Pēc desmit gadiem atkal pa Lielbritāniju

Pirmajā dienā iekārtojāmies Londonā, pagriezām pulksteņa rādītājus 2 stundas atpakaļ. Mums tika piedāvāti šādi apskates objekti: Britu monarhu rezidence Bekingemas pils, Vestminsteras abatija ar daudzu ievērojamu cilvēku apbedījumiem, parlaments, Trafalgaras laukums – pilsētas galveno mītiņu un tikšanās vieta, Soho kvartāls – izpriecu un baudu rajons, Tauers – vairāku gadsimtu pastāvēšanas vēsturē bijis gan cietoksnis, gan karalisko dārgumu krātuve, naudas kaltuve, cietums, zvaigžņu observatorija. Un Tiso muzejs, kurā, lai iekļūtu, bija jānostāv rindā vairāk par stundu. Toties Nacionālajā galerijā Britu muzejā baudījām mākslas darbus klusu un mierīgi. Izmantojām Londonas metro, jo tā ātrāk varējām nokļūt vajadzīgajā apskates objektā.

Noslēpumainā Stounhedža
60 kilometrus no Londonas apmeklējām megalītiskās kultūras ievērojamāko pieminekli Britu salās – Stounhedžu. Tas ir akmeņu komplekss, kulta vieta Solsberijas līdzenumā. Pirmās rakstiskās liecības par to ir no 1136.gada. Ir daudzas versijas par to, kā radušies šie senatnes pieminekļi. Par to celtniekiem pieņemts uzskatīt gan romiešus, dāņus, feniķiešus, druīdus, Atlantīdas iemītniekus, citplanētiešus, pat ir ziņas, ka milzu akmeņus no Āfrikas uz Īriju atveda cilvēku – milzeņu cilts.
Bet lielais burvis Merlins britu karalim Aurēlijam skaidrojis, ka akmeņiem esot burvju un ārstniecības spēks. Tā nu briti nolēmuši ārstnieciskos akmeņus Ibernijas (Īrijas) iedzīvotājiem atņemt. Burvis Merlins izdomājis burvju darbarīkus, viegli akmeņus pārvietoja uz kuģiem. Tā šie akmens milži tikuši atvesti uz Britāniju Stounhedžā.
Astronomi pierādīja, ka akmens komplekss ir sena astronomiskā observatorija, kurā atzīmēti Saules un citu debess ķermeņu ausmas un rietēšanas punkti. Varbūt šeit izpildīti reliģiski rituāli?
Pēc Stounhedžas braucām uz Glastonberijas abatiju apskatīt to, kas palicis no tiem objektiem, to pamatiem uz 36 akru teritorijas, kuru pieņemts uzskatīt par pirmo kristiešu templi uz Britu salām.

Kur atdusas karalis Artūrs
Jau 1190.gadā centās atrast karaļa Artūra kapu. Glastonberijas abatijas vecajā kapsētā divvietīgā kapā baznīcā esot atrastas leģendārā valdnieka mirstīgās atliekas. Tika izvirzīts jautājums – vai viņam blakus atdusas laulātā draudzene Ginevra? Pēc 800 gadiem, 1931.gadā, tika atrastas norādes, kas atbalsta šo pieņēmumu.
Tas gan nesaskan ar leģendu, pēc kuras karaļa Artūra pēdējā atdusas vieta ir Avallona – svētlaimīgo sala, par kuru daudz rakstīts mītos un pasakās par Artūru. Pētnieki pauž viedokli, ka noslēpumainā Avallona tiešām varētu būt eksistējusi. Turklāt Avallona un Glastonberija varētu būt viena un tā pati vieta. Rakstos minēts, ka uz noslēpumaino salu varēts nokļūt ne tikai ar burvestības palīdzību, bet uz turieni veduši arī dabiski pievedceļi, bet tās ir šauras takas caur bīstamiem purviem – bijuši zināmi tikai nedaudzajiem izredzētajiem. Te varētu būt savijušies divi nostāsti par Avallonu. Pirmais – noslēpumaina sala jūrā, otrs par salu nepieejamā purvā. Bet Glastonberijas apvidus apmēram 400 – 500 gadu pēc Kristus dzimšanas praktiski bija nepieejams purvs. Tātad ļoti iespējams, ka ziņas par grūto piekļūšanu Artūra kapa vietai ir iegājušas leģendā kā Avallona.

