Pasaki ko labu!

Pasaki man kaut ko labu! - kaut kur blakus atskanēja sievietes balss, visai nopietna, stingra un paģēroša.

Pasaki man kaut ko labu! - kaut kur blakus atskanēja sievietes balss, visai nopietna, stingra un paģēroša.
Varbūt mans prāts šo frāzi uz pilsētas ikdienas trokšņu fona pat nepiefiksētu, ja vien tā pa brīdim neatkārtotos, turpat, kādu soli man priekšā, un pats dīvainākais – joprojām tikpat nogurušā, vienaldzīgā un, šķiet, ne pārāk ieinteresētā balsī.
"Nē, to tu man jau teici vakar. Kaut ko citu labu man pasaki," viņa turpināja runāt klausulē. Tikpat neizteiksmīga kā viņas balss bija arī man svešā iela, pelēkā diena un apmākusies debess. Varbūt vēl nomācošāku to padarīja sievietes pelēkais mētelis, salīkušais stāvs un drēgnas miglas pievilgušie brūnpelēkie mati. Nogurums un nu jau arī aizkaitinājums viņas balsī.
Vēl un vēlreiz dzirdot atskanam šo komandu, kuru tālruņa savienojuma otrā galā kāds laikam nesaprata vai arī nevēlējās saprast, arī man pēkšņi sagribējās dzirdēt kādu pazīstamu un mīļu balsi. Kam gan es varētu piezvanīt?
Bet gandrīz turpat blakus nogurums sievietes balsī turpināja iebilst: "Tas jau nav nekas labs. Vai tiešām tu nesaproti, kas ir labs?" viņas balsī ieskanējās dusmas.
Savādi, vai tiešām ar šādu intonāciju viņa domā kādam kaut ko izlūgties? Un ko gan domā tas cilvēks savienojuma otrā galā, iespējams vīrs vai draugs? Iespējams, viņiem tā ir spēle, kuras noteikumus es pat nenojaušu. Varbūt tas labais ir kāds ilgi gaidīts apsolījums vai paveikts darbs. Varbūt kāds neatrisināts strīds, kuram nu sieviete meklē risinājumu šādā veidā – telefoniski pieprasot izlīgšanu, bet tas otrs kavējas piekrist.
"Nu, kā tu nesaproti!" viņas balss saspringa kā uzvilkta stiegra. "Es tev saku – labu! To visu es jau nez cik reižu esmu dzirdējusi! Un kas gan tur labs?"
Mēģinu iedomāties – ko teiktu es, ja kāds tūlīt kategoriski sagribētu no manis dzirdēt kaut ko labu... Laikam jau viss atkarīgs no tā, kas būtu šis cilvēks – mamma, meita, vīrs, draugs, kolēģe, kaimiņiene vai vienkārši kāds, kuram pilna sirds un dvēsele alkst emocionāla glāsta... Vai gan tik grūti vārdos izteikt kādu labu domu? Paust pieķeršanos, uzticēšanos, pateicību, ilgas, mīļumu...
"Ko tu klusē? Vairs neproti neko labu pateikt?"
Interesanti, vai vairāk nesaskaņu rodas tāpēc, ka klusējam, vai tāpēc, ka sakām, ko domājam? Varbūt tas labais sakāmais neatrodas tāpēc, ka labu vārdu izrunāt visbiežāk rosina intonācija, emocionāla tuvība? Klausoties šīs sievietes balsī, manī laikam gan ierunātos spītība vai visdrīzāk – es jau sen būtu pārtraukusi telefona sarunu.
"Nu, re, tev jau sarosījās fantāzija. Tas gandrīz izklausījās pēc mazdrusciņ laba," sievietes balss par kādu toņkārtu atmaiga.
Arī man sagribējās pasmaidīt – laikam jau viņas sarunbiedrs beidzot bija uztvēris "īsto noti". Bet varbūt atbrīvojies no komandējošā toņa gūsta un ieklausījies savā sirdī – kas sakāms tai? Visai bieži notiek tā, ka labās domas pēc komandām "domā", "saki" rīkojas tieši pretēji – apklust un iestrēgst.
"Nu jau tev izdodas pavisam labi. Re, kā mēs atkal saprotamies!" sievietes balsī saklausīju prieku. "Un vai tad tas bija tik grūti?"
Laikam jau spēle tuvojās laimīgam finišam – izklausījās, ka sieviete panākusi savu – saņēmusi savu pieprasīto labā devu un apmierināta atslābusi.
"Nu, re, mīļais, cik tev labi iznāk!" viņa nu jau kā ūbele dūdoja klausulē. "Kāpēc gan tik daudz laika bija vajadzīgs, lai tu to pateiktu?"
Jauki. Vienkārši burvīgi! Divu cilvēku saruna beigusies ar izlīgumu un sapratni. Vismaz – šīs spēles noteikumu izpratni.
"Mīļum, tu esi vienkārši saldumiņš! Es jau staroju," sieviete smaidīja klausulē. Staltāk izslējās viņas pleci un atbrīvojās gaita. Es jutu, kā ap viņu sarosījās prieks.
"Tad ko tev labāk nopirkt – lego konstruktoru, lielo komplektu vai elektrisko dzelzceļu, mīļais?" nu jau viņa žūžoja klausulē.
Acumirklī samulsu, jo nez kāpēc līdz šim kā sievietes sarunas partneri biju iztēlojusies viņas vīru vai draugu, ar kuru sadzīvē itin bieži tiek spēlētas attiecību spēles – var tēlot sāpināto, aizvainoto, nesaprasto, lai izmangotu uzmanību un kādu mīļu žestu, uzmest lūpu, lai pieprasītu dāvanu, bet – no bērna, kurš vēl spēlējas ar lego klučiem?
Atsaucot atmiņā šīs sarunas pirmās dzirdētās frāzes, sapratu, ka man sveši šīs spēles noteikumi – kategoriskums un pat dusmas mātes balsī, pieprasot pateikt kaut ko labu. Izrādās – tik maksā lego konstruktors. Par cik laba vēlāk varēs nopirkt modernas botes vai džinsas, skrituļslidas, velosipēdu?
Gandrīz vai kļuva žēl, ka nedzirdēju šo sarunu klātienē, tad nevajadzētu minēt – vai tā bija tikai spēle vai zēnam patiešām tik grūti nācās izdomāt un pateikt ko labu. Un kā ar to labo ārpus šīm iekārotajām un utilitārajām lietām? Laba pateikšanai ikdienā var atrast tik daudz iemeslu...
Ne reizi vien nācies saskarties ar vērojumu, ka šajā steigas pilnajā laikmetā uzmanība un mīļums ir kļuvis par deficītu. Tā vietā attiecībās ienācis nogurums. Vai varbūt – pašsaprotams pieradums? Katrs ir savā vietā un paveicis savu darbu, un par ko gan vēl viņu īpaši slavēt? Tāpat skaidrs – ja mēs zem viena jumta dzīvojam kopā, tad tu esi labs un mīļš man un es tev.
Kāds gan varbūt taisnosies, ka nemaz nealkst pēc uzslavām un mīļuma izpausmēm, bet – dvēsele ir tik trausla matērija! Tā vienmēr prasās samīļojama. Un mēdz būt arī ļoti pieticīga – reizēm tai pietiek ar pašu mazumiņu, kas nācis nesavtīgi un no sirds.
Varbūt lieku reizi der atgādināt sen zināmu patiesību? Par skaļajiem vārdiem, kas ne vienmēr ir nepieciešami. Jo paši īstākie nāk no sirds. Būtiski ir, vai tie tiek sadzirdēti. Tas vienmēr ir atkarīgs no abiem. Priekus taču mēs radām paši. Piemēram – pasakot kādam ko labu, kaut vai tūlīt.

