Pirms piecdesmit gadiem

Turpinās no 31.janvāra. Pēcpusdienā zēni ņem airus, lazdas makšķeres, kas pieslietas pie šķūnīšiem, paķer veļas auklu enkura vajadzībām, ieliek kabatā maizes gabalu un dodas uz ezeru.

(Turpinās no 31.janvāra)
Pēcpusdienā zēni ņem airus, lazdas makšķeres, kas pieslietas pie šķūnīšiem, paķer veļas auklu enkura vajadzībām, ieliek kabatā maizes gabalu un dodas uz ezeru.
Tuvojoties pilij, zēni noliek airus pie garās noliktavas gala, pieplok pie augstās dēļu sētas un skatās starp spraugām pils pagalmā. Pagalms ir apjozts ar augstu dēļu sētu. Lielākajā pagalma rietumu daļā ir ierīkots volejbola laukums, tad atveras pils pagalma puses durvis un iznāk divi karavīri, nesdami krāsu spaini un otas, pienākuši pie tīkla stabiem, sāk tos krāsot. Zēni pamet savu ērto novērošanas vietu un dodas tālāk. Starp dēļu sētu un diviem kvadrātveida dīķiem līdz Vorošilova ielai ved neliela taciņa, tās malā ierīkoti divi sargposteņi, viens pretī garajai noliktavai, otrs - tuvāk ielai. Zem nelieliem sarkaniem sēņveida jumtiņiem, kas rotāti ar baltiem plankumiem līdzīgi mušmirēm, ir novietoti telefona aparāti. Pie saviem posteņiem stāv karavīri ar automātiem. Karavīri vēro zēnus, zēni vēro karavīrus. Šķērsojuši Vorošilova ielu, zēni jau ir pie parka.
Zēnu uzmanību pievērš troksnis aizmugurē, pagriezušies viņi redz atveramies pils augstās sētas vārtus un izbraucam pajūgu. Uz ratiem ir piestiprināta muca, ko velk augumā pamatīgs zirgs. Pajūgs virzās pa Vorošilova ielu (tagad Pils) uz centra pusi, pakaviem skaļi klabot pret bruģakmeņiem. Pirmajā krustojumā tas nogriežas pa labi uz ezera pusi. Zēni vēro pajūgu, uz pajūga sēdošais karavīrs vēro zēnus. Pirmā doma, kas zēniem iešaujas prātā - pajūgs dosies uz salu, bet tas nenotiek. Karavīra stūrēts pajūgs tuvojas ezeram un brauc tajā iekšā! Zēniem pat elpa aizraujas, Voldemāra nestie airi izkrīt, ar lielu troksni atsizdamies pret zemi. Tajā vietā taču ezeram pārbraukt nevar! Bet pajūgs lēni dziļāk un dziļāk dodas ezera dzelmē. "Pagalam ir!" - iesaucas Voldemārs. Kad ezera ūdens sniedzas līdz riteņu vidum, pajūgs apstājas. Karavīrs izņem no kabatas paciņu ar papirosiem, ar plaukstu uzsit pa kabatām, izņem sērkociņus un uzsmēķē. "Laikam pēdējo prieku vēl atļaujas," klusu nosaka Voldemārs. Karavīrs izpūš kuplu dūmu, ar roku uz pakauša atsit cepuri, paņem spaini un sāk liet ūdeni mucā. Ūdens te ir tīrs, caur tā dzidrumu redz ar baltiem, sīkiem gliemežvāciņiem nosēto ezera gultni. Jā, te ir jauka peldvieta, kur nekad ūdens neduļķojas. Starp peldvietu un tiltu, kas ved uz salu, atrodas laivu novietne. Tagad zēniem viss ir skaidrs, karavīrs ūdeni ved uz pili un nepavisam negrib doties ezera dziļumos.
Zēni slēdz vaļā brūni krāsoto laivu, kas pieslēgta pie laipas pāļiem, un dodas ezerā. Viņi attopas, ka šodien pūš vējš, bet enkura nav! Zēni griež laivu atpakaļ un stāj krastā. Pa baronu laika būvētajām akmens kāpnēm uziet augšā un meklē piemērotu akmeni vai ķieģeli, bet viss ir kā izslaucīts. Arī pie ezermalas pils nav nekā. Pie pagraba lielajām akmens bumbām arī nekā. Mārtiņš saka: "Laižam uz salu!" Lai ātrāk nokļūtu salā, katrs sēžas pie sava aira un rauj, ko var. Pa ceļam zēni uzmet acis Šlossaliņai un pēc minūtes jau piestāj lielās salas rietumu krastā. Varenā cietokšņa mūris slejas debesīs, to rotā vairāki ievu puduri, bet pie pašas akmens sienas aug divi dārza sausserža koki. Visā krastmalas garumā uz abām pusēm aug dažāda vecuma melnalkšņi.
Izrādās, te akmeņi nav jāmeklē, var ņemt, kādu vēlies, arī ķieģeļi te ir. Voldemārs paņem vienu sarkanu ķieģeli, ar akmeni vidū iedauza robus, lai izmeklētais enkurs neslīdētu ārā no auklas dējuma. Iepriekšējā reizē ķieģelis izslīdēja, atceras Mārtiņš.
Zēni norunā airēties uz līko bērzu, kas atrodas kapsētas pussalas austrumu galā, tur esot lielas raudas un pa kādam breksim arī gadoties. Tuvojoties vecā tilta pāļiem, zēniem prāts kļūst nemierīgs, viņi domā un mēģina atcerēties, caur kuru vietu varētu izairēt. Cik draudoši pašreiz izskatās pāļi! Dažādā garumā tie rēgojas laukā no ūdens. Arī ūdens izskatās tumšs un baismīgs. Kādēļ gan šajā vietā vajadzēja būvēt pāļu tiltu, zēni prāto. Voldemārs skatās uz laivas grīdu, lai ieraudzītu viņu varbūtējo glābēju - vecu konservu kārbu, ar ko varētu smelt ūdeni no laivas, ja uzsēstos uz pāļa. To viņš ierauga zem priekšējā sola. Mārtiņš stāj laivas priekšā visā augumā izslējies kā Venēcijas airētājs, Voldemārs sēžas pie airiem, un laiva dodas iekšā pāļu labirintā.
"Pa labi, pa kreisi, pa kreisi, neairē!" iekliedzās Mārtiņš. No uztraukuma zēni norij pēdējo slapjumu mutē. Voldemārs nepaspēj nobremzēt, un laiva slīd uz priekšu kā neredzamas rokas vadīta. Laimīgā kārtā tā pārpeld zemūdens pālim. Zēni uzvaroši saskatās. Voldemārs ņemas cītīgi airēt, bet Mārtiņš ņem makšķeres, atraisa auklas un sprauž uz āķiem ūdenstārpus, ņem sarkano ķieģeli, Voldemāra mātes veļas auklu un sagatavo enkuru darbībai.
