Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pēc marta ziediem dodos bērnībā

Kad šodien visapkārt spriedelē par to, ir vai nav vajadzīgs atzīmēt 8.martu, atceros bērnību, ko pavadīju laukos. No tālā laika saglabājušās jaukas atmiņas.

Kad šodien visapkārt spriedelē par to, ir vai nav vajadzīgs atzīmēt 8.martu, atceros bērnību, ko pavadīju laukos. No tālā laika saglabājušās jaukas atmiņas.
Apkārt balts sniega klajums. Tikai pret dienvidiem pavērstajās piekalnēs sniegs kļuvis čagans. Spožajā pavasara saulē cieši jāsamiedz acis, lai tās pārāk neapžilbtu. Virs galvas - zilzilas debesis, kā pirmo vizbulīšu acis, ar kurām eju sastapties. Līdz ceļiem stigdama sniegā, cenšos ātrāk nokļūt upes gravā, jo zinu, ka pavasarī tur visātrāk uzzied pirmās vizbulītes. Netālu no gravas piekalnē sakņojas pūpolkoks, kas ik pavasari izrotājas sudrabainiem pūpoliem. Esmu ielāgojusi, kur vizbulīšu gravā saule visātrāk izkausē nelielus laukumiņus, un raugu pēc mazajām pirmo vizbulīšu galviņām. To daudzums atkarīgs no pavasara laipnības. Kā naudā neizmērojamu dārgumu ļauju bērna siltajām plaukstām apskaut pirmos, tikai pāris centimetru garos vizbulīšu pumpurus. Kopā ar pūpolzariem tos 8.martā līdz ar skūpstu dāvinu māmuļai, jo zinu, ka tad, kad visās gravās un mežmalās ziedēs vizbulītes, neviena no tām viņai nebūs tik mīļa kā pati pirmā...
Aizsteigušies gadi. Grava aizaugusi, vairs nav arī pūpolkoka, tāpat kā 8.marta svētku. Arī pirmie ziediņi, iespējams, skumst. Viss mainās. Tomēr ne tulpes, ne narcises un pat ne rozes un neļķes nav spējušas aizēnot šīs atmiņas, kurās ik gadu atgriežos tad, kad kalendāra lapiņā - 8.marts. Zinu, ka šo svētku pietrūkst arī māmuļai, vai gan cita iemesla dēļ viņa starp nodzeltējušām grāmatas lapām glabātu piecus trauslus ziediņus.
Ir Mātes diena. Saprotu - ir. Tomēr ne manī, ne manos bērnos tā diemžēl neizraisa paliekošas izjūtas, jo mīlestības apliecinājuma vārdi māmuļai man saistās ar 8.martu. Un man ir vienalga, vai šī diena ir starptautiska vai nav. Vai tajā runā par sieviešu solidaritāti un viņu centieniem pēc vienādām iespējām un dzimumu līdztiesības vai ne. Tā ir mana un manas māmuļas diena.
Nepiekrītu tiem, kas apgalvo, ka vienmēr par 8.martu visvairāk priecājies stiprais dzimums, jo pateicībā par ziedu sievietes neskopojoties klājušas cienasta galdu. Pašas vien vainojamas, ja esam tā rīkojušās, it kā atlīdzinot par mums parādīto uzmanību. Būsim godīgas un atzīsimies, ka pietrūkst šo svētku. Vai gan cita iemesla dēļ mēs ar klusu skaudību nolūkotos vīrietī, kas ar tulpju pušķi rokās ver kādas iestādes durvis, lai apsveiktu tur strādājošās sievietes.
Atzīsimies, ka sirdī ceram: varbūt tāpat kāds vērs arī mūsu durvis vai, līdz ceļiem stigdams pavasarīgi šautrajā sniegā, dosies pie vītola, lai tam izlūgtos sudraba pūpoliem nosētu zaru, jo mums gribas, lai dāvinājums būtu no sirds, nevis pienākuma pēc iegādāts veikalā.
Tāpēc šodien es atgriežos bērnībā un brienu pāri baltā sniega laukam...

Citu datumu laikraksti