Turpinās no 24.aprīļa. Tā pagāja viena saulaina vasaras diena. Nākamajā dienā zēni satiek garo zēnu un apjautājas, kā izgājis ar āķi mugurā.
(Turpinās no 24.aprīļa)
Tā pagāja viena saulaina vasaras diena.
Nākamajā dienā zēni satiek garo zēnu un apjautājas, kā izgājis ar āķi mugurā. Viņš stāsta - ļoti vienkārši, paņēma knaibles, noknieba āķus un izņēma, brūci iztīrīja un - viss kārtībā!
Pilsētiņā klusi un mierīgi. Naktī ir lijis, šķiet, pamatīgi, jo zemākās vietās ir peļķes, kuras klāj notriekto kļavu ziedu kārta. Tik svaigs un smaržīgs visapkārt, ka gribas ilgi stāvēt, vērot un priecāties.
Pa Lielā Ezera ielu no pilsētas centra uz savām mājām iet Jānis, spēlēdams "garmošku". Daudzi pilsētnieki, kuri viņu pazīst, un arī iebraucēji apstājas, lai uz brīdi paklausītos, kā viņš spēlē:
"Jau saule riet aiz tumšiem
egļu siliem,
Sarkst padebeši, vakars
kalnos tvan,
No bērnības, no senām tālām
dienām
Man atmiņā vēl klusa
dziesma skan."
Spēle viņam veicas raiti un plūstoši, bez aizķeršanās, neņemot vērā to, ka šodien viņš ir nedaudz "kunga dūšā". Acīmredzot arī šodien Jānis draugu pulkā ir sēdējis un skaisti spēlējis pilsētiņas bufetē. Jānim ir tikai viens mājup iešanas maršruts - pa Lielā Ezera ielu un tikai pa labo ielas pusi virzienā uz Jāņkalniņu. Viņš apstājas ielu krustojumos, paskatās uz abām pusēm, nepārtraukdams savu ritmisko spēli. Netālu no pamatskolas, krustojumā ar Mazā Ezera ielu, notiek ceļa bruģakmeņu remonts, strādā divi vīri - meistars Brezinskis, kurš turpat dzīvo sarkano ķieģeļu mājā, un viņa palīgs.
Jānis beidz savu spēli, sasveicinās un nolūkojas vīru darbā. Meistars Brezinskis paņem akmeni, pagroza, it kā meklētu kaut ko skaistu un patīkamu, tad pavisam viegli vienā vietā sit ar āmuru dažas reizes, atkal paskatās. Tad seko izšķirošais āmura sitiens, kas ne ar ko neatšķiras no iepriekšējiem, bet akmens pāršķeļas viegli kā cukurgrauds. Pienāk skolēni, arī viņi skatās vīra darbu. Lielākais no viņiem palūdz pamēģināt pāršķelt kādu akmeni, jo par savu spēku ir pārliecināts. Viņš paņem lielo āmuru, atvēzējas un no visa spēka zveļ pa akmeni, reizēm pat parādās ugunīgas dzirkstis, bet akmens neplīst. Meistars vēro zēna darbu un pie sevis smaida. Dušīgajam zēnam vaigi kļūst sārti, viņš grasās vilkt nost savu vējjaku, bet viņu aptur vecais meistars un saka: "Puis, te spēks pavisam nav vajadzīgs, ir jāpazīst akmens, tas jāapskata, kur ir tā vieta, kur plīsīs, vienā vārdā sakot - ir jāmācās." Meistars pieceļas no savas sēdvietas, paņem āmuru, pagroza akmeni, viegli uzsit, un akmens ir pāršķelts. Skolēni aiziet savu ceļu, izbrīnīti par viņa meistarību.
Atveras sarkanās mājas pirmā stāva logs, meistara meita Biruta aicina vīrus pusdienās. Garmoškas virtuozs Jānis liek uz pleciem instrumentu un turpina savu muzikālo gājienu. Jānis pilsēta ir pazīstams arī kā nažu un dārza kapļu gatavotājs, bet meistars viņš ir arī kurmju ķeršanā. Nesen par nodotajiem trīs simtiem ādiņu viņš dabūjis maisu cukura.
Garmoškas skanējums kļūst arvien klusāks un klusāks, pagriežas aiz līkuma, pie pamatskolas to dzird pavisam klusu:
"Sarkst padebeši, vakars
kalnos zvana,
Es sūtu jums daudz mīļu
sveicienu..."
Pāri Kvēpīša ezeram jau laižas migla, nākdama no tuvējā purva un saule riet, skardama koku galotnes.
