Pārmaiņas ir ļoti svētīgas

Aija Grīnvalde: vienā darbavietā trūkst izaugsmes iespēju.

Aija Grīnvalde: vienā darbavietā trūkst izaugsmes iespēju
Alūksniete Aija Grīnvalde nu jau trešo gadu dzīvo un strādā Rīgā. Kā viņai tagad klājas, pildot 1991.gada barikāžu muzeja direktora vietnieces pienākumus un iejūtoties lielpilsētā?
Vēl arvien jūties kā alūksniete vai tagad vairāk esi rīdziniece?
Nedomāju vis, ka šajā ziņā ir kaut kas mainījies. Manuprāt, par rīdziniekiem sevi var uzskatīt tie, kuriem vecāki un vecvecāki ir dzīvojuši galvaspilsētā. Ņemot vērā mūsdienu straujo dzīves ritmu un informācijas sistēmas, tagad ir gandrīz vienalga, kur dzīvot - Alūksnē vai Rīgā.
Tomēr skatījums uz Alūksni tagad ir attālināts, jo reti iznāk atbraukt. Mēdz teikt, ka no malas viss ir labāk redzams. Kā izskatās pilsēta? Jā, no attāluma ir labāk redzams. Dzīvojot te un esot kultūras dzīves centrā, likās - tik daudz tiek darīts un viss notiek. Kā citi var teikt, ka te nekā nav? Tagad informāciju iegūstu galvenokārt no preses un interneta. Tā apstiprina, ka notiek daudz kas, bet to nevar izjust, atbraucot brīvdienās. Vasarā vēl, bet citos gadalaikos svētdienās ielas ir tukšas. Gribētos, lai dzīves ritms ir straujāks. Vismaz tāds kā citās Latvijas pilsētās. Alūksnē jūtama ziemeļnieciska atturība, jo cilvēki ir it kā ierāvušies sevī. Protams, ar Rīgu to nevar salīdzināt.
Lai gan no Alūksnes aizgāji pēc pašas vēlēšanās, liekas, ka ne jau ar vieglu sirdi. Kā tagad vērtē šo lēmumu un ar to saistītās pārmaiņas? Darbs gan ir muzejā, tomēr tas ir pavisam cita veida muzejs.
Tagad pilnīgi piekrītu tiem, kuri saka - ir jāmaina darbavieta. Holandes kolēģi uzskata, ka tas ir jādara ik pēc 7 gadiem. Tiesa, dzīvesvietu ir grūtāk mainīt. Nu nevar 25 vai 30 gadus nostrādāt vienā vietā! Man Alūksnes muzejā pagāja 18 gadi. Tas bija par ilgu, jo gribot negribot iestājās rutīna. Trūkst izaugsmes iespēju, tāpēc cilvēks nemainās. Bet ir jāmainās, tāpēc vajadzīgs kāds dzinulis, kas to liek darīt. Jā, bija smagi mainīt darbavietu. Taču tagad saprotu, ka tas bija ļoti svētīgi. Barikāžu muzejs un darbs tajā ir pilnīgi citāds. Tā ir mūsu visjaunākā vēsture, ko daudzi pat neuzskata par vēsturi. Ir grūti strādāt tāpēc, ka daudzi atceras šo laiku. Katrs var pamācīt, bet tieši tāpēc ir arī viegli. Mēs augam līdz ar šo paaudzi un Latviju.
Tas nozīmē, ka pārmaiņas ir uz labu. Kā ir, ja salīdzina darbu vienā un otrā muzejā? Varbūt Alūksnē bija grūtāk, jo tagad ir tikai viens virziens - barikādes.
Tā varētu likties, tomēr informācijas apjoms ir vienāds abos muzejos. Ko mēs daudz zinām par senākajiem laikiem? Par tūkstoš gadu periodu - vienu vai dažus faktus. Turpretim par Atmodas un barikāžu laiku kopš astoņdesmito gadu vidus visu izzinām un pētām pa datumiem. Tas nozīmē, ka varbūt informācijas ir pat vairāk nekā Alūksnes muzejā. Tikai tā ir elektroniskā veidā, tāpēc datu uzglabāšana un pārraide ir citāda.
Muzejā ir vajadzīga sīka un precīza informācija, bet apmeklētāji tāpat visu neatcerēsies. Viņiem svarīgi ir izprast šo notikumu būtību.
Protams! Galvenais ir saprast likumsakarības. Arī mēs ne vienmēr izmantojam skaitļus. Tomēr ir jāzina un jāpasaka, kas kurā brīdī notika. Sadarbojamies ar Zinātņu akadēmiju, Okupācijas muzeju, piesaistām speciālistus, jo muzejā ir tikai trīs darbinieki. Iespējams, ka šobrīd strādājam tā, kā to vajadzēja darīt Alūksnē.
Tiesa, arī tur mēģinājām iesaistīt skolēnus, brīvprātīgos un studentus. Tomēr sadarbība nebija tik plaša un auglīga. Vēl gribu uzsvērt, ka barikāžu muzejs no citiem atšķiras ar emocijām. Sākot strādāt, man bija laime veidot jauno ekspozīciju emocionālu ar priekšmetu izvietojumu, krāsām, gaismām, skaņām un vizuālajiem efektiem. Ir prieks, ka apmeklētāji to izjūt.
Barikāžu muzejā karstākais darba laiks ir janvārī, kad atceramies Latvijas neatkarības aizstāvjus. Bet pārējā laikā? Vai tad muzejs nav aizmirsts?
