Pati vainīga, ka tik tizla!

Maza mašīna netiek ārā no bedres. Garām iet smaidošs vīrietis. Atskatos - tik jauks vīrietis gan jau piestās un palīdzēs. Pie mašīnas stāv maza meitenīte, sieva sparīgi stumj. Bet - smaidīgais vīrietis paiet garām. Divas sašutušas sievietes pie avīžu kioska sarunājas: “Kā tā var! Policisti un nepalīdz!” Pamanu blakus arī policistu, kurš sarunājas ar kādu, bet mašīnu izstumt palīdzēt neiet, iesēžas savā trafaretajā auto un aizbrauc.


Reiz veikalā man bija grūti aizsniegt vafeļu torti uz augšējā plaukta. Neviens tā arī nepalīdzēja. Es stiepos, līdz viena no kastītēm nokrita. Kāds vīrietis pieliecās, bet - sāka rakties kaut kādos cepumos un it nemaz ne man, ne manai traumētajai vafeļu tortei nepievērsa uzmanību. “Pati vainīga, ka tik tizla!” kāda sieviete pēc tam jokojot man sacīja. Un es paliku bez vārdiem – nu kur mums tāda mentalitāte? Kas ar mums, latviešiem, notiek? Ar to, ka darba nav, naudas nav, dzīves nav, cilvēcības trūkums nav attaisnojams. Un varbūt šis garais cepumvīrs un virpuļojošais policists ir daudz cilvēcīgāki par mani, vienkārši es tikai viņus satiku drūmā dienā. Nu ir mums arī  dienas, kad uz visiem esam dusmīgi, redzam tikai sevi, kad kāda vēl tur runa par palīdzēšanu citiem. Bet esmu arī pamanījusi, ka daudzi latvieši tādi ir. “Pats vainīgs!” - tāds ir latvieša lozungs. Varbūt saku par skarbu, jo ne jau visi latvieši ir tādi, bet tas ir tas, ko es varu pateikt pēc savas pieredzes un citur redzētā. Kad mēs ar kolēģi iestigām ar mašīnu sniegā netālu no Igaunijas, pirmie, kas devās palīgā, bija igauņi. Latvieši tikai noskatījās: pašas jau vainīgas, ka nemāk nolikt mašīnu. Redzot igauņu iesaistīšanos mūsu glābšanā, arī latvieši sāka mums palīdzēt, un kopīgiem spēkiem mēs tikām galā.
Varbūt pati esmu daudzas reizes kādam pagājusi garām, bet, manuprāt, kaut kas “latvisks” tajā visā ir. Un nezinu, kāpēc mēs tādi esam. Kad pagrūž un neatvainojas... Kad nepalīdz pacelt, kad kaut kas nokritis... Man pat pietiktu, ja uz mani paskatītos un pateiktu: “Tu nu gan esi tizla!” Vai arī noburkšķētu ko citu. Vismaz reaģētu!  
Reiz, braucot Rīgas autobusā, jutu, ka mani kāds no mugurpuses stumda. Vienreiz, otrreiz... Es pagriezos un sapratu, ka kādai sievietei traucēju ar savu mugursomu. Tā vietā, lai viņa man pieklājīgi aizrādītu vai kaut vai rupji ko uzsauktu, viņa cieši sakniebtām lūpām tik bakstīja mani. Man, redz, pēc viņas sejas izteiksmes būtu jāsaprot viss, ko viņa man grib pateikt. Bet pati jau arī tāda esmu. Es gribēju, lai no manas nopūtas garais cepumvīrs saprot, ka man jāpalīdz. Jā, es arī piederu pie tiem latviešiem, kas grib, lai ar viņiem runā, bet paši bieži vien klusē, kad būtu jārunā. Mācīsimies ne tikai palīdzēt, bet arī runāt! Un būt atklāti dusmīgiem un pateikt, kas mūs neapmierina, nevis bubināt un dusmoties par to, ka mūsu bubināšanu nesaprot!

Citu datumu laikraksti

  • Kā nekļūt par pūļa cilvēku?

    Domā ar savu galvu! Nelēksi taču akā, kad citi lec – tā pamāca vecāki, cenšoties pasargāt atvases no muļķīgas rīcības. Tikmēr rotaļa “Ādamam bij'...

  • Mājas aptieciņa “aug”

    Mājas aptieciņa draud pārvērsties par mazo laboratoriju – šāds novērojums rodas, noraugoties reklāmās, kas piedāvā medicīnas preces lietošanai...

  • Alūksne īsumā

    Alūksne Lai nodrošinātu Bībeles muzeja darbību, kā arī kultūras vērtību – Bībeles seno eksemplāru - saglabāšanu un veicinātu tūrisma attīstību,...

  • Aktīvi piedalās skatēs

    Apes un Alūksnes novadu radošie kolektīvi virzās aizvien tālāk un aktīvi piedalās dažādās skatēs. Limbažos, Smiltenē un Valkā turpinās Vidzemes...

  • Alūksne īsumā

     Alūksne Policija jau informēja, ka 18.februārī pulksten 12.40 Latgales ielā pie mājas nr. 8 neatļautā vietā ielas braucamo daļu šķērsojusi...

  • Vai paliksim bez sabiedriskā transporta?

    Pasažieriem Vidzemes un Zemgales reģionā jau visai drīz var nākties samierināties ar vietējo reģionālo pārvadājumu samazināšanos – nesegto pagājušā...