Pēteris dzīvo ar pilnu klapi

Pēdējā diena, kad vēl ieskanas līgodziesmas, ir Pētera diena, kas tautasdziesmās bieži minēta kopā ar Jāņiem.

Pēdējā diena, kad vēl ieskanas līgodziesmas, ir Pētera diena, kas tautasdziesmās bieži minēta kopā ar Jāņiem.
"Ej ar dievu, Jāņu diena,
Pēterdienu sagaidām(i),
Gaidīsim citu gadu
Atkal tevis atnākam."
Pie alūksnieša Pētera Zālīša Latgales ielā eju pirms Līgodienas. Lietus līst kā ar spaiņiem. Mājastēvs, omulīgi smaidīdams, sagaida savā darbistabā un piedāvā karstu kafiju. Laikam jau izskatos apmākusies kā diena aiz loga, jo Pēteris, piegājis pie barometra, cerīgi nosaka, ka drīzumā lietus mitēšoties. Tā arī bija. Pievakarē saule jau rotāja pievilgušo zemi. Viņš sevi dēvē par optimistu. Daļu no dzīves "dzeņa raibajām spalvām" esot iekrāsojis pats ar savām krāsām. Aromātiskais dzēriens un mājastēva nosvērtā, dzīvīgā valoda, kurā netrūkst jautru smieklu, ienes arī manī mieru, ikdienas rūpes aizplūst sāņus, un es eju līdzi Pētera Zālīša atmiņu tecējumam.
Vispirms apstājamies pie 1942.gada 7.jūlija, kad Klāras un Eižena ģimenē piedzimst Pēteris. Vecākiem aiz Visikuma ir lauku mājas. Pēteris stāsta, ka māte ar savu brāli sadalījuši no vecākiem mantoto zemi un uz mammai atvēlētās platības jau viņa tēvs uzcēlis māju. Mamma bijusi mājsaimniece. Tēvs ģimeni nodrošinājis, strādādams par mūrnieku, vēlāk arī par amatnieku. Zēns audzis viens. Jau divu gadu vecumā izrādījis īpašu interesi par pulksteņiem. Vienmēr centies izjaukt un apskatīties iekšpusi.
Šķitis, ka saskanīgās ģimenes dzīvi nekas nespēs traucēt. Līdz sešu gadu vecumam bērnības zemē Laimes māte nav skopojusies. Dzīvojuši mierīgi un vecāki puikas prātus jau virzījuši uz skolas pusi.
Iedeva "brīvbiļeti"
Taču svītru visam pārvilka 1949.gada deportācijas. ,,Visai ģimenei iedeva ,,brīvbiļeti" uz Tomskas apgabalu. Tur es sāku iet skolā. Tomēr ilgi izsūtījumā nebijām. Kad mūs veda projām, krievu tautības leitnants, kurš apsargāja vagonu, bija cilvēcīgs. Viņš ne tikai brīnījās, kāpēc tiekam izsūtīti, bet arī ieteica rakstīt vēstuli pašam Staļinam. Tēvs, pēc dabas apņēmīgs un noteikts cilvēks, to ņēma vērā un attiecīgi rīkojās. Uzrakstīja vēstuli, kuru kāds no saviešiem pārtulkoja krievu valodā. Lūgumraksts aizceļoja. Notika brīnums. Pēc divarpus gadiem mūs tiešām atlaida mājās. Tikai vēlāk uzzināju, ka vēstule līdz tautu tēvam nemaz nenonāca, bet taisnā ceļā tika pārsūtīta uz Latviju, kur pirmo reizi esot atteikts. Tikai vēlāk, kāds labdaris bija parūpējies, lai mūsu ģimeni attaisnotu," atceras Pēteris.
Dzimtajā sētā neielaida
Tā 1952.gadā sācies atpakaļceļš uz mājām. Līdz Alūksnei tikuši, tikai ne dzimtajā sētā. Tur saimniekojuši citi. Vajadzējis noskatīties, kā pavardu kurina svešas rokas. Varējuši jau sūdzēties, taču Pētera tēvs, kurš savas asās mēles dēļ daudziem bijis kā dadzis acīs, šoreiz sapratis, ko neauglīgā taisnības meklēšana nozīmētu ģimenei. Mājvietu meklējuši pilsētā un to atraduši Kanaviņu ielā. Pēteris atceras, kā tēvs atsācis mūrnieka darbu un pieklājīgi pelnījis. Pēc trīs gadiem bankā paņēmis aizdevumu un ielicis pamatus tagadējai mājai. Jau 1959.gadā ir savs jumts virs galvas.
Sāk mācīties un strādāt
Pēteris, Alūksnē pabeidzis vakara vidusskolu, 1960.gadā aizbrauca uz Rīgu un iestājās Politehniskajā institūtā, lai mācītos par radioinženieri. Par šo laiku viņam ir īpašas atmiņas.
"Iestājos klātienē, bet, kā jau studentam, ar to naudu tā paknapāk bija. Gribējās iet sabiedrībā, savā reizē alu iedzert. Sapratu, ka plašākai rocībai jāsāk pelnīt pašam. Pēc diviem gadiem sāku strādāt Zinātņu akadēmijā par laborantu. Līdz ceturtajam kursam tiku. Tad mani gribēja paņemt dienestā. Ar kara komisariāta palīdzību atskaitīja no institūta. Tas bija nelikumīgi, jo vecākiem biju vienīgais apgādnieks. Lai gan nebiju pats sekmīgākais students, stingri paliku pie sava un pateicu - kā jūs mani dabūjāt ārā no institūta, tā arī dabūjiet mani atpakaļ. Mani uzņēma, protams, ne vairs ceturtajā kursā, bet otrajā, jo tur bija mainījusies programma. Tad es pārgāju mācīties uz vakara nodaļu."