Muzejā darba nekad netrūkst, un nav arī tādas dienas, kad nebūtu neviena apmeklētāja. Ļoti daudz laika ir vajadzīgs atmiņu un krājuma apstrādei. Pagaidām nav vajadzīgs doties ekspedīcijās un meklēt barikāžu aizstāvjus, jo cilvēki paši nāk pie mums un stāsta. Tiesa, krājums pagaidām nav liels - apmēram 2000 vienības. Tie ir gan barikāžu laika priekšmeti, gan audio, videoieraksti un fotogrāfijas. 1991.gadā ļoti daudzi ir filmējuši un fotografējuši - gan profesionāļi, gan amatieri, tāpēc šie materiāli, protams, ir dažādas kvalitātes.
Vairāk vai mazāk katrs zina par barikāžu laiku. Vai pašai bija kāds atklājums, kas radīja pārsteigumu?
Tikai tagad atklājas ļoti daudz tādu momentu, par kuriem iepriekš cilvēki nav stāstījuši. Piemēram, papildu ziņas par novērošanas punktiem. Rīgā bija ne tikai barikādes ielās un Zaķu salā, bet bija arī aktīvisti, kuri no savu dzīvokļu logiem novēroja transporta kustību galvenajās ielās un ziņoja par OMON spēku pārvietošanos. Izrādās, ka tika sargātas sakaru nodaļas ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Cilvēki atmiņās raksta, ka tajās bija diennakts dežūras. Interesanti, ka no Jūrmalas viena vidusskolas klase braukusi uz barikādēm Rīgā. Šie jaunieši bija nepilngadīgi, tāpēc kādu puisi vecāki ieslēdza. Tas viņu, protams, neatturēja doties kopā ar klasesbiedriem un Zaķu salā nodzīvot vairākas diennaktis.
Vai šobrīd iespējams apjaust, cik tad īsti bija barikāžu dalībnieku?
Rēķinām, ka vismaz 50 000 cilvēku. Barikāžu aizstāvju piemiņas zīme ir piešķirta apmēram 18 000, tomēr precīzi grūti pateikt. Ir zināms, ka 13.janvārī tautas manifestācijā Daugavmalā bija apmēram 700 000 cilvēku, jo to var aprēķināt pēc platības, kuru aizņem cieši cits pie cita stāvoši cilvēki. Turpretim barikāžu aizstāvji bija daudzās vietās, dažs vienu nakti, cits vairākas... Dažkārt mums pārmet neziņu, jo bija braucēju saraksti. Diemžēl šo sarakstu vairs nav, jo puča dienās tos iznīcināja. Dažs saka, ka to nevajadzēja darīt, jo viņi nebaidījās par sevi. Ir jāsaprot, ka braucēju organizators un saraksta veidotājs bija atbildīgs par viņiem. Neviens nezināja, cik ilgi turpināsies pučs, tāpēc sarakstus sadedzināja. Muzejā ir saraksts, kurš bija paslēpts velosipēda rāmī, kas savukārt tika aprakts šķūnī. Varat iedomāties, kas ir palicis no saraksta, kad velosipēdu izcēla virs zemes pēc desmit gadiem. Tāpēc nevajag kaunēties, ir jāraksta citam par citu iesniegumi, lai saņemtu barikāžu aizstāvju piemiņas zīmes.
Vai, attālinoties no barikāžu laika, mainās cilvēku attieksme pret šiem notikumiem?
Jā, tieši tagad ir mainījusies attieksme gan pret barikādēm, gan pret piemiņas zīmi. Kad izveidoja piemiņas zīmi, daudzi teica, ka nav gājuši uz barikādēm tās dēļ. Tagad viņi atzīst - jā, man nevajag, bet mazbērniem vajag. Lai viņi zina, ka vectēvs bija barikāžu aizstāvis un piedalījās Latvijas neatkarības veidošanā!
Acīmredzot daudzi tikai tagad apjauš, cik barikāžu laiks ir bijis nozīmīgs mūsu valstij un tautai. Ne velti tam ir atsevišķs muzejs. Kādas izjūtas un atziņas gūst cilvēki, kuri to apmeklē?
Jāatzīst, ka mūsu muzejam ir atšķirīga publika. Paši barikāžu dalībnieki nāk maz, jo viņiem viss ir labi zināms. Tie, protams, ir skolēni. Bet ļoti daudz ir arī ārzemnieku. Starp viņiem ir tādi, kas šos notikumus ir redzējuši televīzijas pārraidē vai kaut ko par tiem lasījuši, tomēr viņi ļoti maz zina par barikāžu laiku. Muzejā viņi secina, ka tas ir kaut kas nebijis pasaules vēsturē. Nav citas valsts, kurā tik daudz cilvēku stātos uz barikādēm, lai aizstāvētu tās neatkarību.
***
vizītkarte
Vārds, uzvārds: Aija Grīnvalde.
Dzimšanas laiks, vieta:
1958.gada 8.jūnijs, Gulbene.
Izglītība: augstākā, iegūta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas psiholoģijas programmā, Latvijas Kultūras akadēmijas muzeoloģijas specialitātē.
Nodarbošanās: 1991.gada barikāžu muzeja direktora vietniece pētnieciskajā darbā.
Vaļasprieks: grāmatas un krustvārdu mīklas.

