Plecu pie pleca dzīvē un darbā

Alūksniešiem Jūlijai un Iļjam Semjonoviem būt karavīriem ir misija un sirds aicinājums. Ar dienestu armijā viņiem saistās daudz patīkamu brīžu gan profesionālā ziņā, gan personiskajā dzīvē. Viņi atzīst - dienestā gūtā pieredze iemācījusi, ka ikdienā žēloties par sadzīviskām problēmām ir grēks, jo cilvēkiem citviet pasaulē klājas grūtāk.
I.Semjonovs līdz 18 gadu vecumam dzīvojis Balvos, tad uzsācis mācības Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā. 2003.gadā sāka strādāt Alūksnē – toreiz Mobilo strēlnieku bataljonā kā vada komandieris. Pēc četriem gadiem kļuva transporta nodaļas priekšnieks, kopš 2010.gada un joprojām ir nodrošinājuma nodaļas virsnieks.
Savukārt Jūlija pēc vidusskolas absolvēšanas Alūksnē bija devusies mācīties uz Rīgu, tomēr ātri saprata, ka izvēle nav īstā, un uzsāka dienestu armijā. Tolaik tika veidots 2. kājnieku bataljons Ādažu garnizonā, kurā arī Jūlija 2004.gada 6.jūnijā uzsāka dienestu. 2010.gadā no dienesta Kadagā pārnāca uz Kājnieku skolu, kur šobrīd ir nodrošinājuma nodaļas apmācību un poligona nodrošinājuma grupas noliktavas priekšniece.
Kājnieku skolā Iļja un Jūlija  strādā arī vienā nodaļā, bet darbā nav savstarpēji saistīti, jo starp ģimenes locekļiem tas nav pieļaujams.
- Kādēļ izvēlējāties dzīvi saistīt ar Nacionālajiem Bruņotajiem Spēkiem?
Iļja: - Skolotāja stāstīja, ka viņas dēls iestājies Aizsardzības akadēmijā un cik tur ir labi, tādēļ biju nodomājis dzīvi saistīt ar drošības vai aizsardzības jomu. Biju jau nokārtojis eksāmenus robežsargos un gāju stāties Policijas akadēmijā – konkurss bija liels un neiekļuvu. Turpat netālu atrodas arī Aizsardzības akadēmija, kurā tiku uzņemts. Tagad varu pateikt – paldies Dievam, ka neiestājos Policijas akadēmijā, jo šis ir mans sirdsdarbs.
Jūlija: - Man bija līdzīgi – vidusskolas gados domāju kļūt par ārsti vai saistīt dzīvi ar darbu policijā vai armijā. Mūsu skolotājas bijušie audzēkņi dienēja Mobilo strēlnieku bataljonā, tādēļ bieži gājām uz atvērto durvju dienām – iepatikās šī vide. Māsas vīrs jau dienēja armijā – izstāstīja man, ka Ādažos formē 2. kājnieku bataljonu, un ieteica. Vēlāk atklājās, ka māsas vīrs ir mana topošā vīra kursabiedrs...
- Tad savu dzīvi ar militāro jomu saistījuši arī citi radinieki?
Jūlija: - Jā, dienestā armijā ir vīrs, māsas vīrs un arī brālēns Staņislavs Kapustins, kurš arī ir alūksnietis. Pagājušajā gadā viņu atzina par labāko Aizsardzības akadēmijas kursantu un pasniedza viņam Latvijas armijas ģenerāļa Hartmaņa goda zobenu. 
- Viens otru nolūkojāt dienesta laikā?
Iļja: - Nē, armijā nesatikāmies. Iepazināmies, kad mūsu abu dzīves jau bija saistītas ar militāro dienestu. Mūs iepazīstināja Jūlijas māsa – es pazinu Jūlijas māsu, jo viņa ir sieva manam kursabiedram. Kad biju kursabiedra kāzās, Jūlija bija misijā Irākā, māsa par viņu man stāstīja. Jūliju satiku apmēram gadu pēc tam – caur savu kursabiedru un Jūlijas māsu.
- Vai strādāšana vienā darbavietā vīra un sievas attiecībās palīdz?
Iļja: - Lai gan strādājam vienā nodaļā, darbs mums nav saistīts – katram ir citi pienākumi. Ir ērti – kopā braucam uz darbu, kopā – mājup. Vienmēr zinu, kur sieva atrodas.
Jūlija: - Mājās cenšamies par darbu nerunāt un darbu atstāt darbā.
- Jūs abi esat bijuši arī miera uzturēšanas misijās.
Iļja: - Esmu bijis divās misijās. 2007.gadā uz Afganistānu biju tikai rezervistos. Atnācu no atvaļinājuma un uzzināju, ka pēc 14 dienām jādodas misijā aizvietot kolēģi... Šīs divas nedēļas bija ļoti svarīgas – paguvām ar Jūliju apprecēties. Pirmdienā uzzināju, ka jābrauc misijā, un jau sestdienā apprecējāmies.
