Pirms piecdesmit gadiem

Kādā vakarā Alūksnes zēni - Edgars, Voldemārs, Ervīns un Gunārs - norunā iet uz Indzera ezeru ekskursijā. Jau nākamās dienas rītā viņi dodas ceļā.

Kādā vakarā Alūksnes zēni - Edgars, Voldemārs, Ervīns un Gunārs - norunā iet uz Indzera ezeru ekskursijā. Jau nākamās dienas rītā viņi dodas ceļā.
Voldemārs nāk no Sporta ielas, Ervīns ar Edgaru no Komjaunatnes ielas un Gunārs no Lielā Ezera ielas. Tiekas viņi pie pamatskolas. Vadoties no pilsētnieku nostāstiem, zēni izvēlas īsāko ceļu, ko parasti izmanto vietējie makšķernieki. Viņi tuvojas Dores kalnam, tad uz brīdi apstājas un nolemj uziet kalnā. No kalna paveras burvīga ainava. Dienvidu pusē, lielu koku ieskauta, redzama Akmentiņu māja, kas izceļas ar savu gaišo krāsojumu. Rietumu pusē visā garumā redzams mežs, kur aug egles, priedes, tikai pašā mežmalā ir alkšņu un kārklu puduri. Tuvāk kalnam ir pļava, bet pakājē ir smilšains ceļš, kas ved uz Indzera ezeru. Ziemeļos tam pāri izceļas ar dažādiem kokiem apaudzis augstāks paugurs - tas ir Jāņkalniņš, tam labajā pusē, kontrastējot ar visu, izceļas baznīca ar sarkanu jumtu, okerīgu torni un zeltītu gaili tā galā. Austrumu pusē, turpat lejā, ir Doresmuižas mājas ar koku aleju, kas ved uz Alūksni. Pa dzelzceļu garām Jāņkalniņam, kuplus dūmus mezdams, aizbrauc vilciens. Dienvidaustrumu pusē skatiens atduras pie varena egļu meža, kura malā redzams šaurs ceļš, kas ved uz Akmentiņu un Stradu mājām.
Plašās apkārtnes apskati beiguši, zēni turpina iesākto ceļu. Pirms Akmentiņu mājām ceļš ved arvien uz leju līdz tiltam, kas šķērso no Pullāna ezera iztekošo upīti, tad tas paceļas arvien augstāk, līdz nonāk pie meža. Akmentiņu pagalmā spēlējas trīs zēni, lielākais no viņiem - Leons - māca mazākajiem spēlēt bumbu. Viņu tēvs sētas malā pie ceļa pļauj zāli, visu sapļauto zāli viņš saliek zāļu deķī un aiznes pie kūts durvīm. Tad viņš aiziet pie šķūņa un apskata apžuvušos aku grodus. To ir vesela rinda, tie ir akurāti salikti cits citam blakus un gaida atbraucam pasūtītājus. Akmentiņu tēvs ir slavens aku grodu meistars plašā apkārtnē, pie viņa brauc pat no Gulbenes un Balvu rajona, no Ziemeriem.
Aiz Akmentiņu mājas ceļš zēnus ieved nelielā mežā, no abām pusēm veidojas ēna, jo koki ir pavisam tuvu. Pēc mirkļa skatienam paveras plaša saules, pielijusi ieleja, kur kreisās puses nogāzē ir dzīvojamā māja, klēts, šķūnis un kūts, nedaudz nostāk svarīgu vietu ieņem aka ar vindu. Tur, mātes lūgumu izpildīdams, rosās tumšs, čigānam līdzīgs jauneklis - Aivars Strads, viņš vaigus piepūtis, no akas laukā velk piena kannu un tik ļoti ir aizrāvies ar savu darbu, ka nemaz neievēro garāmgājējus.
Bet Stradu suns to nepalaiž garām, viņš, svešiniekus manīdams, ņemas nikni riet un draudīgi tuvojas zēniem. Zēni apstājas nesaprašanā, vai turpināt ceļu vai griezties atpakaļ? Nē taču! Voldemārs paķer no ceļa akmeni un sparīgi met to sunim, bet netrāpa. Raibajam sunim dusmas pārvēršas bailēs, tas, asti ierāvis, metas bēgt un pazūd šķūņa atvērtajās durvīs, bailīgi ar skatienu pavadīdams zēnus. Pametuši saules ieleju, Voldemārs, Ervīns un Gunārs turpina ceļu. Ceļš paliek arvien šaurāks, līdz pārvēršas taciņā, ko vietām ieskauj lazdu audzes. Taciņa vēl ir mitra no pēdējā lietus, no koku lapām uzpil pa lāsei. Apģērbs un apavi kļūst mitri, ceļš uz Indzera ezeru zēniem jau liekas tāls un nesasniedzams, šķiet, tas nekad nebeigsies. Bet drīz koku kļūst arvien mazāk un tie ir retāki.

Citu datumu laikraksti

  • Nenožēlo nevienu dzīves mirkli

    Alūksniete Ausma Lietaviete šodien ir laimīga, ka dzīvo, var būt kopā ar tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem un ka viņiem klājas labi. Arī par to, ka nav...

  • Vai Einars Repše beidzis savu misiju Latvijā?

    Neviltotu prieku daudzos politiķos izraisīja Einara Repšes paziņojums, ka viņš atsakās no savas kandidatūras premjera amatam par labu Krišjānim...

  • Apbalvo čaklākos izplatītājus

    Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas skolēnus svētdien Rīgā apbalvoja kā vienus no čaklākajiem UNICEF atklātņu izplatītājiem.Ojāra Vācieša Gaujienas...