Laiva slīd garām Tempļa kalnam, cauri lazdu audzei reizēm parādās templis, bet saules tilts ir redzams visā savā košumā. Pēc pusstundas laiva ir pie līkā bērza, metrus divdesmit no krasta tiek izmests enkurs, iemestas makšķeres. Nu zēni var bezbēdīgi sēdēt un gaidīt lielo lomu. Ilgi nav jāgaida. Pirmajam pludiņu nogulda Mārtiņa makšķere, galā ir liels, zeltains breksis. Tad nāk Voldemāra kārta, citu pēc citas viņš noķer septiņas skaistas raudas. Mārtiņam tiek vēl trīs lieli brekši. Zēni spriež, ka līdz vakaram zivju būs papilnam. Viņi nejūt, ka uz ūdens virsmas parādās pirmie lietus pilieni, līdz viņus pārsteidz pērkona grāviens. Viens no viņiem gudri saka, ka pat vistas tādā mazā lietū nebēg, bet nu jau sāk gāzt kā ar spaiņiem. Voldemārs metas pie enkura izvilkšanas, atsien auklu no sola un velk, bet enkurs otrā galā turas kā piesiets uz visiem laikiem. Mārtiņš metas palīgā, velk abi, laiva tik ļoti sasveras, ka šķiet - pēc mirkļa būs pilna ar ūdeni. Voldemārs atkrīt uz sola, brīdi padomā, norauj apģērbu, paņem nazi un ielec ūdenī. Mārtiņš tikai noskatās nesaprašanā, kas nu būs, viņš pats grasās mesties draugam līdzi. Voldemārs iznirst, ar rokām ķeras pie laivas un pēc mirkļa jau sēž uz sola, neteikdams ne vārda. Rokā viņam nav naža un auklas arī nav. Ko tagad teiks māte par jauno veļas auklu? Mārtiņš ātri norauj apģērbu, kuru ieliek laivas gala kastē. Laiva no vēja brāzmas jau ir aizdzīta Kolberģa virzienā tālu no līkā bērza.
Zēni metas pie airiem un iras atpakaļ. Krastā viņi izvelk laivu, novelk pēdējos drēbju gabalus un metas ezerā peldēties. Lietus pat nedomā mitēties. Pēc krietnas pusstundas ūdenī kļūst vēsi. Voldemārs uzrunā draugu, bet viņa vārda pirmais burts iznāk pavisam garš - mmm, tas ir viss, ko viņš spēj izteikt, jo mute nu nekā negrib vērties vaļā. Traki ir, viņš padomā, tad ar rokas mājienu aicina iet ārā no ezera. Piepeši lietum pievienojas varena krusa. Bet ko darīt? Zēni savus daiļumus slēpdami un no krusas kā mātes pērienu dabūjuši, izkāpj krastā drebēdami no aukstuma.
Par laimi negaiss drīz beidzas, vējš pierimst, mākoņi kļūst retāki un parādās saule. Pār ezeru pārklājas viegla, silta dūmaka, bet arī tā drīz pazūd. Ūdens virspusē parādās zivju plunkšķi, un no karaspēka daļās puses sāk skanēt mūzika. Zēni izņem apģērbu, izklāj uz soliem, lai žūst. Tikai tad ierauga, kas noticis uz laivas grīdas. Pils dīķa upītē salasītie ūdenstārpi brīvi peld palielajā ūdens kārtā, bet zivis jauki iekārtojušās pašā dziļākajā vietā - laivas pakaļgalā. Tagad noder vecā sarūsējusī skārda kārba, ar kuru pārmaiņus zēni smeļ ūdeni no laivas. Viņi nolemj, ka šodien makšķerēt pietiks, un sakārto rīkus.
Atpakaļceļu viņi izvēlas cauri tiltam. Pilslīcī jau iebraukušas dažas laivas, kas ir krāsotas trīs toņos, kā saka pilsētnieki, tās gatavo meistars Hanzens, viņam darbā palīdzot paša dēls Vitauts Hanzens. No tilta dēļu spraugām ezerā pil lielas ūdens piles, ezera virsmā veidodamas apaļus burbuļus. Tilts būvēts uz koka pāļiem, tas ir vidēja augstuma, tā abās pusēs ir ierīkoti balsti, lai novērstu sānveida šūpošanos. Tas līdz tikai daļēji, jo, pilsētniekiem nākot pāri no zaļumballēm, tas šūpojas. Tilta balstus makšķerēšanas un peldes vajadzībām izmanto vietējie zēni.
Savēruši lomu uz auklām, pieslēguši laivu, Mārtiņš un Voldemārs dodas uz mājām. saule vēl apspīd parka koku galotnes, vēja nav, ir silti un patīkami. Smilšainais ceļš un zēnu basās kājas jau ir nožuvušas.
Aiz Skolas ielas krustojuma parka malā volejbola laukumā notiek spraiga cīņa starp divām komandām. Laukums ir ierīkots skaistā vietā, ezera pusē to norobežo vareni ozoli, oši un liepas, bet pamežu veido nelieli lazdu puduri. Uz pilsētas centra pusi koki nav tik lieli, to ir mazāk, bet parka dziļumā redz daudz ievu. Zēni apsēžas turpat zālē blakus laukumam. Skatītāju nav daudz, galvenokārt tos veido bars spēlētgribētāju. Īpaši aizrautīgi spēlē Dāvids, Velta Celma, Miervaldis Celms un Eduards Bērziņš. No asās spēles viņu krekli ir slapji. Dažiem spēlētājiem ir interesantas galvas segas. Eduarda matus satur smalks elastīgs matu tīkliņš, Dāvidam galvu rotā no lentām šūta speciāla matu cepure. Četriem pretinieku komandas spēlētājiem matus satur stūros sasieti balti kabatlakatiņi. Pie laukuma pienāk Daumants Dobelnieks un Zigfrīds Dobelnieks, visi klātesošie viņus uzņem ar ovācijām un iesaista volejbola spēlē. Sporta biedrības priekšsēdētājs Jānis Karlsons vēro spēli un reizēm uzkliedz: "Zipa, gremdē!", "Eidi, pacel!", "Malači!" Jānis šodien ir tērpies gaišā uzvalkā un gaišā cepurē, viņš ļoti dzīvo līdzi spēlei, reizēm pat ieskrien laukumā.

