Peliskas atmiņas

Ciris. Reiz meitai uzdāvināja zeltainu kāmi, skaisti rudu kažociņu. Kāmim jau bija vārds - Ciris. Kādu gadu viņš bija dzīvojis iepriekšējo saimnieku mājās, bet nu tiem bija skaists Siāmas kaķēns, kas visai ieinteresēti izturējās pret kāmi un būri.

Ciris
Reiz meitai uzdāvināja zeltainu kāmi, skaisti rudu kažociņu. Kāmim jau bija vārds - Ciris. Kādu gadu viņš bija dzīvojis iepriekšējo saimnieku mājās, bet nu tiem bija skaists Siāmas kaķēns, kas visai ieinteresēti izturējās pret kāmi un būri. Līdz ar Ciri mums tika uzdāvināts arī viņa pozitīvo īpašību saraksts, un nu zinājām, ka Ciris pazīst savu vārdu, ir ļoti draudzīgs, mierīgs un uzvedīgs.
Kopā ar kāmi mums pienācās arī viņa māja - krātiņš ar "istabām" divos stāvos, kas savienoti ar kāpnītēm, dažādi trauciņi barošanai un dzirdināšanai.
Tolaik literatūras par kāmjiem vēl bija visai maz, tāpēc zinājām tikai pašu nepieciešamāko - ko vajag un ko nedrīkst. Taujāju pēc padomiem pie zooveikalu darbiniekiem, bet arī tie bija vai nu visai skopi savās zināšanās, vai varbūt - neieinteresēti.
Tā nu samierinājāmies ar to, ko zinājām, un priecājāmies par mazo pūkaino kamoliņu. Bezgala interesanti bija vērot, kā Ciris, ķepiņās saņēmis palielu saulespuķu sēklu, prata to izlobīt un veikli noslēpt aiz saviem strauji briestošajiem vaigiem. Kad tie jau bija pārvērtušies par mazām cietām bumbiņām, kāmis visai steidzīgi pazuda paša saraustajā migā.
Tad kāds mums ieteica Cirim izveidot būrī mākslīgu aliņu, ko arī izdarījām - plašā divstāvu mītne tika papildināta ar māla puķu podu, kuram augšmalā sānos bija izsists robs. Apgāzts uz mutes, pods radīja stabilu un pamatīgu paslēptuvi. Vienas dienas laikā savu mantību Ciris bija pārkravājis jaunajā mītnē, ar to izrādot savu pateicību mums.
Tā kā par kāmjiem zināms - tie ir krēslas dzīvnieki, nebrīnījāmies, ka Ciris dienā parasti atpūtās, ielīdis savā poda mājiņā. Vakarpusē, ja nemanījām viņu rosāmies, modinājām. Atlika vien pasaukt Ciri vārdā, kad kāmītis izbāza purniņu no poda cauruma un visai žiglā riksī devās sava mājokļa apgaitā.
Zinot, ka Ciris ir uzvedīgs un paklausīgs kāmis, visai bieži izņēmām viņu no būra un atļāvām viņam nelielas pastaigas. Sākumā gan to darījām tikai tad, kad abas, skatoties televizoru, sēdējām vai gulšņājām uz dīvāna. Ciris uzvedās visai bikli, un šīs pastaigas visbiežāk sākās un beidzās ar ložņāšanu pa meitas džemperi un neiztrūkstošu azotes izlūkošanu. Reizēm, ērti iekārtojies padusē, viņš tur pierima un iemiga.
Vēlāk, jau palicis drošāks, Ciris sāka izlūkot istabu. Tā kā šis viņa brīvsolis notika vakaros, telpā parasti valdīja miers, ja neskaita televizora pieklusināto skaņu. Zinājām, ka spraugu, kur viņam ielīst un pazust, nav, tāpēc jutāmies samērā droši. Modrību tomēr nezaudējām, jo arvien biežāk manījām kāmja vēlēšanos rāpties augšup pa aizkariem uz stangu un jau bijām novērojušas, ka lejā tikt viņš saviem spēkiem neprot.
Ja pirmajās tālākajās pastaigās pa istabu Ciris devās piesardzīgi un ik pa brīdim pēc drosmes tālākam ceļam atgriezās pie saimnieces, tad vēlāk viņš jau itin žiperīgi norausās no dīvāna un šiverēja pa visiem kaktiem. Ar laiku, pieradis pie šīs brīvības, pēc būra drošības viņš vairs nekāroja, un kāmja noķeršana jau prasīja lielu veiklību. Nācās izdomāt visādus stiķus - burkā likt smaržīgus gardumus un iemānīt viņu tur. Par laimi, Cirim īpaši garšoja dārzeņi un augļi.
Tā kā kāmja izvairīšanās no atgriešanās būrī kļuva arvien viltīgāka, sapratām, ka viņa paša drošības pēc nāksies Cirim šo iespēju liegt.
Kādu vakaru neizlaists brīvsolī, viņš izturējās visai nikni un, uz brīdi rokās paņemts, nekautrējās pat iekost pirkstā. Nākamajā dienā, lai ierobežotajā brīvībā piedāvātu viņam jaunas iespējas, būrī tika ielikta kaste ar smiltīm, kurās iejaukti graudi - jau tanī pat vakarā Ciris visu šo kaudzi bija pārracis un bagātīgo graudu guvumu noslēpis drošākā vietā. Pāris dienu vēlāk būrī tika ievietots vāveres ritenis - nu Cirim bija kur likt savu enerģiju.
