Pirms piecdesmit gadiem

Turpinās no 27.decembra. Pārdomu un saldumu brīdi pārtrauc klavieru skaņas. Sākās rotaļas un dejas. Pie klavierēm sēž skolotāja Vīksna un spēlē.

Turpinās no 27.decembra.
Pārdomu un saldumu brīdi pārtrauc klavieru skaņas. Sākās rotaļas un dejas. Pie klavierēm sēž skolotāja Vīksna un spēlē. Pirmā deja ir "Tūdaliņ, tagadiņ...". Nostājas zēni ar zēniem, meitenes ar meitenēm, bet skolotāja to pārtrauc un liek dejot pa pāriem. Un nu jau arī drosme ir - dejošana veicas arvien labāk. Nākamā deja ir "Plaukstiņpolka", tā visiem šķiet labākā un, skaļi plaukstas sizdami, bērni nemaz negrib apstāties. Skolotāju pie klavierēm nomaina viena no vecāko klašu skolniecēm. Pienākot pie klavierēm, viņa pat paklanās, pareizāk sakot, izdara "kniksi" un ar to pievērš sev lielu uzmanību. Pie tam viņai nav sapītas bizes un nav matu lentas, bet ir īsi apgriezti mati, šķiet viņai ir pat krāsotas uzacis! Un zeķes! Tās nav tādas, kā pārējām meitenēm, brūnas kokvilnas zeķes, tās izskatās pēc īstām zīda zeķēm.
Daži no vecākajiem un drosmīgākajiem zēniem pieiet pavisam tuvu pie klavierēm un vēro meitenes spēli un, protams, pašu spēlētāju arī. Meitene to jūt, un viņas vaigi kļūst sārti, viņa spēcīgi ar abām rokām uzsit pa klavieru taustiņiem, tad dusmīgi veras zēnos. Bet ieraudzījusi viņu pārsteigtās sejas, pati sāk skaļi smieties.
Jau nakts. Bērni guļ saldā miegā, sapņos redz jaukas ainas, dzird skaistu melodiju, kas plūst pāri laukiem, pilsētiņām un ciemiem -
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un maigi dziedot pulkstens skan,
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.
Caur zvaigžņu nakti atkal ciemos pie viņiem ir atnācis Salatētis ar pavisam lielu dāvanu maisu...
* * *
Ziema ļoti auksta šogad, ir janvāra otrā puse. Skolēni uz skolu neiet, jo ir mīnus divdesmit četri grādi. Tāds laiks turas jau vienu nedēļu. Mazie putni meklē patvērumu siena šķūņos, arī mājās ielido, ja tāda izdevība rodas. Pat pilsētas baloži nelido, bet, ja parādās, tad mazos baros nekustīgi sēž, uzpūtuši savu spalvu. Rītos no skursteņiem redz dūmus mierīgi kāpjam augšup, to apspīd saule. Bezvējš. Runā - jāgaida vien ir, kamēr iestāsies cita mēness fāze. Tā arī notiek. Mainās mēness, parādās vējš no dienvidiem, atnes siltu gaisu. Pilsētā parādās vārnas un kovārņi, ēdienu meklēdami. Atkala, atkusnis.
Veras skolas durvis, skolēni skaļi klaigādami iet ģērbtuvē. Tos aptur skolas apkopēja un liek iziet laukā tīrīt sniegu no apaviem. "Ārprāts, kādi jūs izskatāties," viņa iesaucas. Pēc dažām minūtēm viņa paņem zvanu, sāk zvanīt, jo pirmā stunda sākas. Gaiteņos ir klusums, neviens nestaigā. Otrajā stāvā gaiteni šķērso meitene, nesdama garu sarullētu karti, kura aizķeras, netrāpīdama klases durvīs. Mēģina vēlreiz, atkal nekā. Tad viņa pieslien garo rulli pie sienas, ar roku atver durvis un bez steigas ienes karti.
Pirmā stāva gaitenī zēns stāv pie klases durvīm, tas ir izraidīts no klases. Viņš pārbauda savu kabatu saturu, tad pieiet pie loga un padzeras ūdeni no krāna. Piepeši atskan zvans, zēns ātri ieņem savu vietu pie klases durvīm. Veras vaļā klašu durvis un skolēni iznāk gaiteņos. Sadevušies rokās pa divi, bērni pastaigājas apkārt gaitenim. Vidū pastaigājas un par kārtību rūpējas skolotājs.
Pēc trešās stundas 3.b klase dodas dzert tēju un apēst līdzpaņemtās sviestmaizes, viņus pavada klases audzinātāja Olga Cine. Audzinātāja ir tērpusies brūnā svītrainā zīda halātā, kājās viņai ir skaistas kurpes ar pusaugstiem papēžiem. Ēdamzālē jau sēž trīs klašu skolēni un ēd. Daži turīgāko vecāku bērni ēd desu maizes, mazturīgāko bērni vienkāršas sviestmaizes, bet dažiem līdzi nav nekā - viņi neēd, viņi saka, ka nevēlas, bet tie bērni ir visvairāk izsalkuši. Daži bērni dalās ar savām sviestmaizēm, arī klases audzinātāja. Katram skolēnam ir sava tējas krūze, kurai apakšā ir ieskrāpēts vārds. Tuvāk logam sēž divas meitenes, tās sačukstas. Viena par otru ir galvas tiesu garāka, tā ir Rūta, blakus viņai sēž Valija. Rūta uzliek uz galda pāris skaistu ābolu, tos arī viņas ātri vien notiesā.
