Pirms piecdesmit gadiem

Turpinās no 10.janvāra. Bērni jau saprot un ir sajūsmā, jo zina, tur taču ražo arī garšīgo dzērveņu limonādi. Skolēnu pulciņš naski soļo rindā pa divi.

(Turpinās no 10.janvāra)
Bērni jau saprot un ir sajūsmā, jo zina, tur taču ražo arī garšīgo dzērveņu limonādi.
Skolēnu pulciņš naski soļo rindā pa divi. Viņus ceļš ved pa Lielā ezera ielu, pašā pilsētas centrā viņi nogriežas pa labi un soļo pa Vorošilova ielu. Parkā iepretim pilij skolēnu pulciņš apstājas, skolotāja stāsta par pili, par tās iemītniekiem, par bijušajiem un tagadējiem, stāsta arī par parku, par īpašiem kokiem un augiem.
Cauri parkam skolēnus pavada putnu dziesmas, helēniju aromāts un vēja uzpūtieni no ezera puses. Nu jau parks ir aiz muguras, kreisajā pusē paveras plašs skats uz ezeru. Taciņa gar ezeru ved viņus arvien tālāk un tālāk, reizēm pavisam tuvu piekļaudamās ezeram, tad pirmā kalniņa pacēlumā savienojas ar lielceļu, bet tik un tā neizlaizdama ezeru no skatiena. Lielceļš skolēnu pulciņu pieved pavisam pie ezera, te esot zirgu dzirdīšanas vieta, senāk pirms iebraukšanas pilsētiņā šajā vietā dzirdīti zirgi.
Skolēnu skatienu piesaista maza saliņa ezerā, to redzot, audzinātāja izstāsta teiku par ezeru, par salām. Bērni klausās, šķiet, viņi domās ir aizstaigājuši senās teikas laikā un negrasās pat iet, tik aizraujošs ir stāstījums. Pēc stundas ilga gājiena bērni ir Kolberģī, tur viņus jau gaida. Nopietns vīrs stāsta par brūža vēsturi, lēnām virzoties cauri telpām. Vienā telpā ir milzīgas ozolkoka mucas, vīrs saka, ka tur gatavojas alus. Telpā ir pavēss un smaržo pēc iesala un apiņiem. Ieejot nākamajā telpā, bērniem priekā iemirdzas acis - mērķis ir sasniegts, viņus apņem dzērveņu aromāts. Un nu tik sākas, jo viņu pavadonis paziņo - varat dzert limonādi, cik vēlaties, un ar roku norāda, kur ir krūzes. Kādu laiku dzird nopūtas un stikla trauku skaņu. Atkal un atkal tiek pildītas krūzes. Dažs jau paliek tramīgs un skatās apkārt, kur gan ieņemto šķidrumu varēs likt.
Mājupceļš bērniem vairs nešķiet tik jauks, liekas, vesela mūžība ir pagājusi, kopš viņi atkal ierauga Alūksni. Dažs klusībā nožēlo, ka nav dzēris garšīgo dzērienu vairāk, cits skaļi paziņo, ka nedzeršot to vismaz mēnesi. Nākamajā rītā, tiekoties skolā, daži bērni jautā audzinātājai, kad atkal varēs iet ekskursijā uz Kolberģi, jo garais pārgājiens ir jau aizmirsies, tikai saldā dzēriena atmiņas vēl palikušas.
Pēc nedēļas pēdējās stundas laikā klases audzinātāja Olga Cine piepeši paziņo: "Bērni, rīt ņemiet līdzi sviestmaizes, iesim ekskursijā, rīt pateikšu, uz kurieni." Visi vēršas ar jautājošu skatienu pie audzinātājas, bet viņa tikai smaida un nebilst ne vārda. Iedami mājās nelielās grupiņās, bērni apspriež iespējamās ekskursiju vietas un maršrutus. Daži bērni vakarā, gulēt ejot, uzliek modinātājus, jo tādu lietu nogulēt nedrīkst, un aizmieg, sapņos iedami pretī nezināmajam.
Rīts rādās saulains un silts, no rietumu puses vējš nes baltus gubu mākoņus. Visi satiekas pilsētas centrā pie Ruttasu mājas, un jautrais pulciņš dodas ceļā. Pagājuši vienu kvartālu uz parka pusi, bērni saskatās, sāk smaidīt ar cerību atkal ieraudzīt Kreiļa alus brūzi un sarkano limonādi. Bet, ak vai! Skolotāja pagriežas un iet uz ezera pusi. Pie lielās noliktavas, kurai abos jumta galos ir karodziņi, bērni apstājas, jo skolotāja sāk stāstīt par baronu laikiem, par milzīgo būvi, par dīķi tai blakus. Pa ceļam šur tur jau redzami bērzu zaļumi, aizvēja un saules pusē redz pirmās pienenes.
Nonākuši pie tilta, kas ved pāri uz lielo salu, bērni apstājas, skolotāja pamāca, kā uzvesties pie ūdeņiem un uz tilta. Veiksmīgi tikuši pāri tiltam, bērni izklīst un uz nebēdu skraida pa zāles zaļumu. Atskan kliedzieni, svilpieni! Skolotāja allaž bērniem skolā bija teikusi: "Nekliedziet, neesiet mežā!" Bet te? Te taču drīkst! Cietokšņa stūros redzamas augstas smailes, bet lejā lielas akmeņu kaudzes. Pa šauru ieeju bērnu pulciņš iekļūst aiz mūriem, liekas, cietokšņa pagalmā.
Bērni sadalās trīs grupās, lai piedalītos interesantā rotaļā. Pirmajā grupā nostājas - Ērika Kalniņa, Elita Švamberga, Zigrīda Eglīte, Vilnis Boja, Juris Pileņģis, Lillija Zurāne, Laimonis Ermiks, Ināra Jansone. Otrajā grupā nostājas - Vilnis Janiks, Vija Paudrupe, Jānis Kalniņš, Elmārs Paiķis, Gatis Sniķeris, Pēteris Mieriņš, Raitis Salaks, Ramona Juhansone, Astrīda Mirka, Gunārs Ozoliņš, Jānis Sisenis, Gunārs Dreimanis, Brigita Līviņa, Biruta Krūmiņa, trešajā grupā nostājas - Teodors Krievs, Vilnis Vīze, Ārija Lielmane, Māra Veļķere, Uldis Augstkalnietis, Andrejs Abakoks, Daina Ķīse. Rotaļa sākas, bez apstājas, bez pārtraukuma, šķiet, pat laiks ir apstājies. Arī skolotāja piedalās rotaļā, bet pēc stundas ceturkšņa viņa noslauka pieri un piekususi apsēžas. Viņas skatiens veras ezera mirdzumā, savos audzēkņos, seja kļūst nopietna, tad atkal viņa smaida. Šķiet, viņa domās ir pie saviem dēliem, kuri palikuši mājās. Ko viņi dara pašlaik? Ar ko viņi nodarbojas, jo tēva nav jau vairākus gadus.
Skolotājas pārdomas pārtrauc pamatīgi svilpieni, jo zēni ir sarīkojuši sacensības svilpšanas skaļumā un katrs rauj, ko var. Dažs svilpj ar četru pirkstu palīdzību, citi ar diviem, vairums ar vienu saliektu pirkstu, bet Vilnis visus pārsteigdams, svilpj ar diviem zīmuļiem, ko allaž nēsā līdzi svārku kabatā. Skolotāja paskatās pulkstenī, skaļi sasit plaukstas un paziņo: "Bērni, šodien beidzam, pulkstenis jau rāda divi." Sadevušies rokās, bērni pamet jauko rotaļu vietu. Visam gājienam priekšā soļo vismazākie - Vīze Vilnis un Jānis Kalniņš. Drīz pulciņš ir pilsētas centrā un izklīst, lai rīt atkal tiktos skolā.
Nākamā diena ir apmākusies un vējaina, kļuvis nedaudz vēsāks. Pēdējo stundu laikā pie skolas vērojama liela rosība, šodien sacensības tāllēkšanā. Pret Jāņkalna ielu, tieši blakus skolai ir ierīkota tāllēkšanas bedre un ieskrējiena celiņš. Skolotājas Gaidas Gravas vadībā norit sacensības, viņai palīdz divi vecāko klašu zēni. Viens rīkojas ar mērlentu, otrs ar grābekli līdzina bedri. Skolotāja nosauc uzvārdus un pieraksta rezultātus. Reizēm skolotāja uzsauc: "Augstāk, augstāk mazliet, būs tālāks lidojums." Daži no tāllēcējiem dīvaini uzvedas, ar vienu roku pietur savas sporta bikses, no malas šķiet, ka viņiem ir vēdergraizes un ilgi skraidīšanu un lēkšanu neizturēs. Izrādās, iemesls ir pavisam cits. Latviešu valodas stundā, izmantojot skolotājas labestību un to, ka viņa ir pavisam jauna, puikas priekš šaudīšanās vilkuši ārā no biksēm gumijas. Burtnīcu lapas arī plēsuši, lai gatavotu munīciju šaušanai.