Citu datumu laikraksti

  • Par bērnu robežšķērsošanu

    Bērnu un ģimenes lietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka, pievienojoties Šengenas telpai, kārtība, kādā robežu šķērso bērni, paliek...

  • Alūksniešiem veiksmīga tūrisma filma

    No 15. starptautiskās tūrisma izstādes „Balttour 2008”, kas notika Rīgā, Alūksnes pilsēta atgriezusies ar ievērojamiem panākumiem.No 15....

  • Jāpaciešas vēl līdz vasarai

    Pie nama Lielā Ezera ielā 6 bojāta notekcaurule ir trīs gadus.Pie nama Lielā Ezera ielā 6 bojāta notekcaurule ir trīs gadus Redakcijā bija ieradušies...

  • Augšāmceļas kā krāpnieks

    Budapešta. Pretēju situāciju piedzīvojis kāds ungārs, kura sieva 2001.gadā ziņoja, ka vīrs noslīcis, sērfojot Grieķijā.Budapešta. Pretēju situāciju...

  • Cietuma vietā miera centra nebūs

    Sanfrancisko. Pilsētas iedzīvotāji balsojumā nolēmuši neatbalstīt priekšlikumu nojaukt slaveno Alkatrazas cietumu, lai tā vietā izveidotu “globālu...

  • Nespēj pierādīt, ka ir dzīvs

    Varšava. Kādam Polijas iedzīvotājam pēc oficiālo iestāžu kļūdas joprojām nav izdevies pierādīt, ka viņš nav miris.Varšava. Kādam Polijas iedzīvotājam...