Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pēc nāves satiekas ar pulkvedi Oskaru Kalpaku

Dabas pētnieks un ūdens mērītājs (rīkstnieks) Edmunds Dzedonis atzīst, ka ar viņu mežā notiekot dažādi brīnumi.

Dabas pētnieks un ūdens mērītājs (rīkstnieks) Edmunds Dzedonis atzīst, ka ar viņu mežā notiekot dažādi brīnumi. Un tādu viņa dzīvē esot daudz. Viņš pazīst zvēru pēdas un pēc tām spēj raksturot katra dzīvnieka uzvedību, kā to ietekmē laika apstākļi, cik tas liels un uz ko spējīgs.
Viņš jūsmo par dzīvnieku skaistumu, apbrīno to gudrību un spēj izprast viltību. Ūdens mērītājus plēsoņas neaiztiekot un cenšoties no tiem izvairīties.
Dabas izzināšanas prasmēs Edmundu var dēvēt par enciklopēdiju. Viņš pētnieciskos materiālus kopš bērnības apkopo un labprāt izdotu grāmatu. Viņš zina daudzus interesantus šīs neparastās pasaules noslēpumus un tad, kad sāk tos stāstīt, klausītāji viņu nevar (un nevēlas!) apstādināt.
"Jau bērnībā man patika vērot dabu un vilināja pastaigas pa mežu. Vienmēr atrodu neparastas lapas, dažādas formas akmeņus un dzīvnieku trofejas. Ar mani vienmēr atgadās kas tāds, kas nenotiek ar citiem," laikrakstam stāsta E.Dzedonis. Viņam bijis lemts redzēt, cik skaisti jau februārī zied pirmās vizbulītes sarkanā un oranžā krāsā , bet mēnesi vēlāk jau lasīt murķeles. Viņa kolekcijā ir arī piecžuburu rags, ko ekspozīcijai vēloties papildināt ar mežsarga pogu - mežsarga Viļa Volcīša piemiņai.
Nokļūst vilku barā
Vienmēr viņš klausījies veco mežsargu stāstos, bet vēlāk, staigājot pa meža takām, ne vienreiz vien sastapies ar plēsoņām - vilku un lūsi. Dabā atrasties viņam patīkot visos gadalaikos un jebkuros laika apstākļos. Viņš neatsakoties no tās tuvuma pat tad, ja no zābakiem vairākas reizes esot jāsmeļ ūdens laukā.
"Atceros, ka vienā vasarā augusta nogalē nokļuvu piecu vilku barā. Biju aizgājis uz mežu lasīt brūklenes, tad izdzirdēju tos gaudojam. Noklausījos, cik viņu gaudas ir interesantas - smalkākas un rupjākas, īsākas un garākas. Tās atskanēja nevis reizē, bet rindas kārtībā. Balss vilkam ir tāda, it kā kāds spēlētu vijoli. Es paliku dzīvs un man pat nelikās, ka vilks ir briesmonis," skaidro E.Dzedonis.
Mežā paliek stīvs
Reiz mežā Edmundam esot bijis lemts satikties ar trim stirnām un lūsi. ‘’Tās sāka nelabā, aizsmakušā balsī gārgt un brīdināt pārējās, ka tuvumā ir plēsoņa. Lūsim ir laba oža un viņš uztver ultraskaņas. Es eju, tad pastāvu, bet lūsis dodas uz avotu padzerties. Mēs bijām 15 metru attālumā viens no otra," atceras Edmunds. Kad abu skatieni sastapušies, Edmunds prātojis, vai doties uz priekšu vai atpakaļ, bet lūsis tomēr aizmucis uz stirnu pusi.
Bijis gadījums, kad redzējis, kā aļņu bullis, nometies uz ceļiem, pret egli asinājis ragus. "Es paliku stīvs, nodomāju, ka viņš, ierāvis gaisu nāsīs, varētu lēkt man virsū. Tomēr zināju, ka tas alnim vēl nav īstais auru laiks un viņš nav tik bīstams. Man parasti ir svarīgi uzzināt un novērot, kā dzīvnieks attiecīgā situācijā rīkosies, tāpēc gaidu un skatos, kas notiks," atklāj apenietis Edmunds Dzedonis. Zeltiņos egļu pudurī saskrējies arī ar sniegbalto zaķi.
Stirnas laiza sveķus
Dabā esot virkne likumsakarību. Un Edmunds daudzas no tām zinot. "Katram dzīvniekam ir sava barība. Bezdelīga ēd mušas. Dzeguze - spalvainos kāpurus, cita tik rijīga putna nav. Skudras dēvē par sanitārēm, taču tās ir arī kaitnieces, kad salien putnu ligzdās un ēd mazos putnēnus," stāsta viņš. Dabā visam esot jābūt līdzsvarā. Nevarot uzskatīt, ka vilks esot tikai kaitnieks, jo viņš iznīcinot slimos dzīvniekus. Kāpēc stirnas laiza sveķus un kasa sniegā bedri? Tāpēc, lai nesaslimtu ar plaušu slimībām.
Jāredz daudz čūsku
Savās gaitās Edmunds sastapis arī 93 centimetrus garu, baltu odzi, ar melnu zigzagu pa vidu un zeltīti sudrabotiem sāniem, bet kādās lauku mājās - zalkti, metru un sešdesmit centimetrus garu. Viņš atklāj, ka čūska spējot nohipnotizēt cilvēku.
