Pēdas sniegā

Nekā tu neesi sapratusi. Nekā! Cik ilgi jau mēs te stāvam, bet tu klusē un izliecies, ka nedzirdi. Vai tiešām man būs vēlreiz jāatkārto, ka tev no šejienes jāiet projām?

"Nekā tu neesi sapratusi. Nekā! Cik ilgi jau mēs te stāvam, bet tu klusē un izliecies, ka nedzirdi. Vai tiešām man būs vēlreiz jāatkārto, ka tev no šejienes jāiet projām?
Es negribu uzturēt vēl vienu, nezin no kurienes pieklīdušu skuķi, kura tik vien zina, kā blenzt grīdā un ēst mūsu maizi. Pa šo nedēļu tu neesi pat vārdiņu pārmijusi, izņemot, "jā" un "nē". Tagad arī tu skaties prom un nesaproti, ka es visā nopietnībā tev saku, lai tu ej beidzot projām. Ņem naudu. Ja esi slima, ej pie ārsta pēc palīdzības. Vienalga kur, bet ej projām!" jau kuro reizi atkārtoja Lonija.
Saiva stāvēja, atspiedusies pret durvju stenderi, un viņas pelēcīgās acis tukši raudzījās garām Lonijai uz ceļa pusi. Naktī atkal bija uzsnidzis sniegs un apsedzis tikko izspraukušos zaļumu. Varbūt tomēr vajadzēja šai sievai pastāstīt, kas ar viņu bija noticis. Nevis ienākt te nakts vidū un gluži kā sniegs uzkrist Lonijai uz galvas. Nu, gluži nakts vidū jau tas nenotika. Teiksim - vakariņu laikā. Tomēr citas izejas nebija. Lonija varbūt saprastu, bet Saiva tā arī nebija spējusi nekā paskaidrot.
To, ka Lonija nedzīvo viena, viņa saprata tikai tagad. Jo pieminēja, ka vīrs no meža cirtēju brigādes pārnākšot tieši šodien. Iespējams, tas arī bija iemesls, kāpēc viņai vajadzēja aiziet. Vēl Lonija teica, ka tādu cilvēku, kurš no ūdens bēg, negribot savā tuvumā paturēt. Saiva to izlikās nedzirdam, tāpat nepievērsa uzmanību Lonijas pasniegtajiem pieciem latiem. Beidzot sieviete tos iebāza viņas jakas kabatā.
Tagad cits nekas neatlika kā atrauties no durvju stenderes un iet projām. Aiz viņas nedrošajiem soļiem sniegā palika pēdas. Lonija atviegloti nopūtās. Taču kaut kur sirdī skrāpējās pārmetuma asās ķepiņas. Viņa centās tās nomierināt, iestāstīdama, ka skuķis varēja tikai sagādāt nepatikšanas. Varbūt, ka aiz viņas ir zagļu banda, kura izdevīgā brīdī izlaupīs Vanadziņu sētu. To, ka tas nav par skuķi pārģērbies puisis, Lonija noskatījās, kad svešā gulēja. Viņa neizskatījās arī pēc tādas, kura gaidītu bērnu. Vāja un nomocīta tā bija gulējusi un truli raudzījusies sienā vai grīdā.
Tomēr Lonija Vanadziņa atcerējās dažādus gadījumus, kuri beigušies slikti. Tā pati Sikšņu mamma. Sievišķis vēl gadus 20 varēja dzīvot, bet ne - vienā rītā kaimiņi skatās, ka dūmi no skursteņa nekāpj, pie akas arī neviens nestaigā. Iet skatīties - Lizete vēl guļ. Tā arī nabadzīti par visiem nobērēja. Vēlāk runāja, ka vainīgs būšot pašas krustdēls, kurš sen jau bija tīkojis uz Lizetes māju. Nelaiķei citu radu nebija, tāpēc ļaužu runas drīz apklusa. Tagad šis notikums atausa atmiņā un grauza Lonijas prātu. Sevi mierinādama ar dažādām atmiņām, viņa iegāja istabā un sāka rosīties ap plīti. Drīz Lonija pieķēra sevi, ka atkal domā par skuķi. "Kāda man darīšana par katru ceļa gājēju? Tādas