Pensionāre ar mīlestības pārpilnu sirdi

Jau ierasts, ka pensionāriem ir grūti iztikt no tā mazumiņa, ko valsts viņiem atvēlējusi ar pensiju.

Jau ierasts, ka pensionāriem ir grūti iztikt no tā mazumiņa, ko valsts viņiem atvēlējusi ar pensiju. Tāpēc vēl jo apbrīnojamāka ir Ļubova Vizuliņa, kura uzņēmusies rūpes ne tikai par mazbērniem, bet dala plāno maizes riecienu arī ar svešiem bērniem no Gaujienas internātskolas.
Trapeniete Daina Šneidere 70 gadus veco sievieti ieteikusi "Latvijas lepnuma" balvai. Ļubova ir neparasti enerģiska un sparīga. Dzīvesprieks strāvo acīs, kas dzirkstī aiz briļļu stikliem. Steidzīgajā valodā jaušama stingrība un dziļi slēpts maigums, kad viņa runā ar saviem dēliem. Acīmredzot tādi ir visi, puiši ir laipni un draudzīgi. Turklāt respektē katru Ļ.Vizuliņas vārdu.
Audzina piecus mazbērnus
Liktenis Ļubovu nav saudzējis, bet nemitīgi šaustījis. Traģiski bojā gāja vīrs, purvā apmaldījās māte un no dzīves aizgāja vedekla. Dēls Andrejs palika viens ar pieciem bērniem. "Viņš vairs nevarēja rast mieru, tāpēc dzēra. Nolēmu likvidēt savu saimniecību Līzespastā un dzīvot pie viņiem, lai palīdzētu," atceras Ļ.Vizuliņa.
Viņa ne mirkli nešaubīdamās pameta visu un pārcēlās uz "Smaidām" Trapenes pagasta centrā. Toreiz Ļubova saņēma 56 latu lielu pensiju un vēl 44 latus apgādnieka zaudējuma pensiju mazbērniem, bet dēls bija bezdarbnieks. "Dēls atzina, ka būtu aizgājis no dzīves tāpat kā sieva. Liekas, ka viņam jau ausīs skanēja sievas aicinājums pamest visu. Bet es teicu, ka nevar bērnus atdot internātskolā un bērnunamā. Jādzīvo! Vai man mazums bijis jāpārcieš?" atceras sieviete. Viņa prata uzmundrināt Andreju un lika sapurināties.
Rod atbalstu un palīdzību
Toreiz Mārim bija 5 gadi, bet vecākajai meitenei Laurai - 14 gadu, Protams, nebija viegli, tāpēc cilvēki ieteica meklēt atbalstu Velku fondā. "Uzrakstīju visu, kā ir, ka naudas pietiek vien ēšanai vai arī bērnu apģērbam un mācību līdzekļiem," skaidro vecmāmiņa. Viņa ir pateicīga, ka no fonda tika sūtītas paciņas ar apģērbu un apaviem, bet ēšanai bijusī ēdnīcas pavāre vienmēr prata kaut ko sagādāt. Tiesa, vajadzēja arī atlicināt malkas sagādei un komunālajiem maksājumiem. Dēls dabūja darbu gaterī, bet nu jau vairākus gadus strādā Rīgā. Atbrauc tikai ciemos vai arī bērni apciemo tēvu. Tagad jau mazbērni paši devušies peļņā uz Īriju, lai palīdzētu mazākajiem un vecmāmiņai.
Izvēlas lētāku dzīvesvietu
Deviņi dzīves gadi pagāja "Smaidās", bet nu jau ilgāku laiku Ļ.Vizuliņa atgriezusies Līzespastā. Tiesa, ne vairs savā iepriekšējā dzīvesvietā, bet vēsturiskajā zirgu pasta ēkā.
No ārpuses māja ir nepievilcīga, to sagrauzis laikazobs. Vienīgi ieeja Vizuļiņu dzīvoklī ir rotāta ar skaistu dekoru un spožu mirgojošu lampiņu virkni. Divās istabās un virtuvē viss ir patīkami tīrs, glīts. Kamēr runājamies, puiši saklāj galdu, kam cienastu gatavojusi Ļubova.
"Mazbērni bija izauguši un izklīduši katrs uz savu pusi. Palikām tikai mēs ar Māri. Bija skaidrs, ka ar manu pensiju nevarēsim sagādāt malku Līvānu mājas apkurei. Savukārt mazdēlam nauda bija vajadzīga mācībām, tāpēc izlēmu atrast dzīvokli ar malkas apkuri," skaidro Ļ.Vizuliņa.
Uzņemas aizbildniecību
Vietas pietiek pašai ar mazmazdēlu Šeinu Armando, Māri un arī brāļiem Guroviem no internātskolas.
Kasparam viņa ir aizbildne, bet Artūrs un Zintis šurp brauc brīvdienās. "Kaspars pie manis ieradās katru sestdienu un svētdienu, kā arī brīvdienās jau kopš 6.klases. Pēc pamatskolas beigšanas viņš gribēja mācīties Apes arodvidusskolā, tad arī izlēmu oficiāli uzņemties aizbildniecību," saka Ļ.Vizuliņa. Ilgi viņa neprātoja, lai gan par aizbildniecību saņem vien 31,84 latus mēnesī. Tagad puisim būs jau 18 gadu.
"Viņam mātes nav, tēvam atņemtas vecāku tiesības, jo pārmērīgi lieto alkoholu. Es zinu, ko tas nozīmē, ja kāds no vecākiem dzer. Tad bērniem nav māju, kur gribas atgriezties. Savukārt vecākajiem bērniem (ģimenē ir astoņi bērni) izveidojusies sava dzīve, tāpēc negribas pieņemt jaunākos brāļus. Bet viņi vēlas būt kopā, tāpēc pieņemu visus," skaidro Ļ.Vizuliņa. Viņa spriež, ka tikpat labi var vārīt zupu trim kā vienam.
Jūtas vajadzīga puišiem
"Man pašai māsu un brāļu nav, bet tagad ir, ko gaidīt. Pulksten 15.00 atbrauc puiši.
Man jau maltīte ir sagatavota. Pārspriežam, ko gatavosim vakariņām, ko darīsim... Jūtos dzīves lokā - vajadzīga," atzīst pensionāre. Viņa saprot, ka internātskolā nevar radīt māju sajūtu, kuru vēlas katrs.
Ļubovai ir gan savi, gan sveši bērni. Vai jūt atšķirību starp tiem? "Mīlestība pret visiem man ir viena. Tomēr vērtēju, ko kurš dara labi, kurš runā pretī. Katram ir savs raksturs. Kad no rīta pieceļas, uzreiz man pasaka, kurš nesīs malku, kurš ūdeni, kurš izslaucīs istabu. Paši visus darbus sadala. Kad tie ir padarīti, var būt brīvi. Ja man kaut ko vajag, arī izdara," stāsta Ļ.Vizuliņa.
Mazais Šeins Armando reizēm neklausa vecvecmāmiņu, sadara blēņas. Viņa nesaka, ka bez vainas ir arī lielākie puikas. Neviens bez blēņām nav izaudzis. Tomēr Ļubova var būt apmierināta, ka viņi ir strādīgi un izpalīdzīgi.
Gaida mazmazbērnu
Novembrī Ļubova svinēja 70 gadu jubileju. Par to stāsta Kaspara zīmētais apsveikums pie sienas. Šajā gadā viņas lielākā vēlēšanās ir redzēt mazmazbērniņu, kurš teju teju piedzims Īrijā. Viņa ir uztrauksies par mazmeitu, jo tā nav oficiāli precējusies. "Ar draugu var visādi būt, bet tad viņa paliks viena," bažas neslēpj vecmāmiņa.
Ļ.Vizuliņa ir Līzespasta sieviešu tikšanos gaišā stīga, bez kuras grūti iedomāties kopējus svētkus. Interesanti, ka šajā nelielajā centrā dzīvo gandrīz vienīgi atraitnes. "Kopā svinam svētkus, dzimšanas un vārdadienas. Kopā izdziedamies, izrunājamies, tas palīdz," saka Ļubova.
Liekas, ka piemērotāku vārdu - mīlestība (no krievu valodas) - viņai būtu grūti atrast.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Ļubova Vizuliņa.
Vecums: 70 gadi.
Ģimenes stāvoklis: atraitne.
Audzinājusi: 4 bērnus, 5 mazbērnus un 2 aizbilstamos.
Lepojas: ar 17 mazbērniem un 7 mazmazbērniem.
***
vēstule
"Mēs visi zinām, cik bezpalīdzīgi ir bērni no bāreņu namiem un internātskolām, kad tos, nesagatavotus pastāvēt par sevi un gādāt, iemet nežēlīgajā dzīves apritē. Ļubova ar pacietību un mīlestību ieaudzina šīs iemaņas. Kā tas viņai izdevies, redzam mēs, apkārtējie iedzīvotāji, satiekot zēnus ielās un citur. "
(No Dainas Šneideres vēstules)