Piepeši meitenes sāk skatīties zem galda, liekas, kaut ko meklē, izrādās Valijas viena čība ir aizspērusies tālu apakšā. Viņa pamet ātru skatienu visapkārt un, maza auguma būdama, bez grūtībām ienirst zem galda. Viņas galva parādās jau citā vietā - galda galā - un, nevienam nemanot, ieņem savu sēdvietu. Skolā ir stingri noteikts, ka visiem skolēniem ir jāstaigā čībās. Tās tiek šūtas mājās, jo veikalā nopirkt nevar, katram bērnam tās ir citādākas.
Klases dežurants aizver logu, jo klase jau ir izvēdināta, tad apstaigā katru solu, pārbauda, vai tintnīcās ir tinte. Dažās nav. Viņš paņem lielu tintes pudeli un ielej. Notīra uz tāfeles uzzīmēto smaidošu sauli un nu jau veras klases durvis. Pirmā ienāk audzinātāja, aiz viņas pārējie skolēni. Stunda ir sākusies. Izrādās, dažiem skolēniem nav burtnīcu. Skolotāja atver galda atvilktni un pasniedz burtnīcas, piekodināma, lai citreiz neaizmirst paņemt. Tālāk viss rit gludi, bez aizķeršanās. Atskan zvans, pēdējā stunda ir beigusies. Skolotāja kaut ko padomā un liek parādīt rakstāmspalvu slaukāmos, lēnu apstaigājot visu klasi. Viņa redz raibu raibus taureņus, ar apšūtām malām, baltus, melnus, sarkanus un zaļus ar neapšūtām malām, dažiem slaukāmie ir no vairākām kārtām ar krāsainu pogu pašā augšā, vienam vidū ir iešūta aveņkrāsas pērle. Stundu beidzot, skolēni pieceļas, izstiepj sev priekšā rokas un izdara pirkstu vingrinājumus.
Otrdiena. Ārā slapjdraņķis. Daudzi skolēni ierodas izmirkušos apavos, bet pārvelk čības, un viss ir kārtībā. Pirmā stunda ir ģeogrāfijas mācība, skolotāja ir jauna un glīta, bet nepieklājīga, jo izsmej vienu meiteni par to, ka viņai ir raiba kleita.
"Vai tu esi uz karnevālu saposusies?" - tā saka jaunā skolotāja. Meitenes seja kļūst pelēka, acīs parādās asaras, viņa to ļoti pārdzīvo. Izrādās, viņas ar māti dzīvo tikai divas, tēva nav, kritis karā. Kleitu meitene šuvusi pati un ar rokām, jo šujmašīnas mājās nav. Ilgu laikā klasē valda klusums, jo katrs apzinās savu nabadzību un trūkumu. No tās dienas meitenei ģeogrāfijas stundas vairs nav interesantas un, šķiet, meitene raibajā kleitā uz tām labprāt nenāktu.
Nākamā stunda ir krievu valodas mācība. Klasē ienāk skolotāja, kas ir vēl glītāka par iepriekšējo. Arī apģērbs ir izmeklēts un skaista frizūra. Viss rit normāli, līdz uzdoto atbildēt tiek izsaukts kārtējais skolēns. Klases priekšā iznāk neliela auguma zēns un stāsta uzdoto. Viņš ir ģērbies gaišās pelēkās biksēs un divkrāsainā pelēkā vēja blūzē ar slēdzēju priekšā. Skolotāja viņa stāstījumu pārtrauc un pievēršas klasei ar uzrunu: "Skatiet, kādas viņa bikšu sānos ļipas, vai nav smieklīgi, ko?"
Zēns no pazemojuma un kauna nezina, ko iesākt, viņš nejūt kājas zem sevis, tās šķiet tik smagas. Viņš jau grasās bēgt projām no klases, bēgt projām no visiem. Zēns pēkšņi iedomājas saulainās laukos pavadītās dienas un rotaļas ar pārējiem bērniem, un viņš jau ir citā pasaulē, tālu projām no klases. Viņš dzird tikai teikto - sēdies savā solā. Zēnu pārņem dziļa vienaldzība. Pārnākdams mājās, viņš pārdzīvoto izstāsta mātei, bet arī viņa zēnu nesaprot un visu uzņem kā joku.
Ātri ir pienācis pavasaris. Jau maija pirmās dienas. Pie skolas upītes dīķa krastā zied lielā ieva. Skolēni starpbrīžos dodas arī tur, skraida gar upītes malu, baidīdami zivis, daži pat lec tai pāri. Viens pat pamanās samērcēt kājas, bet īpaši par to nebēdā. Novelk apavus, izgriež ūdeni no zeķēm un skrien tālāk. Pie skolas vairākas klases iet rotaļās, sevišķi bērniem patīk rotaļa - divi par maz, trīs par daudz. Pamatīgi izsmējušies un izskrējušies, bērni stundās sēž pavisam mierīgi un klusi, dažam pat acis veras ciet, tik ļoti velk uz miegu. Pēc nedēļas klases audzinātāja Olga ved klasi pie upītes un rāda, kurš būs mācību lauciņš, kas būs jāstāda un jāsēj, kad būs jānāk vasarā ravēt. Viņa paņem sarakstu no sava svītrotā halāta un nosauc uzvārdus, kam un kad būs jānāk uz lauciņu. Zēni ņem rokā līdzpaņemtās lāpstas, viens otru maina un drīz vien lauciņš ir uzrakts. Meitenes to ar grābekļiem nolīdzina un izveido dobes sēšanai un stādīšanai. Redzot čaklo darbu un bērnu paveikto, skolotāja Olga Cine apsola skolēniem ekskursiju, beigās vēl piebilst - rīt iesim tālu, ņemiet līdzi maizītes.
Nākamās dienas rītā 3.b klases skolēni jau pulcējas pie skolas durvīm. Viņi smaida un jau priecājas par nezināmo. Vieglā mētelī ģērbtā audzinātāja iznāk no skolas, uzmet skatienu bērnu pulciņam, viegli pasmaida un saka: "Šodien mēs iesim ekskursijā uz Kolberģa alus brūzi.