2007.gadā nebija pilna misija, jo biju tikai četrarpus mēnešus. Biju nodarbināts štābā – kā personāldaļas virsnieks un operatīvā darba virsnieks. Pirmā misija man bija vairāk informatīva rakstura, jo ļoti interesēja, kā misijas laikā viss notiek. Otrajai misijai pagājušajā gadā jau mērķtiecīgi izvēlējos amatu un braucu kā nodrošinājuma virsnieks. Arī šī misija man bija Afganistānā, bet pilnu laiku – sešus mēnešus. Mani pienākumi bija līdzīgi kā Kājnieku skolā, bet vairāk vērsti uz sadarbību ar citu valstu karavīriem. Mans darbs bija nodrošinājuma plānošana esošajām vienībām – formastērpu, ēdiena, ieroču, munīcijas, degvielas iegāde un piegāde misijas karavīriem. Abās misijās biju Mazarešarifas pilsētā, bet atšķirīgās bāzēs – “Nidaros” un “Ziemeļblāzmā”, kas ir viena no labākajām bāzēm visā Afganistānā.
Jūlija: - Esmu bijusi vienā misijā Irākā 2005.gadā četrarpus mēnešus. Biju nodrošinājuma nodaļas pirmās klases speciāliste. Dienestā biju nesen, gribēju gūt jaunu pieredzi. Karavīram ir svarīgi gūt pieredzi misijā.
- Kā dzīvo karavīri bāzēs un afgāņi ārpus bāzes?
Iļja: - Atšķirība ir ļoti liela. Pirmais šoks man bija par to, ka pusotru gadu veci bērni vieni paši skraida pa ielu. Radās iespaids – kolīdz iemācījušies staigāt, jau vieni paši... Viņi dzīvo pēc principa: Allāhs iedeva, Allāhs paņēma. Uz katra stūra ir nabadzība, lai gan Mazarešarifa ir ceturtā lielākā pilsēta Afganistānā. Ir bagātnieku rajoni ar greznām mājām, apsardzi, bet turpat grāvis un otrā pusē tam – no māla uzcelta mājiņa. Kontrasti lieli.
Jūlija: - Biju šokēta, redzot, kā Irākā cilvēki dzīvo, kā tiek nodarbinātas sievietes, piemēram, irākietis jāj ēzeļa mugurā, bet blakus iet sieviete un nes uz pleciem, galvas lielu, lielu vezumu. Bērni bija iemācījušies angliski pateikt: “Ūdeni, lūdzu, iedodiet ūdeni!” - un, kad konvojs brauca garām, skrēja pakaļ un prasīja ūdeni. Bērni skraidīja netīri pa ielām, lielākie pieskata mazākos – ar mūsu dzīvi nevar salīdzināt.
- Vai misijas laikā jutāties droši?
Iļja: - Bija nedēļas, kad visu laiku bija jāuzturas bāzē un nevarējām nekur izbraukt. Afganistānā visu vadību savās rokās ir pārņēmuši vietējie drošības spēki un NATO karavīriem ir uzraugoša, pamācoša funkcija, vairs neiesaistās vietējos notikumos. Šogad NATO savu miera uzturēšanas misiju Afganistānā izbeigs. Vietējie nav tik labi apmācīti, rodas konflikti, un diemžēl iet bojā arī NATO karavīri.
Jūlija: - Dievs sargā latviešu karavīrus. Misijas laikā bija gadījums, kad konvojā mums bija jābrauc pa vienu ceļu, bet aizbraucām pa citu, un izrādījās, ka tie, kas aizbrauca pa otru ceļu, piedzīvoja sprādzienu...
- Jūsuprāt, kā valstīs, kurās bijusi NATO miera uzturēšanas misija, mainījusies situācija?
Iļja: - Afganistānā bija vajadzīgs spēks no ārpuses, lai sāktu ierobežot talibus, jo līdz 2002.gadam talibi bija pārņēmuši visu valsti. Tagad Afganistānā ir neatkarīga valdība, savs prezidents. Esmu runājies ar vietējiem afgāņiem, kuri atzina - ja darbs ir un strādā, tad nopelnīt izdzīvošanai var. Un viņi ir priecīgi, ka tagad dzīvo mierīgākos un drošākos apstākļos – NATO misija ir palīdzējusi.
- Ko tas prasa no jums pašiem – aizbraukt misijā?
Iļja: - Tā ir pieredzes gūšana – manuprāt, katram karavīram gribas gūt pieredzi miera uzturēšanas misijā. Tas ir arī papildus bonuss militārajā karjerā. Psiholoģiski grūta man bija pirmā misija, jo viss bija nezināms. Otrajā misijā tā vairs nebija, toties mājās palika sieva nu jau ar diviem bērniem – tādā ziņā bija grūtāk.