Citu datumu laikraksti

  • Samazinās individuālā darba veicēju skaits

    Alūksnes rajonā pašlaik ir 304 individuālā darba veicēji, no kuriem gandrīz puse savu darbību veic Alūksnē.Alūksnes rajonā pašlaik ir 304 individuālā...

  • Apstiprina pagasta padomes budžetu

    Jaunalūksnes pagasta padomes budžets 2004.gadā būs 287 023 lati, kas ir nedaudz vairāk nekā pērn.Jaunalūksnes pagasta padomes budžets 2004.gadā būs...

  • Palīdz maznodrošinātām ģimenēm

    Šajā gadā pirmā ģimene saņēmusi vienreizēju finansiālu palīdzību no Zviedrijas sabiedriskās organizācijas “Bridge Builder Latvia - Sundsvall”.Šajā...

  • Ugunsgrēkā sadegusi sieviete

    Liepnas pagastā 28.janvārī bija šajā gadā pirmais ugunsgrēks ar traģiskām sekām - gājusi bojā 74 gadus veca sieviete.Liepnas pagastā 28.janvārī bija...

  • Vairumam skolēnu slēpot patīk

    Laikraksta redakcijā šonedēļ saņēmām kādas uztrauktas bērna māmiņas zvanu, kas bija sašutusi par to, ka visiem bērniem Alūksnes skolās liek...

  • Zvērēs uzticību valstij Valentīna dienā

    Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā karavīra zvērestu no jauniesauktajiem pieņems Svētā Valentīna dienā - 14.februārī.Alūksnes Mobilo strēlnieku...