Citu datumu laikraksti

  • Mainīti naturalizācijas testa jautājumi

    No 5.janvāra tāpat kā līdz šim naturalizācijas pārbaužu testu veidošanai izmantos 100 jautājumus, bet desmit no tiem par Latvijas vēsturi un...

  • Lauku ceļi ir slideni

    Autobraucējiem ir jābūt īpaši uzmanīgiem. Iestājoties aukstam laikam, ir pasliktinājusies situācija uz lauku ceļiem.Autobraucējiem ir jābūt īpaši...

  • Paplašina datoru biznesu vairākos rajonos

    SIA “GBVJ”, kas nodarbojas ar datoru tirdzniecību un servisu, pagājušais gads bijis veiksmīgs.SIA "GBVJ", kas nodarbojas ar datoru tirdzniecību un...

  • Feldšerpunkts iegūst sertifikāciju

    Jau ceturto mēnesi Virešu feldšerpunkts darbojas kā sertificēta medicīnas iestāde. Sertifikāts iegūts uz pieciem gadiem.Jau ceturto mēnesi Virešu...

  • Izdos divu rajonu tūrisma bukletu

    Alūksnes rajona padomes galvenā speciāliste tūrisma darbā Kristīne Vimba vienojusies ar tūrisma darba organizatoru Daili Kadili Gulbenes rajonā, ka...

  • Par auto apzagšanu Valmierā aiztur alūksnieti

    Naktī uz 4.janvāri aizdomās par piecu automašīnu atlaušanu un apzagšanu Valmierā, Vītolu ielā, aizturēts kāds alūksnietis.Naktī uz 4.janvāri aizdomās...

  • Turpinās iesāktos darbus

    Esam pārkāpuši vēl viena gada slieksnim. Alūksnes rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe, atskatoties uz pagājušajā gadā padarītajiem darbiem,...

  • Gada koks 2004 - Eiropas segliņš

    Latvijas Dendrologu biedrība, turpinot pirms vairākiem gadiem uzsākto tradīciju, ir izvēlējusi 2004.gada koku - tas ir Eiropas segliņš (Euonymus...

  • Var atbrīvoties no “ziedkāpostiem” uz rokām

    Ja uz rokām parādās nelīdzenumi, kas izskatās pēc maziem “ziedkāpostiem”, nākas secināt, ka tās ir kārpas.Ja uz rokām parādās nelīdzenumi, kas...