Nodibina ģimeni
Rīgā Pēteris Zālītis nolūkoja sievu, arī Klāru, jo, kā pats secināja, - dēli pārsvarā meklējot sievās savu māti. Viņa izredzētā dzimusi izsūtījumā Noriļskā un mācījusies tajā pašā institūtā par ķīmiķi. Kad pajautāju, cik ilgi jau ir precēti ļaudis, Pēteris iesaucas: "Ak Dievs, jau 38 gadus!" Lielpilsētā pasaulē nākusi meita Līga. Taču nav bijis, kur dzīvot, tāpēc abi pārnākuši uz Alūksni. "Izvēlētajā profesijā neesmu nostrādājis ne stundu. Alūksnē VEF filiālē vispirms biju remontatslēdznieks, tad tehnologs, beidzot meistars. Sieva turpat dabūja konstruktora vietu. Žēl, ka nepabeidza institūtu. Bez Līgas mums vēl ir divas meitas - Ieva un Ilze. Viņas pabeidza vidusskolu, mūzikas skolu. Ievas darba vieta ir Krājbanka. Ilze dzīvo un strādā Siguldā, darbojas Tūrisma un informācijas centrā. Visām ir savas ģimenes."
Veras durvis, un istabā ienāk meitene. Padevusi labrītu, ieslīd virtuvē. Pēteris stāsta, ka tā esot Ilzes meita. Viņš esot bagāts ar mazbērniem. Liene mācīšoties 11.klasē. Laura - sestajā, Edgars - piektajā, Dāvis - trešajā klasē. Visjaunākais - Tomiņš - cītīgi apmeklējot bērnudārzu. Viņu mājās dzīvojot seši cilvēki. Par kārtību rūpējoties katrs pats. Arī viņu tēvs pieradinājis katru lietu nolikt savā vietā.
Ir divas sirdslietas
Oficiāli Pētera Zālīša darba gaitas beigušās pirms diviem gadiem. Taču dzīve šķiet piepildītāka nekā agrāk. Tikai tagad viņš var no sirds pievērsties bērnības sapnim - pulksteņiem. Daudzi redzami arī viņa darbistabā. Pārsvarā iepirkti, un pamazām tiem atdota dzīvība. Latvijas Amatniecības kameras biedra pulksteņa taisītāja amata meistara diplomu viņš saņēma 2003.gadā. Viņš ir arī torņa pulksteņu eksperts, nodarbojas ar mehānisko pulksteņu un antikvāro priekšmetu restaurēšanu un remontu. Ir Alūksnes Amatnieku biedrības biedrs. "Senie pulksteņi ir daļa no mūsu kultūrvēstures. Jauki tikšķ, ir patīkami acij, rītos modina ar mūziku," spriež Pēteris.
Otra viņa sirdslieta ir dziesma. Pēteris dzied korī "Atzele" un Nacionālajā vīru korī Rīgā pie diriģenta Edgara Račevska. Mūsu sarunu pārtrauc telefona zvans. Noprotu, ka runā par dziedāšanu. Nebiju kļūdījusies. Korim 26.jūlijā jāpiedalās dziesmu svētkos Kuldīgas rajona Turlavā. Iepriekšējā sestdienā bijis vīru salidojums Dikļos, pirms tam Vidrižos. Pēteris nosolās, ka šie esot pēdējie dziesmu svētki, kuros viņš piedaloties. Nevarot taču katru sestdienu un svētdienu pavadīt ārpus mājas.
Pie sevis nodomāju, ka tik darbīgam un dzīvespriecīgam vīram tas nebūs viegli izdarāms. Šī ir tikai mirkļa atruna. Kā jau pirms svētkiem, kad darbs dzen darbu. Darba viņam nekad nav trūcis. Viņš savā laikā nodibināja firmu "Delfa" Alūksnē. "Toreiz draudēja ar radiotranslācijas noņemšanu. Man kā radiotehniķim bija skaidrs, ko vajag darīt, kamēr iegādājās radioaparātus," atceras Pēteris.
Pie Zālīšu ģimenes mājas ir plašs dārzs. Tajā ir vieta arī ugunskuram. Draugu un tuvinieku lokā to dedzināšot arī Pēterdienai par godu. Tāpat līgošot, ēdīšot sieru un iedzeršot Pēterdienas alu. Veco vainagu likšot uz sārta, bet jauno pielikšot pie sienas līdz nākamajiem svētkiem. Pats smejas, ka dzīvi vajagot dzīvot ar pilnu klapi. Vienlaikus tas ir arī novēlējums vārda brāļiem un pārējiem "Alūksnes Ziņu" lasītājiem.
***
Fakti
- Valsts Valodas centra izdotajā "Vārdadienu kalendārā 2000 - 2003", kura sarakstā iekļauti 111 personvārdi, kas bijuši populāri Latvijā pēdējā gadsimta laikā, par Pētera vārdu dots īss šī vārda cilmes skaidrojums: "Vārds Pēteris cēlies no grieķu vārda "petros", kas tulkojumā nozīmē "akmens"."
- Pirmo reizi kā vārds minēts 1292.gadā.
- Kalendārā pirmo reizi minēts 1767.gadā.

