Pavasaris būs klāt!

Jūtos kā balta lapa ar nepiepildītām ilgām baltajā sniegā. Manas domas skraida bez vārdiem pa ielu, apstājas pie cilvēku sejām, pie māju jumtiem un atpūšas no lidojošo putnu vēdām.

Jūtos kā balta lapa ar nepiepildītām ilgām baltajā sniegā. Manas domas skraida bez vārdiem pa ielu, apstājas pie cilvēku sejām, pie māju jumtiem un atpūšas no lidojošo putnu vēdām. Ir iesākusies jauna diena, vēlēšanas aiz muguras, un dienai ir vienalga, kurš turpmāk būs mūsu pilsētas vadītājs.
Šai dienai ir zīlītes dziesma, un sirdī dzirksteļo saulstaru kūlis. Priecājos, ka pasaulē ir kaut kas, uz ko varam paļauties pilnīgi droši - nakti nomainīs rīts, tam sekos diena, tad atnāks vakars, naktī cikls būs beidzies. Tikpat prognozējama un nemainīga ir gadalaiku maiņa, kaut arī Sērsnu mēnesis sola vēl spītēties, zem pavasarīgi iekrāsotajām debesīm kupenas vēl negrib saplakt un šķiet, ka no ziemas mums neizbēgt. Tomēr sirdi priecē apziņa, ka pavasaris ir nenovēršams.
Satieku paziņu, kura apsveicinoties jautā, vai beidzot būs pavasaris. Malkas grēda esot saplakusi līdz minimumam. Skatos sniegā pa roku galam nomestajos cimdos, kuros redzami caurumi, un atceros skolas laikā mācīto dzejoli "Brenča pavasari vēstneši". Tajā arī bija runa par cimdiem, kuru noplīsušās delnas vēsts par pavasari. Tāpēc droši paziņai pavēstu, ka pēc ziemas agonijas viņš būs klāt. Kažoki kritīs, un beigās pat ābeles ziedēs. Pa vidu vēl olas krāsosim un šūposimies. Būs pavasara šķīdonis. Būs prieki, bēdas un smeldzīgas atmiņas par cilvēkiem, kuriem vairs nekad nebūs pavasara. Skumjas par janvāra vētrās nogāztajiem kokiem. Tā tas ir kopš pasaules sākuma. Kādā logā redzēju dēstu kastītes un ziedošu amarilli.
Piekrītu dietoloģes Lolitas Neimanes teiktajam, ka cilvēka mūžu vajadzētu mērīt nevis rudeņos, ziemās vai vasarās, bet tieši pavasaros. Tas ir laiks, kad tik tiešām gribētos piedzīvot vēl daudzus pavasarus.
"Labdien!" saka kāds, garām ejot, un gandrīz pakrīt uz slidenās ietves. Arī tas pieder pie ikdienas. Klupdami, krizdami ejam pretī lielajam, nezināmajam. Krievu rakstnieks Valentīns Katajevs ir sacerējis izcilu teorētisko bāzi tiem, kas līdz šim īsti nezināja, kāpēc viņiem tā patīk pavasaris. "Visi gadalaiki mirst. Vasara mirst, pārvēršoties rudenī, rudens mirst, pārvēršoties par ziemu, bet ziema vispār ir nāves laiks. Vienīgi pavasaris nemirst, tas uzplaukst un kļūst par vasaru," viņš raksta. Ir skaidrs - pavasaris būs klāt un sāksies jauna dzīve. Diena kļūst dzidra kā avota ūdens. Tajā rakstu vārdu "mīlestība". Lai tās netrūktu ne ceļa gājējiem, ne tiem, kas dzīvo mums apkārt! Lai tās nepietrūktu man!
Skan zīlītes dziesma. Ļaudis saka: "Zīle lemešus kaļ." Kā nu ne, pavasaris nāk! Par spīti kupenām un cilvēku izraisītājām negācijām. Tas ir tikpat droši kā nākamais rīts.

Citu datumu laikraksti

  • Kontrolēs nelegālo nodarbinātību

    RVDI, saskaņā ar valsts darba inspekcijas darbības programmā norādītajiem uzdevumiem, 2004.gadā īpašu uzmanību pievērsa darba vides iekšējās...

  • Pašvaldība iesūdz tiesā lielākos parādniekus

    Zeltiņu pagasta padome iesniegusi tiesā izskatīšanai divas lietas par komunālo pakalpojumu parādu piedziņu.Zeltiņu pagasta padome iesniegusi tiesā...

  • Prognozē egļu stādu trūkumu

    Mežizstrādātāji prognozē, ka vētras nodarīto postījumu dēļ Latvijas mežsaimniecībā sāksies egļu stādu trūkums.Mežizstrādātāji prognozē, ka vētras...