Piemīt sievietei raksturīgs dabas dots spēks

Pededzes pagasta padomes teritoriālplānotāja Daiga Vītola atzīst, ka garlaicību dzīvē nekad nav izjutusi, vienīgi laika bieži vien pietrūkst, lai īstenotu visu iecerēto.

Pededzes pagasta padomes teritoriālplānotāja Daiga Vītola atzīst, ka garlaicību dzīvē nekad nav izjutusi, vienīgi laika bieži vien pietrūkst, lai īstenotu visu iecerēto. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēkam vienmēr vajag darīt to, ko sirds liek, lai arī prāts saka "nē".
D.Vītola ir dzimusi Igaunijā, bet jau sešu mēnešu vecumā viņu atveda atpakaļ uz Latviju - vecmammas mājām Pededzē. "Mana mamma ir latviete, tēvs - igaunis. Viņi izšķīrās, kad biju pavisam maza. Tomēr dažreiz mēdzu dižoties, ka esmu dzimusi Igaunijā. Tagad esmu Pededzes pagasta patriote. Mani dēli mācās Pededzes pamatskolā. Kā man var neinteresēt, kas te notiek!" viņa saka.
Studijas apvieno ar darbu
D.Vītola atzīst, ka viņai bijusi jauka bērnība. Viņu mīlēja un loloja gan mamma, vecmamma, gan vecmammas māsa. "Man nav ne brāļu, ne māsu, toties visi brālēni un bērni, kas ap mani bija bērnībā, man bija kā brāļi un māsas. Tās bija ļoti jaukas, mīļas un siltas ģimenes attiecības. Tagad cilvēku paaudzes cenšas vairāk atdalīties cita no citas un dzīvot atsevišķi, nevis kā mēs bērnībā. Laikam jau tā arī ir pareizāk, jo tagad ir cits laiks. Agrāk visiem bija darbs, nedēļas nogalēs radinieki no pilsētām brauca pie radiem uz laukiem," atceras D.Vītola.
Kad Daiga mācījās Mārkalnes pamatskolā, viņa izdzīvoja trīs dzīves - mājās, braucot autobusā uz skolu un skolā. "Garlaicību es nekad neesmu izjutusi, man vienmēr dzīvē visvairāk pietrūkst laika. Vecmamma ieteica pēc pamatskolas mācīties šuvējas arodu, tādēļ iestājos Naukšēnos. Tur es jutos ļoti labi - bija draudzīgs kurss un jauki pasniedzēji. Tur, Vidzemes vidienē, cilvēki dzīvi uztver citādāk, nekā mēs, Alūksnes rajonā. Viņi ir labestīgāki, atvērtāki. Bieži sevī esmu domājusi, ka visiem es negribētu atklāt savas slēptākās domas, tikai vistuvākajiem cilvēkiem," uzsver D.Vītola.
Pašlaik Daiga studē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiālē biroja darba organizatoru programmā. "Es ļoti vēlējos mācīties, tādēļ sāku studēt. Kad pēc Naukšēniem man piedāvāja mācīties, es tam pretojos, jo gribējās dzīvot savu dzīvi. Tolaik mani mudināja nopietnāk pievērsties sportam, jo man padevās garo distanču skriešana un galda teniss. Arī tagad patīk sportot. Tikai nu tas ir daudz retāk, es jokoju - vienreiz gadā pašvaldību sporta spēlēs.
Man patīk studēt, jo tas ir interesanti. Esmu gatava tagad mācīties sešus gadus un iegūt arī maģistra grādu - tik ļoti man gribas mācīties! Izglītība mūsdienās ir svarīga, tādēļ man ir patiess prieks, ka tagad tik daudz cilvēku studē," saka D.Vītola.
Lepnums ir dēli
Pēc aroda iegūšanas Naukšēnos viņa kopā ar draudzenēm sāka strādāt par vīriešu virsapģērbu drēbnieci Alūksnes pakalpojumu kombinātā, bet pēc gada svinēja kāzas un pārcēlās dzīvot uz Pededzi pie vecmammas.