Citu datumu laikraksti

  • Alūksnes muzejam bijis veiksmīgs darba gads

    Muzejs kļuvis saistošāks un pieejamāks apmeklētājiem.Muzejs kļuvis saistošāks un pieejamāks apmeklētājiem Atskatoties uz Alūksnes Novadpētniecības un...

  • Svētkos pārbauda pārtikas kvalitāti

    Pārtikas un veterinārā dienesta Alūksnes pārvaldes inspektori veic pārbaudes ziemas saulgriežu un gadu mijas svētku laikā.Pārtikas un veterinārā...

  • Jauno gadu sāk ar jaunām iecerēm

    „Saulstariņi” plāno kļūt aktīvāki."Saulstariņi" plāno kļūt aktīvāki Alūksnes rajona bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām apvienības "Saulstariņi"...

  • Seimu vadīs telefonhuligāns

    Lietuva Kaimiņvalsts Seimu turpmāk vadīs Arūns Vaļinsks – cilvēks, kurš savulaik apsūdzēts telefonhuligānismā, jo ziņojis par viesnīcā paslēptu...

  • Vai attiecību kvalitātei piešķirat lielu nozīmi?

    Arnis, students no Alūksnes - Laikam problēma ir tā, ka tam es vispār nepievēršu īpaši lielu nozīmi, ja reiz līdz šim brīdim pat nebiju aizdomājies...

  • Mācīsimies runāt par savām izjūtām

    Prasme iespējami precīzāk nodot un uztvert informāciju laikam gan ir viena no sarežģītākajām cilvēkam nepieciešamajām prasmēm, ko sākam apgūt jau...

  • Varēji vismaz pateikt

    Armands nevarēja ciest veikalus. Nē, ne jau iestādes kā tādas, bet gan to saucamo šopingu.Armands nevarēja ciest veikalus. Nē, ne jau iestādes kā...