paklīdenes šajā pasaulē netrūkst. Seja kā eņģelim, bet, skaties, kas pēc tam notiek? Nē, te nav ko žēlot. Jāsaka vīram, lai pieliek durvīm priekšā kārtīgu aizbīdni. Nebūtu par ļaunu kūts durvīm ierīkot signalizāciju," sprieda pie sevis Lonija, gatavodama vakariņas. Cik nu viņai vienai vajag. To, ka vīrs būs vakarā mājās, to viņa bija tāpat teikusi, lai ātrāk dabūtu tīru māju. Kad viņa jau bija ielējusi šķīvī piena putru, acīs uzplaiksnīja sniegā redzētās pēdas. Vai maz meitēnam kājās bija kārtīgi apavi? To viņa nebija ievērojusi. Apģērbu, jā! Jo Lonija tomēr to bija iztīrījusi, kamēr svešiniece te gulēja kā nemaņā. Tas bija plāns un nodilis kā pati skuķe. "Nevar taču visiem pasaules gājējiem tā just līdzi. Ienāk, nerunā, dzīvo kā niere pa taukiem, pat paldies nemāk pateikt, tagad vēl par viņu jādomā," zūdījās Lonija. Lai aizgaiņātu nelāgās domas, viņa paņēma adīkli.
Saiva, uzgājusi uz lielceļa, prātoja, uz kuru pusi iet. "Tikai nedrīkst iegriezties nevienā veikalā. Viņa, Saiva, parādīs, ka nekad vairs neatgriezīsies vakardienā. Varbūt lādzīgajai Lonijai vajadzēja pateikt, kas ar viņu bija noticis?" sprieda Saiva. Saule patīkami sildīja muguru. Gribējās apsēsties. Pārlēkusi pāri nelielam grāvītim, viņa atrada celmu, kuru aizsedza egļu jaunaudze. Priecādamās par jauko stūrīti, viņa pirmo reizi iedomājās, ka nebūtu par ļaunu nomazgāties. Ūdeni nekur nemanīja, tāpēc Saiva, līdz pusei noģērbusies, norīvējās ar sniegu. Āda patīkami kņudēja un kļuva sarkana. Galva bija skaidra, prāts darbojās asi. Negribējās ticēt, ka viņa savos 17 gados bija tik daudz pārdzīvojusi, pat dzērusi un gulšņājusi uz grīdas.
Kā pa sapņiem viņa atcerējās pamesto māju pilsētas nomalē. Trakais vilks to bija uzgājis un visus četrus tur aizveda. Ieskrējies tas ar kāju izsita logu un, iekāpis iekšā, attaisīja no iekšpuses durvis. Nu viņi bija tikuši pie sava kakta. Vilks ierosināja to atzīmēt. Tā kā viņam vienīgajam turējās nauda, tad, atstājis pārējos, viņš drīz atgriezās ar pāris nenosakāma šķidruma pudelēm, maizi un konserviem. Drīz no visa pāri palika tikai tukšas bundžas. Galva reiba, tāpēc visi atkrita kur nu kurais. Saiva bija vienīgā starp puišiem Vilks lēnām pievilka viņu klāt. Citiem tas nebija atļauts. Saiva piederēja viņam un viņš - Saivai. Reizēm viņiem pievienojās vēl divas skuķes, tās uz šejieni atvilināja Runcis un Putns. Neviens, izņemot Saivu, te netika saukts īstajā vārdā. Tikai Vilks atklāja savu īsto vārdu - Ritvalds.
Uz skolu visi gāja ļoti neregulāri. Patiesībā viņus arī neviens nemeklēja. Nevienam neinteresēja, kur viņi pavada dienas, reizēm naktis. Saivai mājās bija tikai attāla radiniece, kura strādāja trijos darbos un daudz neinteresējās par viņas gaitām. Saivu ar Ritvaldu saistīja kas vairāk nekā tikai sekss pēc kārtējās pudeles. Viņi sāka no pārējiem nedaudz atšķelties. Saiva sprieda, ka viņi varētu dzīvot kopā un apgūt kādu amatu. Viņa varētu mācīties par pārdevēju. Ritvalds sprieda, ka arī viņš ies pieteikties par pārdevēju.