"Mans un vīra Anša lepnums tagad ir mūsu divi dēli - Edgars un Raivis. Viņi labi mācās, iesaistījušies deju kolektīvos, ir sabiedriski aktīvi. Protams, gribējās arī meitiņu, bet dzīvē laikam visam ir jānotiek tā, kā notiek, jo dēli tagad ir mana "stiprā aizmugure". Mums nav bijis ne strīdu, ne konfliktu. Dēli mani vienmēr ir atbalstījuši, nekad nav pārmetuši, ka studēju un varbūt mazāk laika veltu viņiem. Arī lauku darbos viņi ir lieliski palīgi. Protams, man sāpēs sirsniņa, kad Edgars drīz sāks mācīties vidusskolā un mājās būs retāk, bet es apzinos, ka viņam ir jādzīvo sava dzīve," saka D.Vītola.
Attiecībās ar dēliem viņa visu cenšas risināt tikai ar pozitīvu attieksmi un pieļauj, ka varbūt tādēļ attiecības ir tik saskanīgas. "Es bērniem vienmēr saku taisnību, nekad nemeloju. Ja kaut ko nedrīkst teikt, es to noklusēju, bet nekad nemeloju. Meli man ļoti nepatīk, es tos neatzīstu un nepieņemu arī citās attiecībās. Es vienkārši esmu bijusi ar dēliem kopā un esmu viņus mīlējusi. Kad viņi bija mazi, man bija iespēja sešus gadus dzīvot ar viņiem mājās, jo man nebija darba. Laikam tas bija laiks, kad viņiem patiesi vajadzēja, lai es esmu mājās," vērtē D.Vītola.
Pazaudē visdārgāko cilvēku
Diemžēl Daiga mammu pazaudēja jau 16 gadu vecumā - viņa cieta avārijā un gāja bojā. "To es līdz pat šai dienai neesmu spējusi pieņemt, bet es sāku analizēt šo gadījumu. Sākumā es biju pārskaitusies uz likteni - kāpēc tā? Es jau tā biju viena, jo man nebija saiknes ar tēvu, viņš dzīvoja kaut kur Igaunijā, tāpēc jutos ļoti sāpināta, ka man atņem visdārgāko cilvēku, bet man bija vecmamma un mani mīļie brālēni. Ar brālēnu - Dzintaru - man bija īpaši mīļas attiecības. Bija, jo viņš arī gāja bojā nelaimes gadījumā. Mūsu attiecības bija kā brālim un māsai, tādēļ es ļoti nožēloju to, ka veltīju Dzintaram tik maz laika. Kad viņš bija blakus, jutos pasargāta. Kad abi izveidojām savas ģimenes, viens otram varējām veltīt mazāk laika - to es nožēloju. Nožēloju arī to, ka tā arī nesatikos ar tēvu, jo - ne jau es esmu tas cilvēks, kas tiesīgs viņu nosodīt. Tāpēc tagad visiem saku: "Vajag darīt! Nedomājiet: vajag vai ne - vajag!".
Projektos atrod "rozīnīti"
D.Vītola Pededzē ir īstenojusi daudzus projektus, piesaistot finansējumu no dažādiem fondiem. Viņa uzsver, ka tas nav tikai viņas, bet arī citu pašvaldības darbinieku nopelns. "Kad sākām piesaistīt projektu līdzekļus, bija maz informācijas par to rakstīšanu. Mēs vienkārši darām, jo zinām, ka gribam sakopt savu pagastu. Ja vienam rodas ideja, tā spēj aizraut otru. Pededze ir jauks stūrītis zemes, arī te cilvēkiem ir jājūtas labi. Daudzi mūsu projekti nav atbalstīti, tomēr visu laiku ģenerējam jaunas idejas. Tādējādi mēs varam vietējos iedzīvotājus izvilināt no mājām, jo viņi labprāt dodas aplūkot jauno," saka Daiga.