"Tad, kad esmu mežā viens, notiek visādas lietas. Ja esmu kopā ar otru cilvēku, tad neko interesantu neredzu," atklāj dabas mīļotājs. Viņš zinot senu patiesību, ka laimīgi esot tie cilvēki, kas mežā redzot daudz čūsku. Edmunds atklāj, ka neesot neviens tāds gads bijis, kad viņš nesastaptu čūskas, vienā reizē skatot pat vairākas.
Prot noburt cilvēku
Bijis gadījums, kad sēņojot ieskatījies odzei acīs. "Tā izplūda gluži kā dēlis, bet man acīs saulainā dienā palika tāda kā migla un kādu laiku turējās. Tad vēl skaļi noteicu, ka odze mani bur. Un tā arī notika," atceras E.Dzedonis. Pēc tam saticies ar kaimiņu, kurš apjautājies, vai mežā neesot redzējis čūskas. Pazīstamais vīrietis todien mežā neesot atradis nevienu sēni. Edmunds nevarējis saprast - mežā tik daudz apšu beku, bet kaimiņš kļuvis jocīgs, jo nevienu sēni neredzot, bet pašam - pusotrs spainis.
"Esmu izlasījis zintnieku grāmatā, kas notiek, ja čūska - karaliene bur cilvēku. Cilvēka acīs paliek būrums, bet, ja viņš sastop otru cilvēku, tad tas pāriet viņam, tāpēc dabā tas neko neatrod," stāsta Edmunds Dzedonis.
Streipuļoja kā piedzēries
Buršanas spējas piemītot arī akmeņiem. Arī to Edmunds izbaudījis praksē, kad pastaigu laikā ieraudzījis interesantu akmeni, ko sācis pētīt. Tas vizuļojis, bet Edmunds, saņēmis tā starojumu, piecēlies un sācis streipuļot kā piedzēries. "Ja nebūtu izbaudījis, ko nozīmē iedzēruša cilvēka streipuļi un ka var arī nokrist, tad varbūt domātu citādāk. Bet es nokrist nevarēju, jo it kā kāds spēks mani turēja," atminas E.Dzedonis. Šādas vietas parasti Edmundu pēc tam velkot kā magnēts.
Der visi instrumenti
Rīkstniecībā E.Dzedonis izmantojot sausu un zaļu kārklu, arī ievasrīksti. Viņa rokās kalpojot visi rīkstnieka instrumenti, arī dzelzs, bet visspēcīgāk - koks. Ar rīkstniecību ejot visādi un tai esot savi noslēpumi. Ar to Edmunds Dzedonis nodarbojas kopš 12 gadu vecuma. Viņa ģimenē to neviens neesot darījis.
"Ūdens mērītājiem ir dažādi magnēti, un visiem tie nav vienādi. Dažiem sīkas āderes nāk pāri," skaidro vīrietis. Āderu veidi, tāpat kā to noteikšana, esot dažādi. Tās var būt kā zirnekļu tīkls, kā dēlis un zvaigznes. "Ir āderes, pa kurām dzīvnieki staigā. Dzīvnieki uz tām ārstējas un saņem labu enerģiju," saka pētnieks. Viņš norāda, ka pirms māju būvēšanas un pirkšanas noteikti vajagot pārbaudīt āderes.
Zintnieki un ūdens mērītāji spējot ieraudzīt senčus. Šādi piedzīvojumi esot arī Edmundam. "Pēc gadījuma ar akmeni pie manis naktī atnāca Oskars Kalpaks, ģērbies formā. Viņš pieklauvēja pie durvīm, pajautāja, vai drīkst ienākt un koridorā noģērbās. Tad pienāca pie manas gultas un kādu stundu sarunājāmies," turpina Edmunds. Viņš parādījis kartē vairākas vietas Alūksnes rajonā un Latvijā. Projām ejot, pulkvedis noteicis, ka atstājot karti, kas pēc brīža pagaisusi, un tēvu zemi.
Senči nāk ciemos
"Tie senči, kas ciena tēvzemi, pēc nāves vairākas reizes nāk to skatīties," apstiprina E.Dzedonis. Līdzīgi viņš sastapies ar dzimtā novada bijušo ciema priekšsēdētāju, kas, projām ejot, arī atstājis karti. E.Dzedonis apstiprina, ka tajā atklātie punkti, iespējams, glabājot kādu valstisku noslēpumu. Arī to, kur savulaik paslēptas senču bagātības. Edmunds Dzedonis stāsta, ka senči bagātības visvairāk slēpuši pie ozoliem.
"Tas bija kā likums senajiem latviešiem - kad gāja karā, tad zeltlietas slēpa pie ozola, jo tam ir ilgs mūžs. Kad atgriezās, tad tās varēja atrast. Tās varot sameklēt arī nākamā paaudze, ja vien uzzina, kur tās glabājas," skaidro vīrietis.

Citu datumu laikraksti

  • Jādzied, kad ir priecīgi, skumji vai bailes

    Pēc vairāk nekā pusotru stundu ilguša koncerta mazpilsētas kultūras centrā Marija joprojām ir moža.Pēc vairāk nekā pusotru stundu ilguša koncerta...

  • Gudrs kā Podnieka suns

    Alūksnes un Gulbenes fotocentra īpašnieks Jānis Podnieks apgalvo, ka sešdesmito gadu vidū Liepnas pusē šis teiciens bija daudzu mutēs, "pielipa"...

  • Pāreja uz D vitamīnu un... ozonu

    Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz – Pirmā pasaules kara sākumā – noteica Vācija, Lielbritānija, Īrija un...