Piepilda jaunības dienu sapni

Gaujienieti Mirdzu Bērziņu 2001.gada vasarā piemeklēja liela nelaime - izcēlās ugunsgrēks mājā, kurā viņa dzīvoja, tomēr viņai pietika uzņēmības sākt visu no jauna.

Gaujienieti Mirdzu Bērziņu 2001.gada vasarā piemeklēja liela nelaime - izcēlās ugunsgrēks mājā, kurā viņa dzīvoja, tomēr viņai pietika uzņēmības sākt visu no jauna.
Bija svelmaina jūlija diena. M.Bērziņa, atnākusi no siena pļavas, devās uz darbu. Pēkšņi kolēģe, kas dzīvoja tajā pašā mājā, kur mita Mirdza, paziņoja, ka degot viņu māja.
"Es un mana dēla ģimene dzīvojām augšstāvā, bet kolēģe - apakšstāvā. Kamēr skrēju uz mājām, augšstāvs jau bija pilnībā sadedzis. Man nepalika pilnīgi nekā - ne naudas, ne ēdamā, ne apģērba. Nekad nebiju domājusi, ka 58 gados man viss būs jāsāk no nulles," stāstot par piedzīvoto, Mirdzas balss aizlūst, bet acīs sariešas asaras.
Runā, ka māja aizdegusies īssavienojuma dēļ. M.Bērziņa saka, ka viņa nevar iedomāties citu iemeslu, jo karstajās vasaras dienās dzīvoklī plīti nemaz nav kurinājuši.
Pēc notikušā pagasta padomes priekšsēdētājs Mirdzai piedāvāja dzīvokli daudzstāvu mājā, bet viņa atteicās. "Priekšsēdētājs man jautāja, kur tad es dzīvošu, teicu - kaut vai teltī, bet ne dzīvoklī, kur tik daudz jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem, turklāt man bija arī gotiņa, kura būtu jālikvidē," stāsta Mirdza.
Piekrita pārdot
M.Bērziņa mājvietu atrada netālajās "Mālacu" mājās. Tās viņa pārpirka no ģimenes, kurai šo māju mantojumā bija atstājusi iepriekšējā saimniece.
"Tai ģimenei bija pašiem sava māja, un viņi labprāt piekrita man pārdot šo īpašumu. Paņēmu bankā aizņēmumu un šobrīd dzīvoju pati savā mājā," stāsta sieviete.
Jaunajā mājvietā Mirdza dzīvo jau trešo vasaru.
Kad Mirdza tikko ieradās jaunajā īpašumā, māju no ceļa redzēt nemaz nevarēja, krūmi bija saauguši līdz pat nama durvīm. "Šī māja ir veca. Kūts izrādījās celta 1926.gadā, bet māja droši vien ir vēl vecāka. Šīs mājas saimnieks ir bijis kolhoza priekšsēdētājs, kurš vēlu apprecējies, bet laulībā nodzīvojis tikai pāris mēnešus - miris no sirdstriekas un atstājis sievu vienu, kura visu mūžu viena pati arī nodzīvoja," stāsta M.Bērziņa.
Diezgan biedējošs skats pavēries, ieejot mājā. Iepriekšējā saimniece bija apdzīvojusi tikai vienu istabu. Vienā no istabām viņa turēja cāļus, bet citā glabāja biškopja piederumus. Savukārt virtuvei nemaz nebija grīdas, kādreiz tur bijušais klons bija sadauzīts.
"Skats bija šausmīgs, nezinājām, pie kā ķerties klāt, bet svarīgāka par visu bija mana lielā uzņēmība un neaprakstāmā vēlme dzīvot pašai savā mājā. Es kādreiz jaunībā sapņoju, ka man būs pašai sava māja. Tagad šis jaunības dienu sapnis ir piepildījies," saka jaunā "Mālacu" mājas saimniece.
Jāmaksā kredīts
Šobrīd māja ir izremontēta, iekopts dārzs, sakārtota apkārtne, un Mirdza ir par to laimīga. "Man vēl vairāk nekā gadu ir jāmaksā bankā kredīts. Ceru, ka tad varēšu atļauties daudz vairāk naudas ieguldīt īpašuma sakopšanā. Es gribu vēl remontēt iekšpusi, nokrāsot arī mājas ārpusi, uzcelt pirti. Kamēr nav nomaksāts kredīts, tam nepietiek naudas un darbi neiet uz priekšu. Turklāt nevar jau visu naudu iztērēt tikai mājas remontam, jāatstāj arī ikdienas vajadzībām. Man tikai nedaudz ir bail par to, ka šeit viss ir diezgan sliktā stāvoklī un pamazām iet bojā. Laiks ir mūsu ienaidnieks," saka Mirdza.
M.Bērziņa ar lielu lepnumu rāda māju. "Māja ir liela un gaiša. Tajā ir četras lielas istabas un virtuve. Vienā istabā no sendienām ir saglabājies mūrītis, uz kura ziemas vakaros mēdzu sildīties, un veca maizes krāsns," stāsta Mirdza.
Sieviete nenoliedz, ka sākumā ir grūti klājies. "Visas mēbeles ir vecas, pa citu cilvēku pažobelēm savāktas. Kad ierados šeit, mājas bēniņos atradu senas, visu aizmirstas un nekam nederīgas lietas, kas man šobrīd ir kļuvušas tik mīļas. Lielu pateicību esmu parādā arī savām māsām, kuras man atdeva visu, ko vien varēja. Man neko nebūtu izdevies atjaunot, ja nepalīdzētu arī dēls ar ģimeni. Tai šeit ir bieži viesi, bet mazbērni te dzīvo visu vasaru," skaidro pensionāre.
Netrūkst apņēmības
M.Bērziņa saka, ka tagad vairs ne par kādu naudu neietu dzīvot pilsētas dzīvoklī. "Šeit viss ir mans. Pati esmu iekopusi dārzu, sastādījusi puķes, atjaunojusi augļu dārzu, sastādījusi jaunus ogulāju krūmus. Te nekā nebija, visapkārt valdīja postaža, nojaucām arī vecos graustus, kas rēgojās biezo krūmu un brikšņu vidū. Ja mēs šeit neapmestos uz dzīvi, māja aizietu bojā kā daudzas lauku mājas," atzīst mājas saimniece. Mirdza atklāj, ka viņai ir arī neliela saimniecība - 35 truši, vistas, pīles un govs.
Lūkojoties uz pagalmu, Mirdza saka, ka ir vēl tik daudz darāmā. Domājams, ka iecerēto izdosies paveikt, jo neatlaidības un apņēmības viņai netrūkst. "Tikai tad, kad notiek nelaime, pārvērtējam dzīvi un vērtības. Esmu sapratusi, ka svarīgākā nav manta. Es neskumtu, ja man nebūtu naudas, galvenais - lai ir vieta, kur dzīvot. Varu droši apgalvot, ka dzīvi ir iespējams sākt no jauna, ir jābūt tikai vēlmei to darīt," uzskata sieviete.

Citu datumu laikraksti