Viņa vērtē, ka visgrūtākais projektu rakstīšanā ir prasme skaidri formulēt savu ideju un pasniegt to tā, lai tas ir nedaudz citādāk kā pārējiem, atrast "rozīnīti". "Ir jāpārzina joma, par kuru raksti projektu, lai uzrakstītais nebūtu muļķīgs. Ir skumji, ja projektu neatbalsta, jo tad ir žēl, ka mums tā, ko iecerējām, tomēr nebūs. Savukārt katrs atbalstītais projekts iedrošina rakstīt nākamo. Manuprāt, Alūksnes rajona cilvēki maz raksta projektus, to vajadzētu darīt daudz vairāk, lai saņemtu investīcijas," norāda D.Vītola.
Mērķus sasniedz neatlaidīgi
Daiga vērtē, ka ir godīga, dzīvespriecīga, mērķtiecīga un spītīga. Spītība reizēm ir īpašība, kuru viņa vēlētos sevī izskaust, tomēr reizēm tā palīdz mērķu sasniegšanā. "Ja man saka, ka es nevarēšu kaut ko izdarīt, iespītējos un ar laiku noteikti izdaru. Krieviem ir labs sakāmvārds, ka "gudrais kalnā nekāps, viņš apies tam apkārt". Pēc horoskopa esmu Mežāzis un spītīgi kāpju kalnā," joko Daiga. Viņa atzīst, ka reizēm negribētu būt tik strauja, bet apdomīgāka.
To nevarot mainīt, jo tāds temperaments esot iedzimts. "Agrāk ievēroju teicienu "lūzti, ja liec, tikai neļaujies liekties." Tagad no tā esmu atkāpusies un pieņēmusi zelta likumu - nedarīt otram to, kas pašai nepatīk," viņa saka. Daiga ir pārliecināta, ka grūtos brīžos vajag atrasties cilvēkos, saņemt pozitīvo enerģiju. Tā palīdz pozitīvāk raudzīties uz dzīvi un mazina sirdssāpes.
"Manuprāt, sievietei mūsdienās nav viegli, bet kas var būt labāks, kā būt sievietei! Domāju, ka sievietes ir apveltītas ar dabas dotu spēku, tādēļ arī viņas spēj tik daudz izdarīt un paspēt. Arī manī ir šāds spēks. Tomēr patīk sevi palutināt, paņemot žurnālu "Santa" un ieritinoties krēslā. Man patīk labas filmas, kurās attēlotas sadzīviskas tēmas," atzīst D.Vītola.
Ir sapnis par vecumdienām
Jau trīs gadus viņas vaļasprieks ir dejošana. Daiga ir iesaistījusies Pededzes sieviešu deju kolektīvā, kur apgūst dažādas dejas. Kopā ar kolektīvu bijušas daudzas uzstāšanās. Brīvajā laikā viņa arī pati labprāt apmeklē kultūras pasākumus.
Daiga atzīst, ka dzīvē vēl daudz ko vēlas pagūt izdarīt. "Nez kādēļ esmu iedomājusies, ka vecumdienās būšu omulīga tantiņa, kopā ar vīru dzīvošu skaistā un sakoptā mājiņā, būšu gide un gaidīšu pie sevis viesos tūristu grupas. Vienīgi svešvalodas vēl jāapgūst, lai šo sapni varētu īstenot. Un, protams, man noteikti būs mazmeitas un mazdēli. Šādu piemēru noskatīju Vācijā," atklāj Daiga.
Viņa atzīst, ka vismaz pašlaik pašai negribas doties peļņā uz ārzemēm. "Esmu nodomājusi, ja mani dēli mācību un darba dēļ ģeogrāfiski attālināsies, tad es ik pa laikam pārcelšos uz dzīvi citur, lai tikai būtu tuvāk viņiem," saka D.Vītola.

Citu datumu laikraksti

  • Probācijas dienesta funkcijas

    Izvērtēšanas ziņojumu sniegšana par probācijas klientu.Izvērtēšanas ziņojumu sniegšana par probācijas klientu. Tā nepieciešama, kad lemj jautājumu...

  • Invalīdu biedrība svinēs Lieldienas

    Alūksnes rajona Invalīdu biedrība jau gatavojas Lieldienu pasākumam, kas 19.martā risināsies Alūksnes tautas namā.Alūksnes rajona Invalīdu biedrība...

  • Pieņem projektus mežaudžu atjaunošanai

    Vakar Lauku atbalsta dienests sāka pieņemt projektu pieteikumus jaunajā Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fondā mežsaimniecības...