Pirms piecdesmit gadiem

Turpinās no 20.marta. No ugunskura cits pēc cita atskan klusi šāvieni, zēni pat pietrūkstas no savām sēdvietām, bet vainīgas izrādās olas.

(Turpinās no 20.marta)
No ugunskura cits pēc cita atskan klusi šāvieni, zēni pat pietrūkstas no savām sēdvietām, bet vainīgas izrādās olas.
Pēc dažām sekundēm no izplūstošā baltuma izveidojas šuves, un šāvieni vairs neatskan. Zēni secina - pusdienas ir gatavas. Olas kārtībā, vēži ir melni sarkani. Ugunskurā gatavotās pusdienas tiek sadalītas līdzīgās daļās, zēni ķeras pie darba. Pirmais nospļaujas Voldemārs un iekliedzas: "Kaut kas traks!", un nosviež vēzi ugunskurā. Pārējie viņa secinājumam piekrīt, jo tādus ēst nevar. Tagad atliek olas. Ātri vien tās tiek nolobītas, sāls vietā tiek lietoti pelni un kopā ar sviestmaizēm tas viss jau ir zēnu vēderos. Viņi izskatās apmierināti, jo ir pārliecināti par savu varēšanu.
Pēc pamatīgas pussalas apskates zēni atklāj skaistu līcīti, bet pretī tam - ezerā salu. Nemanot pienāk vakars ar dzelteni sarkaniem padebešiem rietumu pusē, nākamo dienu solot jauku. Zēni savā jaunajā mājā iekurina nelielu ugunskuru, akmeņi uzsilst, uz vairākām stundām ļaujot omulīgu gulēšanu. Gunārs savus mitros zābakus uzliek tuvāk ugunskura oglēm. Drīz visi aizmieg. Nakts ir klusa un pavēsa.
Aust rīts, pāri ezeram kā plīvurs pārklājusies dūmaka, pretējo krastu un salu gandrīz neredz. Zāle un ezermalas koki ir rasas klāti. Klusums. Parādās saule, apzeltīdama koku galus, kāpdama augstāk un augstāk ar mirdzumu pielejot ezeru. Uz gludās ūdens virsmas parādās plunkšķi, šur tur jau dzirdamas putnu balsis. Migla pazūd kā nebijusi, bet rasa turas vēl ilgi, kamēr iesilst diena.
Pirmais pamostas Ervīns, tad pārējie zēni. Izgājuši no būdas, viņi sajūt rīta vēsumu un ātri atgriežas tajā. Ugunskura akmeņi vēl ir silti. Zēni atkal aizmieg. Pēc pāris stundām viņus pamodina skaņas, kas nāk no līča otrā krasta, kur ir ierīkota govju ferma, tās ir suņu rejas un citi nesaprotami trokšņi. Diena ir sākusies. Zēni padzeras vēso ezera ūdeni un domā par brokastīm, bet viss līdzpaņemtais jau vakar apēsts, viņi ar skumjām skatās uz ugunskurā samestajām vēžu atliekām un pie sevis domā par iešanu uz mājām.
Gunārs paņem savus izžuvušos apavus un velk kājā, bet - viens labās kājas - zābaks no lielā ogļu karstuma kļuvis uz pusi mazāks, viņš mērcē to ezerā ar domu, kas tas atkal ieņems sākotnējo lielumu, bet nekā! Tagad iešana līdzinās klibošanai. Edgars kaut ko meklē savu svārku kabatā un izvelk aizmirsto ieroci - paštaisītu pistoli, ko vakar no rīta ceļojuma vajadzībām pielādējis. Ierocis iet uz riņķi, visi to apskata un dod savu vērtējumu. Edgars paziņo, ka jāizmēģina kā "velk". Izvēlējušies šaušanas demonstrējumam nelielu klajumu, katrs ieņem savu vietu, Edgars notupstas pie celma, pārējie paslēpjas aiz