Tad kādu vakaru, kad ciemos bija atnākušas kaimiņu meitenes, kāmim tika uzdāvināta īslaicīga brīvība. Daudz neprātodams, viņš metās pie aizkariem, lai rāptos augšup. Šoreiz viņa mērķis bija galda virsma, uz kuras smaržoja visādi gardumi. Mēģinājums kāmi notvert beidzās negaidīti. Neaprēķinādams sava lēciena attālumu, viņš noslīdēja no galda. Jau nākamajā mirklī sadzirdēju meitas saucienu: "Mamma, kāmis nositās!"
Iegājusi istabā, redzēju - patiešām. Pie galda uz grīdas nekustīgi izstiepies gulēja Ciris... Man bija grūti noticēt, ka, krītot no galda, kāmis var nosisties, bet acīmredzami tas bija noticis... Apmulsušas un nelaimīgas meitenes satupās ap dzīvnieciņu. Kad klusuma brīdis ap galdu jau bija ieildzis, kāda no viņam pēkšņi izsaucās: "Ciris pakustējās!"
Patiešām, diezgan stīvi, bet tomēr - kāmis slējās kājās, brīdi pastāvēja un tad žigli paslēpās pagultē.
Tovakar Ciris bija ļoti kluss, un tā bija pirmā nakts, kad viņš mums nedevās rokās. Mānījām visādi, bet...
Nākamajā rītā brokastu smarža viņu izvilināja no pagultes un Ciris atkal atgriezās būrī. Šķita, nekas viņa veselībā un uzvedībā nebija mainījies - kāmis bija tikpat kustīgs un rosīgs. Tomēr kādas dienas vēlāk specifiskā smaka ap būri saasinājās. Izlēmām to pārcelt verandā, kur vairāk svaiga gaisa. Oktobra sākumā laiks vēl bija silts, un caur verandas logiem spīdēja saulīte.
Tur kāmja dzīves ritms krasi izmainījās. Tik mazkustīgu viņu vēl nebija nācies redzēt. Tupēja sarāvies savā būrītī un neatsaucās pat uz aicinājumu nākt plaukstā... Zinot to, ka kāmja dzīves ilgums ir divi trīs gadi, sapratām, ka Cirim sākušās vecumdienas. Vai varbūt tās arī ir kritiena sekas.
Kādu dienu vēlāk meita mani aicināja pie būra, lai parādītu, ka kāmis guļ saritinājies un aizmidzis, bet tādā vietā, kur parasti to nedara. Pastiepu roku un no būra izņēmu mazu sarāvušos aukstu kamoliņu...
Kas gan cits vairs atlika - ielikām Ciri kārbā un skaisti apglabājām...
Tikai pēc pāris gadiem man pagadījās izlasīt kādu rakstu, kas iepazīstināja ar kāmju īpatnībām. Starp tām arī tāda, kas bija liktenīga Cirim...
Dodoties ziemas guļā, dzīvnieka ķermeņa temperatūra pazeminās no 32 līdz 4 grādiem. Reizi nedēļā tie pamostas, lai paēstu un nokārtotu dabiskās vajadzības. Telpas temperatūra, kurā tiek turēts kāmis, vēlama nedaudz virs 20 grādiem. Ja tā nokrīt zem 10 grādiem, zeltainais kāmis var doties ziemas guļā.
Bija ļoti nepatīkami to apzināties, ka savu mīluli esam apglabājušas aizmigušu...
Atriebīgais Žaks
Arī Žaks mūsu mājās uzradās kā dāvana ar labu dzīves stāžu un saviem ieradumiem. Iepriekš jau biju lasījusi un zināju, ka žurkas ir "inteliģenti" un gudri dzīvnieki, tāpēc mierināju sevi - gan pieradīšu. Gan pie tā, ka žurka, gan arī pie tā, ka dzīvojas savā vaļā. Savāda bija Žaka apkārtnes vērošana.
Savāda, jo līdz šim nebija nācies vērot, kā to dara žurkas. Cilvēki, kaķi, suņi un vairums dzīvnieku vienkārši pagriež galvu, bet Žaks to it kā sāniski virzīja no vienas puses uz otru. Viņu interesēja viss. Mīļākā vieta viņam bija virtuves palodze. Reizēm šķita, ka, tupēdams uz dīvāna atzveltnes un austrumnieciskā stilā grozīdams galvu, viņš skatās televizoru vai gudri klausās mūsu sarunas.
Pierast pie tā, ka žurka brīvi skraida pa visu māju, un vēl pieskatīt, lai neizmūk pa durvīm uz trepēm un tad uz ielas, nebija viegli. Nācās skatīties ne tikai sev zem kājām, bet arī aiz muguras, aizslēdzot durvis. Tad vēl bija jādomā, kā nosprostot pavērto logu spraugas, jo pie svaiga gaisa jau arī vairs tik vienkārši nevarēja tikt.
Tāpat traucēja Žaka rosība naktīs. Žurka tomēr nakts dzīvnieks. Nācās ierobežot teritoriju - tas tomēr meitas mīlulis, lai tad nu guļ abi uz viena spilvena. Un vai nu meitai miegs ciešāks, vai Žakam mazā istaba patiešām patika labāk, kādu laiku bija miers. Vismaz klusums.
Pēc nedēļas Žaka rosība naktīs atkal kļuva krietni dzirdamāka. Cerot uz situācijas uzlabošanos, būrīti tomēr nopirkām.
Jau no pirmā acumirkļa bija redzams, ka Žakam cietums nav pa prātam. Viņa attieksme tika pausta visos iespējamajos veidos. Otrās dienas pievakarē būrītis bija kļuvis neciešams visiem - vispirms Žakam, kurš to grauza no visiem stūriem, nemitīgi dīdījās un bļaustījās žurku nebalsī. Viss, kas būrī, tika izgrūstīts un izmētāts ārpus tā.
