem un vietējo slimnīcu. Taču mūsu vienības uzdevums bija sniegt atbalstu Afganistānas Nacionālo Spēku (ANA) bataljonam dažādās nozarēs, galvenokārt militārajā vadībā – plānošanā, organizācijā un kontrolē. Būtībā gatavojām afgāņus dzīvei, kad sabiedroto armija atstās valsti.
- Vai nebaidījāties doties uz valsti, kur notiek karadarbība?
- Protams, bija gan šaubas, gan nedrošība. Tomēr bija arī pārliecība, ka jāizmēģina. Es sevi nesalīdzinu ar citiem, bet domāju, ka droši vien nemaz tik drosmīga neesmu. Mani kolēģi, kuri jau bijuši starptautiskajās misijās, daudz stāstīja par tām. Tagad grūti pateikt, vai tas stipri atšķīrās no realitātes, ar kuru sastapos Maimanas nometnē. Šķiet, nebija tik sūri, kā iztēlojos. Pirmās izjūtas – ļoti karsts, putekļains un akmeņains.
- Kādi bija sadzīves apstākļi?
- Dzīvojām teltīs, kurās katram bija maza istabiņa. Tās atradās nometnes slēgtā teritorijā, kurā ir arī sporta zāle un ēdnīca. Dienas šajā vidē aizrit diezgan vienmuļi. Mūsu mentoru grupā bija somi, zviedri un norvēģi, kā arī 15 latvieši. Blakus atradās amerikāņu karavīru nometne. Dzirdējām sprādzienu, šāvienu trokšņus ap nometni, jo visu laiku notika negadījumi uz ceļiem, tirgos, kur bija izliktas mīnas vai uzspridzinājās teroristi pašnāvnieki. Cietušos redzēju, kad biju hospitāļos, taču mūsu uzdevumos neietilpa sniegt tiem medicīnisko palīdzību. Bieži cieta afgāņu policisti, arī civiliedzīvotāji. Viena pati nepārvietojos pat nometnes teritorijā. Tas bija tabu. Arī pie afgāņu karavīriem gājām kopā. Izbraukumos ārpus nometnes bija noteikta kārtība, kas tika stingri ievērota.
- Kas bija lielākais drauds – teroristi?
- Jā. Viņu dēļ nevar zināt vai prognozēt, kāda būs situācija pēc mirkļa. Tika piedzīvoti bīstami brīži, bet tie, par laimi, neskāra mūsu apakšvienību. Draudus varēja sajust ik mirkli, taču bija arī drošības sistēma. Piemēram, gaisā tika palaists balons ar novērošanas iekārtu, lai redzētu, vai kaut kur tuvumā netiek izvietoti spridzekļi. Ja kaut kas tika pamanīts, laikus tika reaģēts atkarībā no draudu bīstamības.  
- Vienībā vienīgā sieviete droši vien tika īpaši uzmanīta.
- Savā grupā biju vienīgā, bet nometnē bija arī citas sievietes. Toties starp afgāņu armijas karavīriem, kurus apmācījām, nebija nevienas sievietes. Pagaidām kāda sieviete starp karavīriem esot tikai Kabulā. Maimanā un citur vēl ir grūti to pieņemt. Austrumu kultūrā attieksme pret sievieti nav tik brīva, kā tas ir mums ierasts. Viņiem šķita ļoti dīvaini, ka es tur esmu. Afgāņu karavīri jautāja, ko mans vīrs par to saka, kā tas esot iespējams, ka neesmu mājās un nevāru putru. Afgāņi neizprot, ka sieviete var būt izglītota, ka var dot padomus vīriešiem, ka viņai ir savs viedoklis. Tomēr ar laiku viņi mani pieņēma. Tiesa, arī man nav viegli izprast Austrumu un Rietumu kultūru atšķirības. Sevišķi attieksmi pret laiku. Nekad nevarējām precīzi sarunāt, jo viņiem divas stundas uz priekšu vai atpakaļ šķiet nenozīmīgas. Līdzīga ir attieksme pret nākotni – plānošanu, jo viņi dzīvo šodienai. Viss pārējais ir Allaha varā.
- Vai ikdienā tas traucēja?
- Afganistānā ir dažādu nacionalitāšu un ticību karavīri – puštuni, kazareji, tadžiki... Mums bija jārēķinās, ka nodarbību laikā karavīri varēja paņemt savu paklājiņu, pagriezties pret sauli un pielūgt Allahu, kad bija noteiktais brīdis. Jau rīta agrumā un vairākas reizes dienā dzirdējām lūgšanas. Tiesa, ir dažāds ticības līmenis – ir fanātiski ticīgie un arī tādi, kā pie mums. Katrai nacionalitātei armijā ir savi amati, ko nevar ieņemt citas nacionalitātes cilvēki. Iespējams, tāpēc, lai saglabātu līdzsvaru. Valstī valda liela korupcija un amatus var pirkt. Teroristu uzbrukumi tiek izmantoti ietekmes sfēru dalīšanai. Afganistāna ir bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, naftu, taču vienlaikus tā ir pazīstama arī ar narkotiku izplatību, ko vieglāk izmantot savās interesēs, ja vietējie ir mazizglītoti.
- Kā iedzīvotāju dzīvi ietekmē nepārtrauktā karadarbība?
- Mierīgos iedzīvotājus redzēju maz, taču ir skaidrs, ka Afganistāna ir ļoti nabadzīga valsts. Diendienā cilvēki, ar kuriem kopā strādāju, stāstīja, ka jau sen nepazīst dzīvi bez kariem, jo tie ir sekojuši cits citam. Tāpēc vienmēr ir bažas par nākotni. Taču vairums afgāņu grib, lai valsts attīstītos un varētu dzīvot mierā, izglītoties, jo ir ļoti daudz analfabētu. Ar starptautisko atbalstu tiek celtas skolas, būvēti ceļi un veidota infrastruktūra.
- Nobaudījāt afgāņu virtuvi?
- Ikdienā ēdām amerikāņu ēdnīcā. Taču reizēm afgāņu karavīri mūs uzaicināja pusdienot vai piedalīties kopējās vakariņās. Viņu ēdieni ir līdzīgi tadžiku un turkmēņu virtuvē ierastajiem – plovs, kebabi, šašliks. Nemitīgi tikām cienāti ar tēju, arī ar konfektēm. Ēdieni ir garšīgi, taču jārēķinās, kādos sanitārijas un higiēnas apstākļos tie ir gatavoti. Turklāt viņi ēd ar rokām, ņemot ēdienu ar pašceptas maizes kumosiem. Dažkārt ņēmām līdzi savu dakšiņu un nazīti, un mūs saprata. Nekas briesmīgs nevar būt no tādas maltītes, tomēr laikus ir jānodrošinās ar aktīvo ogli.
- Ko darījāt ārpus mācībām un tiešajiem pienākumiem?
- Ļoti maz - sports, internets un telefons. Zvanīt uz mājām varēja tik, cik gribas. Nometnes dzīvi krāsaināku vērta komandējumi uz citām nometnēm vai armijas daļām. Afganistānā ir dažādas miera uzturēšanas nevalstiskās organizācijas, kas cenšas palīdzēt sakārtot valsti. Kur ir izbūvēti ceļi, tie ir ļoti labā kvalitātē. Taču lielāko teritoriju aizņem kalni. Tur dzīvo cilvēki, kuriem trūkst saziņas līdzekļu. Viņiem var iestāstīt jebko. Masu saziņas līdzekļi tikai sāk attīstīties. Ar teroristu sprādzieniem cenšas kavēt un neļaut veidot savstarpējo komunikāciju, lai savstarpēji karojošie grupējumi vieglāk varētu cilvēkus ietekmēt savās interesēs. Starptautiskie miera uzturēšanas spēki cenšas panākt, lai Afganistāna būtu vērsta uz attīstību, jo tādas valsts nostāja un rīcība ir prognozējama. Karavīri, ar kuriem tikāmies, nešaubīgi atzīst, ka starptautiskā palīdzība ir ļoti vajadzīga.
- Vai brauktu turp vēlreiz?
- Būtu interesanti aizbraukt tieši kā mediķei, kas nodarbojas ar ārstēšanu, sniedzot palīdzību vietējiem iedzīvotājiem. Starp tiem, protams, ir smagi cietušie sprādzienos. Taču nepieciešama arī ikdienas ārstēšana, jo slimības ir ļoti ielaistas, jo dažs savā mūžā nav ārstu redzējis. Tur ir viss iespējamais slimību spektrs, turklāt arī tādas slimības, kādu šeit nav, piemēram, leišmaniozes ādas slimība, malārija. Tā iespējams gūt jaunu pieredzi, turklāt tikties ar citu tautu mediķiem – norvēģiem, maķedoniešiem, vāciešiem.