nelielām eglītēm. Edgars svinīgi uzvelk savas modernās pistoles "gaili", "acī" ieliek no sērkociņa noņemto sēru. Tad nospiež "gaili", tas ar klikšķi atsitas, bet šāviena nav, un tā vairākas reizes. Zēni pamet savas slēptuves un lēnām tuvojas Edgaram, bet tad kā pērkons no skaidrām debesīm atskan varens grāviens ar uguns zibšņiem. No augšas kā pirmās sniega pārslas lēnām lejā laižas avīžu drumslas un varenā sprādziena atbalss atskan pretējā ezera krastā. No kokiem izbiedētas, debesīs paceļas vairākas vārnas. Šāvējs sarāvies tup pie celma bez dzīvības pazīmēm, viņam rokā nav vairs pistoles, izņemot daļu no roktura. labās rokas īkšķim blakus rēgojas caurums, no kura sūcas asins. No izbīļa zēni nevar parunāt, pirmais sāk runāt cietušais. Kā varonis, cēli galvu augšā pacēlis, caur ciešanām viņš izdveš: "Labi, ka tā..."
Zēni veic cietušā kārtīgu apskati, vairākas reizes viņu pagrozīdami, un secina, ka viss ir kārtībā. Brūce tiek iztīrīta, atrodas arī pārsējs, par kuru kalpo Ervīna nelietotais kabatlakatiņš. Nu zēni nolemj, ka uz mājām ies pa lielceļu kaut tālāk, bet vieglāk.
Edgars iet pa priekšu, ievainoto roku pie krūtīm piespiedis, Ervīns kā sanitārs iet aiz viņa, Gunārs klibodams iet blakus Voldemāram, mazo zābaku auklā pārsviestu pār plecu turēdams. Un tādā kārtībā viņi lēnām virzās garām vairākām mājām. Pie Racupītes zēni apstājas, lai atpūstos, tur Edgars upītes straumē iemet sava šaujamā pārpalikumu, kas ātri aizpeld mežā aiz pirmā līkuma. Jau klāt Metumu un Juhansonu mājas. Iedzīvotāji nesaprašanā noraugās uz jocīgo gājienu, pat suņi nerej, saprotoši pavadīdami zēnus. Ceļš iet uz leju, līdz parādās krustojums. Ilgi nedomādami, zēni iet taisni. No tuvējās mājas izskrien suns un ņemas riet, bet to apsauc mājas saimniece. Tad seko pacēlums kalnā, neliela dzeltena mājiņa kreisajā pusē, atkal ceļš ved uz leju. Pēdējā kalniņā uziedami, zēni jau pazīst Doreskalnu. Viņi paiet garām Misiķu mājai, pāri dzelzceļam, garām Jāņkalniņam un Jāņkalna iela ir klāt. Edgars aiziet pa taisnāko ceļu - garām ģimnāzijai, jo dzīvo pie Ganību un Komjaunatnes ielu krustojuma. Pārējie zēni apstājas pirms Emīlijas Bušas mājas, sarunā nākamajā dienā desmitos iet uz karavīru peldvietu un šķiras.

Citu datumu laikraksti

  • Skrodera amats palīdz iepazīt šejieniešus

    Mājās uz galda novietota Nemitīgās palīdzības Dievmātes fotogrāfija. Apkārt valda ideāla kārtība - neraksturīga vīrietim, kas mūža nogalē saimnieko...

  • Politiskie vēji pagaidām pieklusuši

    Latvijas politiskā dzīve pagājušās nedēļas laikā bija mierīga. Nemanīja ne krievu valodas aizstāvju aktivitātes, ne kreisā politiskā spārna...

  • Alūksnē svinēs Eiropas dienu

    Valsts galvenās kultūras inspektores Alūksnes rajonā Astrīdas Bēteres projekts “Ar mums sākas Eiropa” saņēmis Kultūrkapitāla fonda finansiālu...