Jūlija: - Kad es braucu misijā, par mani ļoti pārdzīvoja vecāki, īpaši mamma. Tagad, kad vīrs brauc, uztraukums ir. Kad Iļja brauca pirmajā misijā, es gaidīju otro bērniņu. Sadzīviski bija grūti, jo vecāko meitu vajadzēja katru dienu vadāt uz bērnudārzu, bet neko – gaidīju mājās, jo pati jau zināju, ko karavīram nozīmē būt misijā. Abi ar vīru esam militāri cilvēki – ar visu jārēķinās. Daudz palīdzēja vecvecāki, kolēģi. Vīrs paspēja atgriezties no misijas pirms meitas piedzimšanas un piedalījās arī dzemdībās.
- Kāda ir vērtīgākā atziņa, ko sev esat guvuši pēc dalības misijā?
Iļja: - Esmu sapratis: lai cik grūti ir būt svešumā, tevi vienmēr gaida mājās, kur ir vislabāk. Kad pērn atgriezos no misijas, man tā gribējās redzēt Latvijas mākoņus un izjust mūsu spirdzinošo lietu! Es novērtēju to, ka dzīvoju Latvijā, kur ir četri brīnišķīgi gadalaiki, nevis kaut kur siltajās zemēs. To, kas cilvēkam ir, viņš pa īstam sāk novērtēt tad, kad viņam tā trūkst. Misijā pārbaudīju arī teicienu “nekad nesaki nekad”. 2008.gadā, kad, misijai beidzoties, izlidoju no Kabulas uz Rīgu, lidmašīnā kāpdams, teicu, ka uz šo zemi nekad vairs nebraukšu, jo patiesi negribējās tur atgriezties. Nepagāja pat pieci gadi, kad biju atpakaļ nākamajā misijā...
Jūlija: - Mājās vienmēr ir labāk, īpaši, ja tevi kāds gaida. Cilvēks nekad nedrīkst padoties: lai cik lielas grūtības būtu, jātiek pāri un jāvirzās uz priekšu.
Iļja: - Un kādam citam ir vēl grūtāk. Misijas laikā redzēju karavīru, kuram pēc operācijas amputēja kāju. Reizēm šķiet, ka ir dažādas ikdienas problēmas, bet, kad atceros šo karavīru, saprotu, ka man ir viss. Nauda? To var nopelnīt!
- Vai jūs būtu gatavi doties vēl kādā misijā?
Iļja: - Tā kā misijas iespaidi man vēl ir ļoti spilgti, tuvākajā laikā negribētu, bet pēc diviem trim gadiem – jā, ja būs tāda iespēja un sieva neiebildīs.
Jūlija: - Es labprāt aizbrauktu vēl kādā misijā, bet šobrīd meitas vēl ir mazas.
Iļja: - Un vīrs neļaus! (smaida)
- Kā pavadāt brīvo laiku?
Iļja: - Darbdienās brīva laika ir maz, jo jāvadā meitas uz pulciņiem. Nedēļas nogalēs reizēm aizbraucam pie maniem vecākiem – viņi dzīvo Balvos, piepilsētā, tur meitām ir plašums, kur izskrieties. Tagad gaidām siltāku laiku – ar sievu esam nopirkuši arī sev velosipēdus, meitām jau bija, lai varam visi kopā doties izbraukumos.
Jūlija: - Cenšamies pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem, jo tas ir ļoti svarīgi.
- Ko jūs bērniem mācāt par armiju, patriotismu?
Jūlija: - Meitas zina, ka mums ir sava Dzimtene, kas jāaizstāv, savs karogs un himna. Vecākā meita jau sešu gadu vecumā uz klavierēm spēlēja Latvijas valsts himnu, bet jaunākā blakus dziedāja līdzi, lai arī zināja tikai pirmo pantiņu. Arī bērnudārzos un skolās par to stāsta. Domāju, ka meitas ir lepnas, ka mamma un tētis ir karavīri – mūsu valsts aizstāvji.
Iļja: - Ir tā, ka šodien daļā jauniešu pietrūkst patriotisma, jautājums tikai, vai vaina ir valstī vai tomēr šo bērnu vecākos. Ko bērniem ieaudzina vecāki, to viņi arī zina. Ja vecāki nemācīs, ka Latvija ir jāciena un jāaizstāv, tad patriotisma nebūs.
Jūlija: - Man ir prieks par jaunsardzi, kurā iesaistās daudz jauniešu.
- Ir teiciens: “Slikts tas karavīrs, kurš negrib kļūt par ģenerāli.” Kādi ir jūsu mērķi?
Iļja: - Lielus mērķus šobrīd neizvirzu – gribētu savu dienestu turpināt Alūksnē, jo man ir karjeras izaugsmes iespējas tepat Kājnieku skolā.
Jūlija: - Es vēlētos sasniegt nākamo dienesta pakāpi un palikt dienestā Kājnieku skolā. Vienmēr ir, kur tiekties, jo – mūžu dzīvo, mūžu mācies. ◆

vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Jūlija Semjonova (dz. Kudrjašova) dzimusi 1983.gada 14.maijā Alūksnē; Iļja Semjonovs dzimis 1981.gada 16.janvārī Balvos.
◆ Nodarbošanās: kaprāle Jūlija Semjonova ir Kājnieku skolas nodrošinājuma nodaļas apmācību un poligona nodrošinājuma grupas noliktavas priekšniece; kapteinis Iļja Semjonovs ir Kājnieku skolas nodrošinājuma nodaļas virsnieks.
◆ Ģimene: divas meitas – Nika (7 gadi) un Anastasija (6 gadi).
◆ Vaļasprieki: izbaudīt laiku, ko pavada kopā ar meitām.
◆ Moto: Nekad nesaki nekad. Cilvēks nekad nedrīkst padoties grūtību priekšā.

Citu datumu laikraksti

  • Gatavi jaunajai tūrisma sezonai

    Gatavi jaunajai tūrisma sezonai

    Tūristiem, kuri šovasar viesosies Alūksnes novadā, būs iespējams redzēt ne vien ievērojamākās un skaistākās vietas novadā, bet arī iepazīt dažādu...

  • Par ziemājiem nesūdzas 2

    Par ziemājiem nesūdzas

    Alsviķietis Jānis Vītolnieks ir bioloģiskās saimniecības “Bitenieki” īpašnieks, kurš nodarbojas ar piena un gaļas lopkopību. J.Vītolnieka īpašums...

  • Samazina nodokļu maksājumus sezonas laukstrādniekiem

    Ministru kabinets akceptējis jaunos Ministru kabineta noteikumus, kuri regulē informācijas uzskaiti sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa režīma...

  • Alūksnieši – pirmie!

    Alūksnieši – pirmie!  1

    Apes un Alūksnes novadu hokeja čempionātā, kura noslēguma spēles norisinājās Valmierā, par absolūtajiem čempioniem kļuva Alūksnes hokejisti.Hokeja...

  • Apes pagastā vēlas atvērt dolomīta karjeru

    Apes novada dome ir akceptējusi plānoto darbību – potenciālo dolomīta ieguvi derīgo izrakteņu atradnē “Saulrīti” Apes pagastā un noteikusi daudzus...

  • Sikšņu pamatskolai mainīs nosaukumu

    Apes novada pašvaldībai vienai no savām skolām – Sikšņu pamatskolai – nāksies mainīt nosaukumu, jo izrādās, ka Latvijā šobrīd ir divas izglītības...

  • Vienmēr turas augšgalā

    Vienmēr turas augšgalā

    Strautiņu pamatskolas komanda “Strauti-1” marta sākumā Ceļu satiksmes drošības direkcijas konkursa “Gribu būt mobils!” lielajā finālā izcīnīja...

  • Gluži kā “Nāves ēnā”

    Gluži kā “Nāves ēnā”

    Pagājušajā sestdienā ledus gabalu, uz kura atradās apmēram 50 zemledus makšķernieki, vējš iepūta Peipusa ezerā. Cik izdevās noskaidrot, alūksniešu uz...

  • Meklē dziļāk “Alūksnes Ziņās”!

    Norādiet lappusi un raksta nosaukumu, kurā ir šāds teikums:“Tā bija mana kļūda, bet apstākļi visiem vienādi.”Atbildēt var līdz otrdienas pulksten...