Citu datumu laikraksti

  • Svinēs dižvītola simtgadi

    Apenieši: jūtas atbildīgi par koka likteni. Pirmo reizi nākamnedēļ Apē rīkos Dižvītola svētkus, lai atzīmētu Dzenīšu dižvītola 100 gadu...

  • Baronu dzimtas pārstāve interesējas par senčiem

    Alūksnes Jauno pili un parku, kas kādreiz bijis baronu Fītinghofu īpašums, apmeklēja Kristina Sibilla Johanna Dīringa (dzimusi Fītinghofa). Viņas...

  • Sāksies pagastu konkurss

    No 1.jūlija sāksies konkurss “Sakoptākais Alūksnes rajona pagasts 2004”, kura nolikumu apstiprināja Alūksnes rajona padomes jūnija sēdē.No 1.jūlija...

  • Latvijas premjeram daudz darba

    Uzticības balsojums valdībai Saeimā pierādīja, ka valdošā politisko partiju koalīcija šobrīd ir imūna pret “Jaunā laika” un “Tēvzemei un...

  • Bibliotēka saņem jaunas grāmatas

    Kultūrkapitāla fonds ir atbalstījis divus Veclaicenes bibliotēkas projektus, kas paredz iegādāties jaunas grāmatas.Kultūrkapitāla fonds ir...

  • Dārznieka jāņuzāles ir rododendri

    Alūksnietis Jānis Mukstiņš gandrīz pusi no dzīves gadiem audzē rododendrus.Alūksnietis Jānis Mukstiņš gandrīz pusi no dzīves gadiem audzē...

  • Asinis nodevis 108 reizes

    Alūksnietis Aleksandrs Filatovs nākamnedēļ saņems Veselības ministra Rinalda Muciņa parakstītu Atzinības rakstu, jo ir Alūksnes rajona donors, kas...

  • Kļūdu labojums

    10.jūnija laikraksta informācijā „Vienīgā skola valstī saņem ASV atbalstu” nepareizi minēts, ka remontdarbiem Alūksnes sākumskolā paredzēti 3 miljoni...

  • Cilvēkiem palīdz nedomājot

    Alūksnietis Māris Voskis ir pārliecināts, ka ir jāpalīdz cilvēkiem, tādēļ arī viņš ir izvēlējies būt donors.Alūksnietis Māris Voskis ir pārliecināts,...