Šekspīrs un mazbānītis
Stratfordā apstājāmies pie Viljama Šekspīra pieminekļa un piemiņas teātra. Daudzas tūristu grupas steidzās uz Svētās Trīsvienības baznīcu, kur iekšienē arī mēs apskatījām Viljama Šekspīra un dažu viņa ģimenes locekļu kapus, izlasījām nemirstīgās rindas, kuras viņš samērā draiskulīgi uzrakstīja, lai nodrošinātu, ka viņa kaps paliek netraucēts. Izstaigājām rakstnieka māju – muzeju ar trūcīgo iedzīvi, kurā pagājusi rakstnieka bērnība. Pati pilsēta ir simpātiska ar šaurām ieliņām, senām ēkām, skvēriem, tiltiņiem.
“Skoti bijuši atjautīgi dažādu  viltību izstrādē nodokļu inspektoru acu apmānīšanai.”
Pārnakšņojuši Bangoras universitātes kopmītņu istabiņās, ieturējuši krietnas brokastis, kas neiztiek bez auzu biezputras, varējām doties vērot mežonīgās kalnu ainavas Snovdonijā, Velsas apgabalā. Piebraucām pie mazbānīša lejas pieturas. Kādā zālē mums parādīja kinofilmu par šīs kalnu dzelzceļa līnijas celtniecību 1895.gadā. Darbojas četras lokomotīves. Viena lokomotīve ceļas kalnā, grūžot sev pa priekšu vagonu ar 59 pasažieriem līdz 1085 metriem virs jūras līmeņa. Lokomotīve pūš melnus dūmus, mēs sēžam vagoniņā, pa logu redzam ūdenskritumu, aizas, ezeriņus. Pusceļā lokomotīve ar vagoniņu apstājas, lai samainītos ar tādu pašu transporta līdzekli un tūristiem, kuri atgriežas no kalna virsotnes. Redzējām tūristus, kuri kājām devās kalnā baudīt krāšņo dabu.

Viltus bēres nodokļu
inspektoriem
Vairākas naktis mēs gulējām Stirlingas universitātes apartamentos, kur katram no mums bija atsevišķa istabiņa, bet kopīga virtuve sešiem cilvēkiem. Pa logiem vērojām daudzo zaķu lēkāšanu pa pagalmu, zālāju. Viņi dzīvojot krūmos un savairojušies, jo neviens viņus netraucē. Toties ne klejojošus suņus, ne kaķus nekur nekad neredzējām.
Stirlingā arī apskatījām viduslaiku cietoksni uz klints ar ļoti seniem apbedījumu pieminekļiem, uzkāpām kalnā pie skotu brīvības cīnītājam Viljamam Vollesam celtā 70 metrus augstā monumenta ar viņa skulptūru.
Dzirdējām interesantus nostāstus, ka viskija slepenās ražotnes kuras nemaksā vispār vai cenšas noslēpt patiesos viskija apjomus, apmeklējuši nodokļu inspektori. Bet skoti bijuši atjautīgi dažādu  viltību izstrādē nodokļu inspektoru acu apmānīšanai. Zinot laiku, kad ieradīsies inspektori, ciemata iedzīvotāji sarīkojuši viltus bēres ar visiem melniem zirgiem, raudošām sievietēm un zārku. Varam tikai nojaust, kas atradās tajā. Lai nu kā izturējās inspektori, tomēr pret “aizgājēju” arī viņi izturējušies ar cieņu...    