Tad notika tas briesmīgais kautiņš, kurā Ritvalds cieta vissmagāk... Ar pēdējiem spēkiem, Saivas atbalstīts, viņš tika līdz ūdenim un turpat saļima. Saiva nobijusies izsauca ātro palīdzību un meloja, ka garām ejot puisi te ieraudzījusi. Pēc ievietošanas slimnīcā viņš nodzīvoja nepilnu diennakti. Saiva to uzzināja no kādas pazīstamas sanitāres. Vēlāk ar viņas starpniecību nosūtīja Ritvaldam rozi. Saiva jutās salauzta un bezpalīdzīga. Vakarā viņa aizgāja līdz vecajai mājai un visu nakti sakņupusi nogulēja uz vēsās, ķirmju saēstās grīdas.
No rīta viņa parkā bija satikusi kādu sašņurkušu vīrieti, kurš sevi dēvēja par Žoržu. Abi iedzēra. Saivai viņš nepatika, bet sāpošā sirds alka pēc dzīvas būtnes. Saiva gribēja nodzert savu grūtumu, bet ar katru reizi tas kā smags akmens aizvien vairāk gūlās uz krūtīm. Reizēm šķita, ka viņa nosmaks. Pēc kārtējās iedzeršanas Saiva aizgāja līdz tai vietai, kur Ritvalds bija nokritis. Pat ūdenī iebrida, taču vairāk nekā nespēja sev izdarīt. Par to viņa sevi nicināja. Noslīdējusi mitrajās smiltīs, tā vairākas stundas bija palikusi guļam. Kad naktī Saiva aiz aukstuma pamodās, viņa jutās kā sasaistīta. Domas darbojās truli. Mocīja neizsakāmas slāpes. Saņēmusi visus spēkus, Saiva pielīda pie ūdens un kāri ievilka pāris malkus. Tas palīdzēja nedaudz atjēgties.
Vēlāk viņa pati nesaprata, kā bija nonākusi svešā vietā, no turienes varēja redzēt māju. Nogurusi tā gribēja tur iegriezties, bet atvērās durvis un pa tām izspruka divi melni suņi. Vēja ātrumā tie drāzās Saivas virzienā. Nē, te nevarēja palikt. Viņa metās uz otru pusi un attapās mežā. Nokritusi sūnās, tā ilgi tvēra plaušās gaisu.
No jauna iznākusi mežmalā, viņa apsēdās uz akmens un truli raudzījās rietošajā saulē. Iestājoties krēslai, tā beidzot saņēmās un devās ēkas virzienā, kura vēlāk izrādījās kūts. Tikai aiz tās parādījās dzīvojamā māja. Nekas neliecināja, ka te būtu suņi. Tas Saivu iedrošināja, viņa iegāja mājā. Saiva atcerējās, kā Lonija bija kaut ko jautājusi, bet, nesaņēmusi atbildi, norādīja uz mūrīti. Tiklīdz viņa apsēdās, tā miegs ņēma virsroku. Arī nākamās dienas viņa vairāk nogulēja. Sāpēja visi locekļi, ēst negribējās. Viņa sajuta kāri pēc pudeles. Pat Lonijas prombūtnes laikā bija ielūkojusies skapī. Nekā neatradusi, atgriezās guļvietā.
Viņa cerēja, ka varbūt notiks brīnums, ka tas ir tikai liels, liels pārpratums. Vēlāk abi ar Ritvaldu pārrunās notikušo. Saiva izstāstīs, ka sitējs bija arī Runcis. Viņu Saiva atpazina pēc gaitas. Tas sāpēja visvairāk, ka tā, slepus, pielīda, turklāt ar masku uz sejas. Kad viņš gulēja ar savainotu kāju, Ritvalds bija gājis uz aptieku pēc zālēm. Savu silto svīteri atdevis.
