Pirms piecdesmit gadiem

Turpinās no 3.aprīļa. Nākamās dienas rīts ir apmācies, pūš neliels vējš, reizēm smidzina lietus. Drīz mākoņi kļūst retāki un ap deviņiem parādās saule.

(Turpinās no 3.aprīļa)
Nākamās dienas rīts ir apmācies, pūš neliels vējš, reizēm smidzina lietus. Drīz mākoņi kļūst retāki un ap deviņiem parādās saule.
Edgars šorīt neatnāk. Satikušies pie maizes veikala, Ervīns un Gunārs iet uz karavīru peldvietu, kura atrodas parka malā. Pie ādu pieņemšanas punkta viņiem uzsvilpj Homa, arī viņš grasās iet līdzi, bet brālis Vilis viņu nelaiž, jo esot jāravē un jāretina burkāni. Nedaudz tālāk ielu krustojumā pie frizieres Ķelles mājas Voldemārs jau gaida zēnus. Pārgājuši pāri ielai, viņi apspriežas, pa kuru ceļu labāk iet. Pagājuši metrus divdesmit pa taciņu gar lielo pils dīķi, viņi ierauga zālē pie koka vāveri un nolemj to noķert. Bet nekā! Vāvere žigli metas kokā un no dažu metru augstuma raugās uz leju. Ķeršanu nobeigt dodas Voldemārs, viņš rāpjas vāverei līdzi. Vāvere kāpj arvien augstāk līdz sasniedz pašu galotni, koks izrādās apmēram 15 metrus augsts. Voldemārs turpina kāpšanu, kad vāveri no ķērāja šķir pāris metri, viņa, asti griezdama kā propelleru, metas lejā, jo izejas nav, blakus koku arī nav. Zēniem tik atliek noskatīties. Vāvere, maigi nolaidusies, aizskrien pie lielākās koku grupas un augšā ir. Un atkal tā izaicinoši skatās lejā uz zēniem, liekas, viņa pat mēli parādītu, ja prastu. Izrāde beigusies, Voldemārs arī ir lejā, viņš pārmet zēniem, ka nav ķēruši vāveri, bet stāvējuši ar atvērtām mutēm, vai domājuši ar mutēm to ķert?
Pagājuši nedaudz uz priekšu, zēni dīķa malā apskata nesaprotamu mūrējumu no ķieģeļiem, tā atgādina eju virzienā uz pili, Ervīns mēģina tajā ielīst, bet eja izrādās par šauru. Pie dārzniecības notiek rosība, pie pirmās siltumnīcas vairākas strādnieces kastēs liek dēstus. Šķērsojuši Vorošilova ielu, viņi apstājas, zēnu uzmanību piesaista ar malku apkrautā lidmašīna, kas novietota Hincenbergu mājas rietumu galā, tai ir noņemti spārni. Voldemārs saka, tas esot lēnais divplāksnis. Zēni jau griežas parkā iekšā, lai dotos pa tuvāko celiņu uz peldvietu, bet iešanu aptur Ervīns. Viņš no kabatas izvelk naudu un saka, ka jāiet fotografēties. Zēni iznāk no parka un dodas pie fotomeistara, viņš dzīvo netālu pie Vorošilova un Latgales ielu krustojuma. Pie mājas pieved taciņa, kas iet uz leju. Zēni pieklauvē, bet iekšā aicināti netiek. Izrādās, aiz āra durvīm ir neliela priekštelpa, tad ir vēl vienas durvis.
Fotogrāfa durvis atrodas pa labi. Visdrosmīgākais - Gunārs - pieklauvē. Atskan klusi, nesteidzīgi soļi un veras durvis, neliela auguma, sīks vīriņš ar spodrām brillēm uz degungala sveicina zēnus un lūdz dziļāk iekšā. Tas ir fotogrāfs Miķelis Egle. Miķelis ir ļoti populārs pilsētā. Galvenie viņa klienti ir karavīri un skolēni. Nāk arī pārīši. Maksu par bildēm viņš neprasa lielu, to kvalitāte ir teicama. Bieži vien pie meistara ir garas rindas, īpaši tajās dienās, kad karavīri atrodas pilsētā atvaļinājumā.
Zēni stāv kā sastinguši, rokas gar sāniem nolaiduši. Vecais meistars to redz un piedāvā apsēsties. Pirmais jautājums skan šādi: "Ko tad vieni paši atnācāt, kādēļ neņēmāt līdzi savas brūtes?" Dzirdot šādu runu, no galda, kas novietots telpas tālākajā stūrī, pieceļas meitene, pagriežas pret zēniem un saka: "Sveiki zēni, es jūs pazīstu!" Zēni arī viņu pazīst, tā ir Dace Blūma. Viņa katru brīvu brīdi nāk pie vecā fotogrāfa un palīdz viņam, kar pie auklas žāvēties fotonegatīvus, apgriež izgatavotās bildes, pieraksta pasūtītāju uzvārdus un izpildes datumus. Meistars Miķelis Dacei uztic nopirkt un atnest pārtiku. Arī Dacei ir labi, meistars viņu fotografē bez maksas un vienmēr viņai priekšā uz galda trauciņā ir garšīgas konfektes. Dace dzīvo pavisam tuvu, Rijukalna ielā 21.
Ervīns jau sēž, meistars pagriež seju dažādās pozās, tad aiziet pie prožektoriem un arī tos pagroza. Piegājis pie fotoaparāta, ieskatījies lodziņā, Miķelis ir neapmierināts. Visu procedūru viņš atkārto vēlreiz, beigās no galdiņa paņem trauciņu un nopūderē Ervīnam degungalu, lai tas nespīd. Meistars šodien manāmi nervozē, viņš stāsta, ka šorīt neesot atvesta malka, kā esot bijis norunāts. Pienācis pie fotostatīva, viņš to ar kāju aizķer, bet laimīgi, nekas slikts nenotiek. Ervīnu nofotografē un zēni dodas tālāk. Fotogrāfs Miķelis apsēžas pie galda, paņem speciālo zīmuli un turpina retušēt negatīvu. Atkal meistars ir neapmierināts, viņš nervozi meklē galda atvilktnē skalpeli, to sameklējis, ņemas centīgi asināt zīmuli, kaut gan tas jau izskatās tik smails kā adata.
Miķelis pieceļas no krēsla, pieiet pie palīdzes Daces galda, iemet sev mutē pāris konfektes, tad aizdomīgi skatās un klausās galda pulksteni. Viņam liekas, tas tūdaļ apstāsies, viņš to kārtīgi uzvelk, beidzot Miķelis ir apmierināts. Darbs turpinās.