Citu datumu laikraksti

  • Pensijas diviem gadiem?

    Šobrīd norit parakstu vākšana par grozījumiem valsts pensiju likumā, kas sola pensionāriem gandrīz trīskāršot minimālās pensijas.Šobrīd norit...

  • Sporto dabā ar velosipēdu!

    Līdz 6.maijam aicinām 1. līdz 12.klases skolēnus sagatavot pašu izveidota tuvējās apkārtnes velomaršruta aprakstu, ietverot tajā informāciju un...

  • Maksāsim par gāzes vadu

    Daudzdzīvokļu namu apsaimniekotājs SIA „Alūksnes nami” informē, ka ar maiju to daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, kurās ir sašķidrinātās gāzes apgādes...

  • Ar smaidu

    Avārija ar lidojošu zupas katlu Minsterē kāds 33 gadus vecs velobraucējs iekļuvis negadījumā – viņu ar vieglo automašīnu notriecis 79 gadus vecs...

  • Pirms sacensībām pēc miljarda

    Pagājušajā nedēļā vieglu humora dzirksti pasaulē šķīlis Krievijas laikraksts “Moskovskij korespondent”, publiskajā telpā palaižot pīli par Vladimira...

  • Trinot piena karotes

    Nedēļā, kad daļa sabiedrības atzīmēja pagājušā gadsimta lielkomunista Ļeņina dzimšanas dienu, bet vēl daļa turpināja gaidīt vienu no lielākajiem gada...

  • Kokles skan – neaprakstāmi

    Koklētāju ansambļa „Saulīte” dalībniecēm svētki saistās ar īpašām sajūtām.Koklētāju ansambļa "Saulīte" dalībniecēm svētki saistās ar īpašām...

  • Lūdzu, apskauj mani!

    Fizisks kontakts cilvēkā attīsta jūtīgumu, kas dzīvē piešķir daudz privilēģiju.Fizisks kontakts cilvēkā attīsta jūtīgumu, kas dzīvē piešķir daudz...

  • Kļūdu labojums

    23.aprīļa laikrakstā 5.lappusē publicētajā rakstā “Projekts beidzas Vidzemes sētā” ir kļūda. Mirdza Korne ir Pededzes  pagasta padomes...