To atceroties, viņa pat Lonijai vairs īsti neuzticējās. Pat viņas skatiena vairījās. Lonija bija iztīrījusi drēbes, aicināja nomazgāties. Saiva baidījās no ūdens. Kāpēc? To viņa nemācēja pateikt. Lonija to nevarēja saprast, tieši tas lāga sievu bija izvedis no pacietības. Saiva saprata, ka rīkojusies nejēdzīgi un ar klusēšanu aizvainojusi Loniju. Tāpēc viņai vajadzēja aiziet. Tagad, soļodama pa saulē kūpošo lielceļu, notikušā bija žēl. Pagaidām viņa nezināja cita padoma kā iet tikai uz priekšu. Pēc stundas ceturkšņa tā nonāca kādā apdzīvotā vietā. Viņas uzmanību piesaistīja liela izkārtne.
"Kafejnīca - ēdnīca," Saiva lasīja. Daudz neprātodama, viņa atvēra durvis. Telpā neviena nebija. Smaržoja pēc gaļas un kāpostiem. Saiva sajuta, ka viņai ļoti gribas ēst, tāpēc devās pie letes un palūdza karbonādi ar kartupeļiem un kāpostiem. Norēķinājusies ar Lonijas dotajiem pieciem latiem un saņēmusi atlikumu, viņa apsēdās pie loga un ar apetīti izēda porciju. Uz augšējiem plauktiem viņa centās neskatīties. Domas darbojās spraigi. Saiva juta, ka sāk atgriezties dzīvesprieks, griba rosīties. Izgājusi ārā, tā apsēdās uz soliņa. Tad, pieņēmusi kādu lēmumu, strauji piecēlās. Garām ar iepirkumu somām pagāja divas sievietes un ziņkārīgi noskatījās. Saiva tam nepievērsa uzmanību. Viņa gāja atpakaļ pie Lonijas. Līdz krēslai tā cerēja tikt galā. "Aprunāšos, pateikšu paldies par uzticēšanos," domāja Saiva. Klusībā viņa cerēja tur kādu laiku apmesties, jo nejutās tik stipra, lai neatgrieztos pie vecā dzīvesveida.
Lonija jau taisījās pie miera. Tuvojās pusnakts, bet miegs nenāca. Viņa vēl un vēl atgriezās domās pie bērna, kā to bija paspējusi nodēvēt. "Kur viņa tagad ir? Varbūt vajadzēja mīlīgāk parunāties, tad nabaga bērnam atvērtos sirsniņa."
Jo vairāk Lonija par Saivu domāja, jo lielāks žēlums piepildīja krūtis. Kad viņa beidzot nolēma gulēt, pie durvīm pieklauvēja. Sākumā bikli, tad skaļāk. Viņa domāja, ka Herta nāk meklēt naktsmājas. Tā reizēm gadījās, kad pēc kārtējās dzeršanas abi sagāja matos. Nu jau gadu bija miers, bet vakar Herta rīkoja cūku bēres, tad viss varēja gadīties. Klauvējieni atkārtojās. "Eju jau, eju," Lonija sauca, pa tumsu taustīdama slēdzi.
Attaisījusi durvis, Lonijai pārsteigumā atkāpās. Aiz tām stāvēja svešā meitene un mulsumu slēpdama, raudzījās Lonijai acīs. "Lonijas tante, es, Saiva, atnācu atpakaļ. "Kā tad, bērniņ, nāc vien droši iekšā. Paēdīsi vakariņas," aizkustinājumā runāja Lonija un, apņēmusi ap pleciem Saivu, ieveda to istabā. Saiva nepretojās un darīja visu, ko lika. Pēc brīža abas sēdēja uz mūrīša. Saiva piespiedusies pie Lonijas pleca, izraudāja savu lielo bēdu.

Citu datumu laikraksti

  • Balvā saņem baseina apmeklējumu

    Ar peldēšanu: stimulē lasīt grāmatas.Ar peldēšanu: stimulē lasīt grāmatas. Alūksnes bibliotēkas bērnu literatūras nodaļa sadarbībā ar Alūksnes...

  • Alūksnē viesos Ministru prezidents

    Rīt Alūksnē ieradīsies Ministru prezidents Aigars Kalvītis. Viņš tiksies gan ar Alūksnes pilsētas un rajona padomes vadību, gan arī apmeklēs sporta...

  • Notāru darbu paralizē valdības neizdarība

    Uz pāris dienām valdība bija paralizējusi notāru darbu, jo Ministru kabinets nebija apstiprinājis noteikumus par zvērinātu notāru taksēm, bet...