Pasaka par balto zirgu

Aiz zilā ezera, ziedošu priežu vidū, ganījās Baltais zirgs. Viņš ēda zaļu zāli, smaržīgas puķes, bet vislabāk zirgam garšoja sapņi, kuri arī auga neparastajā pļavā.

Aiz zilā ezera, ziedošu priežu vidū, ganījās Baltais zirgs. Viņš ēda zaļu zāli, smaržīgas puķes, bet vislabāk zirgam garšoja sapņi, kuri arī auga neparastajā pļavā.
Tie bija viņa vislielākais kārums. Pieēdis pilnu vēderu, zirgs padzērās zilajā ezerā un atgūlās baltā bērzu pavēnī. Bērzs, kurš mācēja stāstīt pasakas, bēra tās viņam pāri. Baltais zirgs kļuva ābolains. Neviens īsti nezināja, no kā - vai no zāles, vai no puķēm, visticamāk, ka no sapņiem un pasakām. Iespējams, ka daļu deva dzidrais ezera ūdens un bērza neparastā labvēlība. Katrā ziņā īsto iemeslu tā arī neviens neuzzināja. Taču zirgu neparastās spalvas dēļ sāka saukt par Baltābolu zirgu, turklāt viņam piemita arī spējas piepildīt un dāvināt sapņus.
"Labdien!" es viņu sveicināju. Zirgs paklanīja galvu un maigi iebubinājās: "Esi sveicināta! Ja reiz esam satikušies, kas gan notiek ļoti reti, tad vēlies kaut ko!" Ilgi domāju, tad teicu: "Lai dzīvē es spētu saskatīt vairāk laba kā līdz šim, arī mana sirds lai kļūtu dzirdīgāka! Bet tam sapnim, ko tu man uzdāvāsi, lai augtu spārni arī naktīs un apmākušās dienās. Un vēl es vēlētos , lai tu dzīvotu ilgi, ilgi!"
Zirgs to apsolīja.
Nošalca bērzs, novirmoja ezers, un projām viņš bija - ar visiem lielajiem un mazajiem sapnīšiem sev apkārt. Tur nu viņš vēl joprojām ganās, tai pļavā, balto asti vicinādams, kurā reizēm šūpojas saules zaķēns, kamēr zirgs - Baltābolu zirgs - ēd zaļu zāli un daudzkrāsu puķes. Ziemā viņš skrien pa aizsnigušiem laukiem un pļavām, meklēdams pļavas ar smaržīgiem sapņiem, kuri viņam visvairāk garšo un kurus viņš reizēm dāvina cilvēkiem.
Arī šobrīd Baltābolu zirgs kaut kur ganās vasaras pļavā. Neticat? Aizejiet un paskatieties! Varbūt, ka izdodas satikt un iegūt kādu piepildāmu sapni.

Citu datumu laikraksti