Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pilskalnā jūtams sentēvu pavarda siltums

“Senpils”. Mājas, kas uzceltas Spidzenieku pilskalna nogāzē. To pirmais īpašnieks gleznotājs Jānis Selga pie ieejas pagalmā ieracis koka stabus ar izaugumiem.

“Senpils”. Mājas, kas uzceltas Spidzenieku pilskalna nogāzē. To pirmais īpašnieks gleznotājs Jānis Selga pie ieejas pagalmā ieracis koka stabus ar izaugumiem. Arī tagad tie abās ceļa pusēs veido savdabīgus vārtus. Pa tiem ieejot, var sajust saikni ar senatni.
Ieraksts viesu grāmatā pauž aktiera Kārļa Sebra atzinumu, ka “Senpils” pavarda siltums aicina mūs atgriezties tur, kur dzīvo sentēvu tikums.
“Kāpēc pirms simtiem un tūkstošiem gadu ceļš vedis kalnā? Acīmredzot šī mājvieta ir ļoti sena un arī apkārtne bijusi apdzīvota. Gar pilskalna pakāji veda Rīgas - Pleskavas lielceļš, pa kuru brauca Pēteris I, karavīri un tirgotāji. Parasti par pilskalnu veidošanas laiku min devīto līdz trīspadsmito gadsimtu. Bet šis ir vēl senāks. Zintnieks Māris Birkenfelds apgalvo, ka tajā dzīvojuši cilvēki no makroķeltu perioda, tātad pirms četriem pieciem tūkstošiem gadu. Ķeltu kultūra ir tagadējās rietumu civilizācijas pamatā,” stāsta vēstures maģistrs Jānis Polis.
Kalnā var apjaust senču cīņas
J.Polis ar dzīvesbiedri Solveigu Selgu dzīvo “Senpilī”. Pa lapām kā zelta dālderiem piebirušo slīpumu kāpjot kalna virsotnē, var piekrist M.Birkenfelda atklāsmei, ka tur bijusi divstāvu koka pils. Tās aizsargsienas sasniegušas četru piecu stāvu māju augstumu. Pilskalna relatīvais augstums virs apkārtējām pļavām ir 26 metri, tātad tas ir tikai nedaudz zemāks par Tempļakalnu Alūksnē, kas arī ir pilskalns.
“Senāk pilskalns un svētvieta bija viens un tas pats, jo arī priesteri vajadzības gadījumā ņēma rokās zobenu. Tie atradās pie upēm, ezeriem. Kalna austrumu nogāzē, kā tas ir šeit, bija avots. Ir doma tā vietā izveidot “actiņu”, kur padzerties. Savukārt ovālajā pilskalna formā kā vardes acs izspiežas vieta, kur bijis galvenais aizsardzības bastions,” norāda J.Polis. Viņš kalnā izcirtis krūmus un brikšņus. Ja nebūtu koku aizsega, varētu saskatīt Alūksnes baznīcu.
Paparžu josla iezīmē tā saucamo uguns āderi, kas bijusi ap pilskalnu. Tas nozīmē, ka ap to vairākās joslās bija novietoti enerģiju izstarojoši akmeņi. Ja ienaidnieki šķērsoja akmeņu joslas citu pēc citas, viņos palielinājās baiļu sajūta. Akmeņi bijuši izvietoti pēc pulksteņa rādītāju principa. Atrodot nosacītā pulksteņa centru, var zināt, kur tie ir. M.Birkenfelds atrada vienu, bet pēc neilga laika J.Polis atrada citu pilskalna pretējā pusē. Protams, vairums no tiem vairs nav savās vietās. Viens ir “aizceļojis” pat diezgan patālu - ceļu krustojumā.
Solveigas namiņā atrod siržu atslēgu
Kā pielipis pilskalna virsotnei ir neliels namiņš, ko J.Selga cēlis gandrīz kā uz vistas kājas. Mākslinieku aizrāva norvēģu literatūra, tāpēc viņa meitas vārds ir Solveiga un guļbūves namiņš būvēts norvēģu stilā. Tas dēvēts par sapņu namiņu un gandrīz visu “Pēra Ginta” varoņu vārdos. Baļķu koka sienas, platu, biezu dēļu griesti un grīda pasargā no karstuma vasarā, kā arī nodrošina siltumu ziemā. Tā ir romantikas apdvesta vieta, ko iemīļojuši neskaitāmie “Senpils” viesi.
Namiņā glabājas atslēga, ar ko varot atslēgt sirdis. Baļķos iegrieztie robiņi ir savdabīga uzskaite par atslēgto siržu skaitu. Solveiga un Jānis gan neizpauž, vai starp tām ir arī viņu. Tomēr atzīst, ka patīk uzkavēties un nakšņot mazajā mājiņā. Guļbūve celta pie stāvas nogāzes. Mēness naktīs gleznotājam J.Selgam kopā ar paziņām paticis no tās traukties ar slēpēm gluži kā slalomā. Savukārt citā nogāzē pāri pagraba jumtam bijusi no dēļiem gatavota rene, ko mākslinieki dēvējuši par pirmo kamaniņu trasi Latvijā. Pilskalns dod daudzveidīgas aktīvas atpūtas iespējas.