Citu datumu laikraksti

  • Pagasta tautas namam ir jauna vadītāja

    No aprīļa Ilzenes tautas namam ir jauna vadītāja - ilzeniete Linda Vērse. Viņa ir arī līnijdeju pasniedzēja.No aprīļa Ilzenes tautas namam ir jauna...

  • Apzinās piesārņotas vietas mežos

    Tradicionālajās Meža dienās šogad īpaša uzmanība veltīta mežu atjaunošanai un jaunaudžu kopšanai.Tradicionālajās Meža dienās šogad īpaša uzmanība...

  • Organizē profilaktisko reidu

    Alūksnes policija 7.aprīlī profilaktiskajā reidā pārbaudīja 30 automašīnas, informē Alūksnes kārtības policijas priekšnieks Zigurds...

  • Būs vieglāk pārvietoties

    Arodapmācības un rehabilitācijas centrā “Alsviķi” ir ierīkots pacēlājs. Tas dod iespēju pieciem skolas audzēkņiem patstāvīgi bez citu palīdzības...

  • Izvirza kandidātus

    Alūksnes rajona pašvaldībām līdz 8.aprīlim bija jāvienojas, kuras no tām izvirzīs īpaši atbalstāma reģiona statusa piešķiršanai. Vidzemes attīstības...

  • Bērnudārzam cels jaunu malkas šķūni

    Malienas pagasta padome pašvaldības speciālajai pirmsskolas izglītības iestādei “Mazputniņš” šogad ir iecerējusi uzcelt jaunu malkas šķūni.Malienas...