Sapratām, ka Žakam jāatdod brīvība, jo arī mums no visiem šiem trokšņiem oma nekļuva labāka...
Tikai nu viņš, šķiet, bija kļuvis vēl niknāks... Ja līdz tam Žakam patika ņurcīties pa rokām, bučoties ar visiem, līst uz pleciem, slēpties matos un vispār - būt mīļdzīvnieciņam, tad nu rokās ņemt viņu bija bail - pa kārtīgam kodienam izpelnījāmies visi, un sodīti tika arī ciemiņi. Bet Žakam zobi - kā jau kārtīgai Žurkai...
Tai pat laikā meitai viņš nekoda nekad - jauki pozēja uz pleciem, uz galvas, dzīvojās viņai pa klēpi, koda vienā cepumā katrs no savas malas...
Lai arī centos pie Žaka iet, sadraudzēties un runāties ar mīlestību, pastiepjot plaukstu viņam pretim, jutos bailīgi. Un laikam jau viņš to sajuta, jo Žaka atriebīgā rakstura izrādīšana vēl nebeidzās - nu tika grauzts viss, ko vien varēja sagrauzt, un pa daļām stiepts uz skapja augšas. Ja kādreiz kaut ko nevarējām atrast, tad vispirms kāpām skatīties uz skapja - tur palaikam atradās matu sukas, sprādzes, zeķes, čības un lapas no kladēm un grāmatām - īsi sakot - pa daļai no visa, kas bija atrodams meitas istabā.
Tad Žaks iemācījās uzlēkt uz durvju roktura, un kādu dienu viņam pavērās jauni medību lauki - koridors un virtuve... Nu uz skapja meklēju arī dakšiņas ar koka spaliem, gaļas dēlīšus, plastmasas šaupeli, cimdus, šalli.
Viņa fiziskais spēks un izveicība acīmredzami pieauga, jo reiz tur atradās arī meitas jaka un vīra istabas čība, kas nu nemaz nebija tik viegla, lai to uzvilktu pa aizkaru un tad pa stangu aizbalansētu līdz skapja augšai...
Mūsu dienas darbi būtībā pakārtojās Žakam - no rīta vajadzēja pārbaudīt, kas no mazajiem priekšmetiem paliek redzamības zonā, pusdienlaikā to visu novākt no skapjaugšas un vēlreiz aizvērt istabas durvis, līdz pēcpusdienā no skolas nāca meita un pati ņēmās viņu pieskatīt.
Nemitīgā durvju, logu un mantu uzmanīšana, protams, reiz lika pieņemt mērus. Pēc kārtējā maratona pakaļ viņam pa trepēm uz piekto stāvu Žakam tika piespriesta vannas istaba... Ilgāk par sešām stundām gan viņam tur nenācās uzturēties, jo zobu asināšanai žurka atklāja jaunas iespējas - durvju stenderi.
Lai arī ik pa brīdim Žaka rīcībā centos atstāt visu ko citu graužamu - izmantotā tualetes papīra rullīšus, olu fasējumus, kartona iepakojumus, koka klucīšus, svaigus zariņus - pieveicis tos, viņš vienalga atrada kaut ko daudz nopietnāku. Arī šoreiz, izjutis stabilā koka pretestību, Žaks azartiski ķērās klāt pie pārējām stenderēm, ar īpašu cītību un degsmi izvērsdamies pret koridora tapsētajām durvīm.
Tā nu mēs ar žurku nemitīgi atradāmies pretējās nometnēs, jo parasti jau es biju tā, kas nenovērtēja pārkārtojumos ieguldītās viņas pūles un novāca radītās nekārtības. Žaks to redzēja...
Domāju, viņš juta, ka es baidos, vai varbūt tas bija savdabīgs izaicinājums no Žaka puses - pēc notikuma ar koridora durvīm visvairāk tiku "apgrauzta" es - manas mantas, grāmatas, apavi un pirksti, jo kādam jau vajadzēja viņu saķert un palaikam iesprostot.
Man jau tā palaikam bija neomulīgi no viņa sarkanajām šaudīgajām ačelēm, bet nu, kad Žaks tupēja uz dīvāna atzveltnes aizmugurē pie mana pakauša, es nudien gaidīju kodienu ausī...
Tomēr atklāta karastāvokļa mums nebija. Reizēm Žakam pašam patika ielīst klēpī un ļauties pabužināties. Īpaši vēderiņu. Un tad viņš bija tik mīļš, ka visas blēņas tika piedotas.
Stāsts beidzas ar to, ka kādā dienā, visiem esot mājās, Žaks pēkšņi pazuda... Tas notika vasarā. Logi bija vaļā, un, lai arī žurka visu laiku tika pieskatīta, jo rosījās turpat blakus, kādu mirkli viņai izdevās izlauzties brīvībā...
Kādu laiciņu viņu pameklējuši, sapratām, - veltīgi - daudzstāvu māja ar lielu pagrabu un tik daudziem lodziņiem. Kas to lai zina, kur Žaks patvēries. Sapratām, ka viegli viņam nebūs. Vēl pāris dienu pagrabā meklējām un saucām, bet veltīgi... Cerot uz Žaka patstāvību un izturību, varējām novēlēt viņam vien lielu veiksmi - vai nu atgriezties, vai izdzīvot.