Gleznās atklāj strēlnieku ceļus
Gleznotājs Imants Blankenburgs raksta, ka pēckara gados daudzi mākslinieki izglītojušies pašmācības ceļā. Arī J.Selga glezniecības praksi apguvis grūtos apstākļos. Raugoties viņa dzīvespriecīgajos darbos, var skatīt dzimtā novada skaistumu visos gadalaikos, kluso dabu ar ziediem vai viņa iemīļoto vijoli un portretiem. Bet personiski izsāpēta ir latviešu strēlnieku tēma, vairākos gadu desmitos daudzkārt apmeklējot un pētot strēlnieku kauju vietas.
S.Selga atceras, ka tēvs neko nestāstīja, apmeklējot strēlnieku kauju vietas Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā, jo uzskatīja, ka katram ir jāzina savas tautas vēsture.
Kinorežisors Juris Podnieks 1980.gada septembrī “Senpils” viesu grāmatā atstājis ierakstu: “Es zinu, ka atgriezīšos, kaut vai tāpēc vien, lai Jūsu tuvumā atkal atgūtu pārliecību, ka mūsu tautas gars ir dzīvs.” Un kinooperators Andris Slapiņš piebildis, ka nams dīvaini nomierina saspriegtos nervus un rada atbalsi domām. Viņi pie J.Selgas ciemojušies, kad gatavojās uzņemt filmu “Strēlnieku zvaigznājs”. Kopā ar viņiem bija mākslinieks un kinoscenārists Arnolds Plaudis, J. Selgas draugs. “Alūksnē dzimušais rakstnieks Voldemārs Branks, 5. Zemgales pulka strēlnieks, atzīst, ka tēvs bija labākais strēlnieku tēmas speciālists,” atklāj S.Selga.
Saglabās vēstures un mākslas vērtības
“Senpils” klētiņas salmu jumts ir jāatjauno. Ja ar kādu projektu izdosies piesaistīt finansējumu, tur varētu iekārtot J.Selgas gleznu pastāvīgu ekspozīciju. Tagad tās atrodas dzīvojamās mājas jumta stāvā. Darbu ir tik daudz, ka tie salikti cits pie cita. Daudziem nav arī ierāmējuma.
“Viens no vēsturiskiem darbiem ir Kokneses pilsdrupas. Kad ar papu braucām tās gleznot, vajadzēja agri celties, lai paspētu uz bānīti. Uzzinājis, ka pilsdrupas applūdinās, paps organizēja autobusu no Alsviķu pagasta braucienam, lai pēdējo reizi skatītu Pērses ūdenskritumu un Staburagu,” atceras Solveiga, kurai tolaik bija pieci gadi. J.Selga gleznojis meitas un dēla portretus dažādā vecumā, kā arī draugus un paziņas, starp kuriem ir daudzi ievērojami cilvēki.
S.Selga un J.Polis izstrādā projektu Kultūrkapitāla fondam, lai saņemtu finansējumu atmiņu grāmatas izdošanai par J.Selgu. Daļēji tās ir jau apkopotas. Regulāri šurp braukuši daudzi aktieri, arī Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs.
“Interesanti, ka U.Dumpis uzreiz atsaucās aicinājumam uzrakstīt atmiņas no ciemošanās reizēm un atsūtīja fotogrāfijas. Bet Ģ.Jakovļevs nav pat atbildējis.
Elza Radziņa atvainojās, ka gadu nasta likusi atmiņām pabālēt,” secina J.Polis.
S.Selga akcentē, ka joprojām gaida atmiņas grāmatai. Viņa iecerējusi iespiešanai sagatavot arī tēva dienasgrāmatas.
J.Selgas daiļrades mantojums joprojām nav apzināts, bet mākslas zinātnieki to gatavojas darīt.
“Ja Svētajam Pēterim ir paradīzes atslēgas, tad kur glabājas atslēgas uz mākslas pasauli? Varbūt šeit?” vēsta kāds ieraksts “Senpils” viesu grāmatā.

Citu datumu laikraksti

  • Rajonā joprojām trūkst zobārstu

    Alūksnes rajonā joprojām aktuāla problēma ir zobārstu trūkums.Alūksnes rajonā joprojām aktuāla problēma ir zobārstu trūkums. Ar “Alūksnes Ziņu”...

  • Finišē kalnu velosipēdisti

    Pie Alūksnes ezera, Tempļakalna pakājē sestdien, 18.oktobrī, uz atklātā Alūksnes rajona čempionāta noslēguma sacensībām pulcējās 66 kalnu...

  • Vai tas ko mainīs?

    Aizliegts auglis vienmēr ir saldāks. Diemžēl tas ir neapgāžams fakts. Jo vairāk tev atkārtos, ka nedrīkst TO un TO, notiek gluži pretēji - roka...