Citu datumu laikraksti

  • Kas ir Latvijas galvenās eksporta preces?

    Kas ir Latvijas galvenās eksporta preces? 2003.gadā preču eksportā aizvien dominēja koksne un tās izstrādājumi, kas veidoja trešdaļu no eksporta...

  • Ir aizdomas par trakumsērgu

    Veclaicenes pagastā pirmdien nobeigusies govs. Tajā pašā dienā Alsviķu pagasta māju pagalmā nošauts jenotsuns. Ir aizdomas par abu dzīvnieku...

  • Gripas epidēmija nav sākusies

    Alūksnē vēl gripas nav, taču pamazām valstī tā aktivizējas kā katru gadu.Alūksnē vēl gripas nav, taču pamazām valstī tā aktivizējas kā katru gadu....

  • Apes pilsētā šogad ir divi simtgadnieki

    Apes pilsētā ar lauku teritoriju šogad svinēs divas simtgadu jubilejas - Apes bibliotēkai un Dzenīšu dižvītolam.Apes pilsētā ar lauku teritoriju...

  • Saņems informatīvo biļetenu

    Šonedēļ iznāks pirmais 2004.gada Jaunalūksnes pagasta ikmēneša informatīvā biļetena “Mūsu Jaunalūksne” numurs.Šonedēļ iznāks pirmais 2004.gada...

  • Brīvprātīgais bērniem mācīs angļu valodu

    Alūksnes Nevalstisko organizāciju atbalsta centra brīvprātīgais Matiass de Paeps no šīs nedēļas Pededzes pagasta bērniem vadīs angļu valodas...