Pilnmēness naktis

9. Zinta nebija cerējusi uz tādu miera izlīgšanu un atvainošanos, tāpēc viņa priecīgi attrauca: Tu man vienmēr esi, biji un būsi pats labākais deju partneris.

9.
Zinta nebija cerējusi uz tādu miera izlīgšanu un atvainošanos, tāpēc viņa priecīgi attrauca: "Tu man vienmēr esi, biji un būsi pats labākais deju partneris. Paldies tev!"
Zintai bija pilns klēpis ar ziediem, grāmatām un citām dāvanām. Viņu sirsnīgi sveica arī rajona laikraksta redakcija. Lūdza, lai sūta savus dzejoļus laikrakstam un solījās Zintu gaidīt darbā redakcijā. Arī Zigurds bija atnācis ar skaistu ziedu pušķi, kas labi piestāvēja pie viņas baltās kleitas. Audzinātāja teica: " Tu šodien līdzinies līgavai."
Zintai un Uldim vēl bija jāsaka paldies skolotājiem un vecākiem. Zinta runāja tik aizkustinoši, ka ne tikai viesiem, vecākiem un skolotājiem parādījās asaras acīs, bet arī pašai. Arī direktora atgādinājums absolventiem bija atmiņā paturams:
"Ja tu gribēsi, tad spēsi panest to,
ko grūti celt.
Ja tu nesīsi, tad iesi grūtības no
ceļa velt.
Ja tev pietiks gribasspēka
vēl mācīties un sev ko gūt,
Tad tu savā dzīves laikā zināsi, kas
vēlies kļūt.
Katram pašam ceļš ir jārod - tāds,
kas dzīvē kalnup ved.
Daudz no sevis katram jādod, lai
šai kalnā dzīve zied."
Mainījās apsveicēji, mainījās apsveicēju novēlējumi. Uldis teica: "Gudri cilvēki nekad nenoveco, jo viņi dzīvo kopā ar visu jauno."
Zinta: "Mūsu skolotājiem dzidras acis. Skatiens stingrs, mīlestības apdvests. Vārdi raiti rit, stundas pasniedzot. Acīs gaišums kvēl, mūsos skatoties. Gadi paslēpjas viņos nemanot. Domas ietērpjas gadus atjaunot."
Uldis: " Gudri cilvēki vienmēr ir jauni - gadi atkāpjas zinību priekšā."
Zinta: "Skolotājiem ir dažkārt svece jāiededz un jāparāda audzēkņiem, kur gaisma spīd. Ja arī audzēkņi šo gaismas staru sevī redz, tad nākotnē tie varēs sevi pierādīt. Paldies jums, skolotāji, par gaismas staru, ko esat devuši mums savā ceļā līdzi."
Skolā svētku galds bija klāts tikai absolventiem un skolotājiem, tādēļ Zinta palika vēl skolā kopā ar klasesbiedriem. Cits citam vēlēja laimīgu ceļavēju, sasniegt iecerētos mērķus. Pēc pieciem gadiem salidot visiem kopā kā putniem un pastāstīt par sevi, kas gūts, kas cerēts, bet pazaudēts. Uldis centās Zintai blakus pabūt pēc iespējas ilgāk. Viņa acīs bija lasāms žēlums, kaut Malda centās neatkāpties no viņa, to Zinta caur caurēm juta.
Zintas ziedus, grāmatas un dāvanas uz mājām aizgādāja vecāki. Zigurds ar Līgu un Vilibaldu bija atbraukuši tikai uz apsveikšanu un iepazīstināšanos ar Zintu. Līga lūdza Zintu atnākt pie viņiem paciemoties.
Pienāca laiks iet uz mājām. Pa ceļam Zintai ausīs skanēja vārdi:
"Tu būsi tik liela, cik liela būs tava pasaule.
Tu būsi tik skaista, cik skaista būs tava dvēsele."
Ar tādiem vārdiem Zintu sveica audzinātāja. No izlaiduma nākot, Zinta nejutās liela, bet it kā kaut ko pazaudējusi vai atstājusi skolā. Viņā bija tāda kā sāpe, kā šķiršanās žēlums, kā mīlestība uz to, kas paliek pagātnei. Grūti bija pašai sevi saprast.
Zigurda dāvāto ziedu pušķi viņa bija paturējusi un nesa to kā trauslu dārgumu. Ausīs skanēja audzinātājas vārdi kā mierinājums - būs labi. Jaunajās kurpēs kājas bija nogurušas, sāpēja. Sirdī skaisti pavadīto gadu smeldze sūrstēja, jo tā vairs neatkārtosies. Uz soliņa sēdošā tantiņa garāmejot viņu uzrunāja: "Kā tu tā, viena, kur tad palika tavs līgavainis?"
"Nē, nē! Es neesmu līgava, tikai vidusskolas absolvente!"
"Žēl gan! Tu izskaties kā līgava, kura pazaudējusi līgavaini. Skaista, bet bezgala skumīga. No skolas vajadzēja nākt ar smaidu."
"Tā gan. Paldies, es centīšos," viņa uzsmaidīja tantiņai.
Mājās atnākusi, Zinta izskatīja visas dāvanas, grāmatas un tajās ierakstītos novēlējumus. Tos viņa izlasīja skaļi mammai. Literatūras skolotāja bija rakstījusi tā: " Sapņo, tad tev kļūs bagāta dvēsele un piederēs skaista pasaule!" Uz šo novēlējumu viņa pati sev atbildēja: "Ne jau tikai sapņošu, bet savus sapņus arī īstenošu."
Ielikusi Zigurda dāvināto puķu pušķi vāzē, mazliet patīksminājusies viņa gatavojās naktsmieram. Diena un vakars bija viņu nogurdinājuši, miegs neatvairāmi zagās acīs.
Atskanēja telefona zvans. Tas bija Zigurds. Pirmie vārdi, ko viņš pateica: "Tu Līgai un Vilibaldam ļoti patīc. Saldu sapnīti, zvaigznīt!"
"Paldies, mēnestiņ!" Šī īsā saruna aizvilināja miegu un lika sapņot vaļējām acīm gandrīz līdz rītam.

Citu datumu laikraksti