Skotijas aizbildnis –
Svētais Endrjū
Svētā Andreja pilsētā – pasaules vecākā golfa kluba mājvietā – drosmīgākie, kuri nebaidās no vēja un augstajiem viļņiem, devās peldēties Ziemeļu jūrā. Uzzinājām, ka Svētais Endrjū jeb Andrejs ir Skotijas aizbildnis. Svētā Andreja diena visā pasaulē tiek svinēta 30.novembrī. Arī Skotijas karogā ir Svētā Andreja krusts, kas ir uztverams kā Skotijas nacionālā identitāte. Tā senākais nosaukums ir Dadža ordenis, to piešķīra monarham un vēl 16 bruņiniekiem. Leģenda vēsta, ka Sv. Andreju Patrā nogalināja romieši. 300 gadus pēc viņa nāves imperators Konstantīns lika pārapbedīt Andreja mirstīgās atliekas, pārvedot tās uz Konstantinopoli. Un vēl – stāsta, ka kādam grieķu mūkam sapnī eņģelis pavēlējis pārvest Andreja mirstīgās atliekas uz tālu pasaules malu. Mūks apzinīgi izpildījis visus norādījumus. Tā nu šī pilsētiņa kļuvusi par Skotijas reliģisko centru. Sv. Andreja mirstīgās atliekas 1160.gadā novietotas Sv. Andreja katedrālē, kas viduslaikos kļuvusi par svētceļotāju meku.
Nav zināms, kas laika gaitā noticis ar šīm Sv. Andreja mirstīgajām atliekām. Visticamāk, ka tās tika iznīcinātas Skotijas reformācijas laikā. Arī baznīcas ēkas drupām nācies piekāpties skarbo Ziemeļu jūras vēju priekšā, tās akmeņi tikuši izmantoti arī vietējo ēku celtniecībā.   

No Lohnesa uz Edinburgu
Mūsu maršrutā bija paredzēts apstāties arī pie 32 kilometrus garā Lohnesa ezera, lai pabūtu pie drūmajiem 13.gadsimtā celtajiem Urkvartu pils mūriem. Visi ir dzirdējuši par noslēpumaino zvēru Nesiju, kas mītot ezerā. Tūristu piesaistīšanai ezera krastā uzcelts muzejs „Viss par Nesiju”, un cilvēki brauc, skatās, spriež, jo materiālu, grāmatu, suvenīru, videofilmu ir daudz.
Miglains rīts mūs sagaidīja Skotijas galvaspilsētā Edinburgā, bet ticams, ka pēc dažām stundām būs saulains, un tā arī bija. Tāpat kā Roma tā celta uz septiņiem pakalniem, bet vēsture galvenokārt saistīta ar tās pili. Uz šīs vulkāniskās izcelsmes klints noecietinājuma būves ir atradušās vienmēr, jo kā jau tas ir raksturīgs – pilis un cietokšņi tika celti stratēģiski izdevīgās vietās. Edinburga ir ieņēmusi un ieņem nozīmīgu vietu gan Skotijas, gan Anglijas vēsturē. Uzkāpām pašā lielākajā kalnā, kas atrodas pilsētas dienvidaustrumos – Artūra krēslā jeb sēdeklī 225 metrus virs jūras līmeņa. Un šeit no bronzas laikmeta bijusi neliela apmetne. Jebkurš ienaidnieks, kas tuvojies apmetnei, ticis pamanīts laikus. Romiešu iebrukuma laikā šī apmetne tā arī netika iekarota.

Slavena ar kalniešu spēlēm
Tālākais mūsu maršruta punkts bija Invernesa Lielā Glena ziemeļu daļā, kas ir ideāli taisna un apmēram 100 kilometrus gara, šaura kalnu ieleja. Ar vairāku lohu jeb ezeru virteni lielais Glens pārdala Skotijas kalnienes apgabalus. Invernesas pilsētai cauri tek Neses upe, kas iztek no Lohnesa ezera. Invernesa ir slavena ar senajām kalniešu spēlēm. Tas ir starp spilgtākajiem notikumiem kalniešu vasarās. Atlētiski vingrojumi, kalniešu dūdas, kalniešu deju konkursi. Kopumā tiek pieliktas milzu pūles šo svētku organizēšanā (līdzīgi kā latviešiem dziesmu un deju svētki).