Citu datumu laikraksti

  • Ape īsumā

    ape Vakar pie Apes novada domes ēkas norisinājās ledus lukturu veidošana, kuru organizēja Apes jauniešu klubs “Sliedes” sadarbībā ar Apes novada...

  • Ar dzirkstošu humoru

    Alūksnes tautas namā 7.februārī pulksten 19.00 būs skatāma Leldes Stumbres pārpratumu komēdija „Plīvurītis ar punktiņiem”, ko iestudējis Rīgas...

  • Alūksne īsumā

    Jaunanna Īstenojot biedrības „Interešu centrs „Jaunanna”” projektu „Kultūras tradīciju kopšana, izceļot latviešu tautas tērpu, tautiskās dejas...

  • Īsumā

    Alūksne Novada pašvaldības atkārtoti izsludinātajā konkursā uz Alsviķu, Ilzenes un Zeltiņu pagasta pārvaldes vadītāja amatu pieteicās seši...

  • Kaķu mājas – vajadzīgas vai ne?

    Pēc kaķu namiņu izvietošanas dažādās pilsētas vietās esam saņēmuši vairāku cilvēku viedokļus, kas ir diametrāli pretēji, un arī jautājumus saistībā...

  • Vecākiem skolas grāmatas vairs nebūs jāpērk

    Gunta Ļuļe, Apes novada domes izglītības darba speciālisteVecākiem tas ir liels atbalsts Pašlaik vēl neesmu saņēmusi šo Ministru kabineta noteikuma...

  • Īsumā

    Biatlons Biatlonisti no Alūksnes startējuši vairākās Pasaules kausa sacensībās. Latvijas vīriešu biatlona izlase, kurā startēja Andrejs ...

  • Alūksnes muzejs top skaistāks

    Alūksnes Jaunajā pilī šobrīd notiek otrā stāva pārseguma siju protezēšana un nomaiņa Alūksnes muzeja izstāžu zālēs, tādēļ janvārī muzeja izstādes un...