Citu datumu laikraksti

  • Tikšanās Sorosa fondā

    Nodibinājuma “Sorosa fonds - Latvija” telpās 17.oktobrī notika tikšanās ar Igaunijas Peipsi pārrobežu sadarbības centra direktori Silli Telver un...

  • Jaunākais likumdošanā

    Grozījumi Tiesu izpildītāju likumā.Grozījumi Tiesu izpildītāju likumā Likums nosaka zvērināta tiesu izpildītāja pienākumu pēc izziņas iestāžu, kā arī...

  • Dzīvokli var privatizēt uz nomaksu

    Tuvojas gada nogale, kad beigusies vairāk nekā desmit gadus ilgusī valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācija.Tuvojas gada nogale, kad...

  • Aicina Igaunijas Rūķu zeme

    Igaunijā, Monistes Rūķu zemē, sāk darboties rūķi. Šoziem notiek aktīva gatavošanās Rūķu olimpiskajām spēlēm, kas notiks decembrī. Alūksniešiem šogad...

  • Aicina iesaistīties konkursā

    Strauji tuvojas 20. novembris, kad beidzas pretendentu pieteikšana Kultūras ministrijas (KM) un interneta portāla “www.notikumi.lv” izsludinātajam...

  • Turpinās tūrisma konkurss

    Turpinot tūrisma konkursu skolēniem “Pilis, muižas un baznīcas Alūksnes rajonā”, šodien laikrakstā publicējam atbildes uz pirmās kārtas jautājumiem,...

  • Kopīgi tītais mīlestības kamoliņš

    Saulainā 12.oktobra pēcpusdienā ciemos pie Apes filiāles klientiem uz viņu tagadējo mītnes vietu Apes vidusskolas internāta ēkā kopā ar pansionāta...

  • Vienā naktī ierasto dzīvi izmainīja uguns

    Milija Laure ir starp sešpadsmit pansionāta klientēm, kuras ugunsgrēka naktī pārveda no Apes pansionāta uz Alūksni.Milija Laure ir starp sešpadsmit...

  • Piešķir līdzekļus

    Alūksnes pilsētas domes oktobra sēdē deputāti izskatīja jautājumus par finansējuma piešķiršanu no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.Alūksnes...