Jorkas valdzinājums
Jorkā iegājām vecpilsētā pa glītiem pilsētas vārtiem. Uz to jumta Baltās un Sarkanās Rozes kara laikā (1455 -1485) tikušas uzspraustas nogalināto pirtnieku galvas. Nomelnējušie ģindeņi tur atradušies vairākus mēnešus, lai vārnas un kaijas tos paspētu kārtīgi noķēzīt. Tālāk gājām uz zaļo pakalnu, uz kura stāv resnais Kliforda tornis. Tur 1190.gadā satracināts pilsētnieku pūlis iedzina pašnāvībā 150 ebrejus, apvainotus kādā slepkavībā. Nevainīgais mauriņš starp torni un Jorkas pili kalpoja par izpriecu vietu tālajos laikos. Tur publikas priekšā uz tērauda iesmiem dūra raganas. Parasti jaunas meitenes, kas bija apsūdzētas kādā smagā nodarījumā, piemēram, aizvīlušas sievai vīru. Kailo upuri bende saudzīgi uzsēdinājis uz dzelzs stieņa ar asu galu un palaidis vaļā. Kulminācija esot bijusi brīdī, kad metāla iesms, izdūries cauri jau mirušās „raganas” iekšējiem orgāniem, kakla rajonā atkal izspraucies ārā.
Jorkas pilī apskatījām brīnišķīgi iekārtotu viduslaiku sadzīves muzeju. Tā ir kā īsta pilsētiņa ar veikaliņiem, skolu, aptieku, policijas iecirkni, manekeni, pilsētas trokšņi un dzīvi cilvēki tālaika tērpos arī nāk pretim, skan kāzu marši, redzam kāzu tērpus, kliedz bērns, kurš tikko piedzimis, un tā līdz mūža beigām attēlota visa cilvēka dzīve un visi sadzīviskie priekšmeti apskatāmi. Ļoti bagātīgs muzejs, nekad nekur nebiju redzējusi tik iespaidīgu materiālu klāstu.

Citu datumu laikraksti

  • Mācības uzsāk 3253 skolēni

    Pirmdien savas durvis vēra 24 vispārējās izglītības iestādes Alūksnes rajonā, kurās mācības uzsāka 3253 skolēni.Šogad skolas gaitas sākuši 243...

  • Vai gaidījāt jauno mācību gadu?

    Anželika no Alūksnes Īstenībā gribējās vēl vasaru, jo pārāk ātri tas laiks pagāja. Linda no Alūksnes Nē. Šogad pabeidzu 9.klasi, tāpēc eksāmenu...

  • Zinātne tavā skatījumā

    Latvijas Zinātņu akadēmija izsludina fotogrāfiju konkursu “Zinātne un zinātnieki fotogrāfijās”, kas tiek organizēts kā viena no šogad Eiropas...

  • Mūsu mazais pārgājiens 2008

    Sākoties jaunajam mācību gadam, Zemkopības ministrija sadarbībā ar Latvijas Kokrūpniecības federāciju izsludina jau par tradīciju kļuvušo konkursu...

  • Apgaismojums strādā divos režīmos

    Pašvaldībā ir saņemti iedzīvotāju jautājumi par to, kā tiek regulēta ielu apgaismojuma darbība.Alūksnes pilsētas domes izpilddirektore Iveta Zaķe...

  • Ikgadējo pasākumu apvieno ar jubilejas koncertu

    Piektdien Liepnā notika ikgadējais rudens ieskaņas pasākums “Pīlādžu balle”, kas pēc manas iniciatīvas tiek rīkots jau ceturto reizi pēc kārtas....

  • Mēness kalendārs

    29.augustā – dilstošs Mēness Lauvas zīmē. Diena labvēlīga, īpaši - dažādu lietu nobeigumam, kopsavilkumam.Piemērots laiks praktisku jautājumu...

  • Afiša

    30.augustā Alsviķu kultūras namā: 19.00 – disenīte bērniem „Atvadas no vasaras”, 22.30 – diskotēka. Spēlēs DJ Janix, DJ Salvis, DJ Jurka.30.augustā...

  • Skolotāji atklāj savus vaļaspriekus

    Kas skolotājus aizrauj un iepriecina brīvajā laikā? Uz šo jautājumu atbildi sniegs nupat Alūksnes muzejā atklātā izstāde „Skolotāju vaļasprieki”,...