Pratusi radīt saules gaismu mākslas darbos

Nu jau gandrīz trīs gadu desmitus Latvijā pazīstamā grafiķe Dzidra Ezergaile par savām mājām sauc “Sniedzes” Alsviķu pagastā.

Nu jau gandrīz trīs gadu desmitus Latvijā pazīstamā grafiķe Dzidra Ezergaile par savām mājām sauc "Sniedzes" Alsviķu pagastā. Reizēm viņa aizbrauc uz Rīgu, kur var palikt vienā istabā komunālajā dzīvoklī. Telefona nav, tāpēc nevar zināt droši, vai izdosies viņu sastapt. Tomēr man laimējas.
Verot sētas vārtus, aiz kokiem, krūmiem un puķu līganajiem kātiem var manīt Dz.Ezergailes sīko augumu. Rokas spiediens ir ciešs, bet acīs negaidīta prieka dzirkstis apslāpēt cenšas nogaidošs miers. Klausoties saimnieces čalojošajā valodā, domāju, kas ir viņas neizsīkstošās enerģijas un optimisma avots.
Radošam garam vajadzīgs apvārsnis
"Esmu rīdziniece, bet mātes vecāki dzīvoja netālu no Saldus, Blīdenē. Visas vasaras esmu pavadījusi tur. Tā bija līdz 45 gadu vecumam, kad tante nomira. Te esmu ieprecējusies. Mans draugs Vidars Balts vēlējās atgriezties dzimtajā pusē, arī es bez laukiem nevaru. Man vajag apvārsni, debesis. Ko es bez tā iesāktu?" spriež viņa. Māsa piedāvāja dzīvot Saulkrastos dārza mājiņā, kur apkārt ir sēta. "Sēta taču ierobežo! Tad nevar radoši strādāt. Man patīk brīvība," akcentē Dz.Ezergaile.
Tiesa, viņas mājai nav akas, tāpēc gandrīz divus kilometrus jāiet pēc ūdens. Tur ir avota aka, no kuras viegli var iesmelt ūdeni. Vienā reizē atved sešus litrus plastmasas pudelēs, kas saliktas ratiņsomā. Bez mazākā sarūgtinājuma Dz.Ezergaile jautri apgalvo, ka ūdens vešana ir laba vingrošana. Senāk viņa gribējusi aku ar rokas sūkni. "Atbrauca viens priekšnieks, uzzināja, ka mans draugs ir izsūtītais (tie jau skaitījās noziedznieki), un pazuda. Tā pie akas netikām," atceras sieviete. Kādreiz aka pie mājas bijusi, bet, kad izraka lielo novadgrāvi, ūdens tajā pazuda.
Sadzīves apstākļi mākslinieci neuztrauc, par tiem viņa nedomā. Mehānisko zāles pļāvēju gan vajadzētu, lai appļautu apkārtni. Spēka pietikšot, lai to stumtu. Dz.Ezergaile saglabājusi labu veselību, jo visu mūžu ir fiziski strādājusi. Prot visus lauku darbus. Nereti kājām iet septiņus kilometrus uz autobusa pieturu, jo gar māju tas kursē tikai reizi nedēļā - sestdienās.
Vēl nav pienācis
aku laiks
Pavasarī Dz.Ezergailei apritēs 80 gadi, tad Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā būs viņas darbu izstāde. "Taisīju revīziju un kārtoju darbus pa tematiem: jūra, kalni, Zvārtava... Pati brīnos, kad un kā es varēju tos uztaisīt. Vai tiešām tie ir mani?" jautā māksliniece. Viņa atceras, ka portretu izstādei Maskavā vajadzēja dot darbu, atrada pirms pāris gadiem pašas izbrāķētu portretu un secināja, ka tas ir labs. "Tā gadās, jo strādāju uz priekšu. Manām akām vēl nav pienācis laiks, tas ir arhitekta pamatlikums - jāredz vismaz 50 gadus uz priekšu. Tikai tad celtne var eksistēt," secina Dz.Ezergaile.
Daudzos viņas darbos redzamas aku variācijas. Padomju varas gados mākslinieces darbnīcā tās bija pamanījusi kāda visu redzoša un zinoša "acs". Tā mākslinieci brīdināja, lai izbeidzot zīmēt tās akas. Man Dzidra pati liekas kā dziļa aka. Ūdens tajā ir tīrs un vēss, tas dod veldzi un spēcina. Kad pasmeļ ar spaini, gludais spogulis sašūpojas, metot apļus, bet akas dziļumā saglabājas miers - neredzams, tāpēc neiepazīts un mazliet noslēpumains.
Kalpo tikai vienai
mūzai - mākslai
Rīgā, Daugavmalā, Dz.Ezergailes darbnīca atradās iepretim Alūksnes novadnieka Leo Kokles darbnīcai. Reiz viņš aicināja Dzidru pie sevis parunāties. Viņa atteica, ka nav laika, jo atskrējusi tikai uz brīdi darba laikā.
"Tur jau gāja jautri, bet es nekad nebiju tajā kompānijā. Vairāk arī mani neaicināja. Atceros Leo Kokles gleznu izstādi, tā bija smuka, bet tikāmies reti, tikai garāmejot. Bohēmiete es nebiju, mani sauca par Nonnu," skaidro viņa.
Dzidra nevēlējās jaukt kādu ģimeni, jo visapkārt bija precēti cilvēki. Viņa to nekad nedarītu. Dz.Ezergaili gribēja apprecēt atraitnis ar diviem bērniem. Nē, arī to viņa nevēlējās, jo bija jārada citi bērni - mākslas darbi. "Nevar kalpot divām mūzām! Mīlestība paceļ, tā ir vajadzīga, tomēr visam laika nepietiek," atzīst grafiķe. Tie bija jaukākie brīži, kad Dzidra varēja būt darbnīcā, kur neviens netraucē.
"Es darīju to, ko gribēju. Es nekalpoju. Nauda iztikai bija, jo strādāju žurnāla "Sieviete" redakcijā. Ja manu darbu nepieņēma izstādē, neskumu, bet strādāju, lai varētu aizmirsties. Tā bija mana laime!" atzīstas māksliniece.
Tiesa, slavas dziesmas viņa nedzirdēja. Pati vienmēr zināja, vai darbs ir labs vai slikts. Reiz viņa bija sagatavojusi izstādei darbu, labu, bet to neizvietoja. Nākamajā izstādē to pieņēma un nopirka, tātad - viss bija skaidrs bez vārdiem.
Gandarījums? "Vai - tādu es nemaz nezinu," smejot atmet ar roku Dz.Ezergaile. Viņa nezina arī, kas ir godkārība. Dzidra nestudēja, lai kļūtu māksliniece. "Man ne sapnī prātā nenāca tāda doma. Vienmēr gribējās uzzināt, iemācīties, kā to vai citu darbu darīt. Tas mani interesēja!" saka sieviete.
Viņa pat kaunoties no vārda "māksliniece". "Tā ir tāda pati profesija kā citas. Es nevaru iet un teikt - esmu māksliniece. Kaut kā nesanāk," secina viņa.
Pirmās universitātes - darbs un grāmatas
Jā, vēlme zīmēt bijusi jau bērnībā, bet arī māsas zīmēja. Dzidrai sevišķi patika ornamenti. Kad ģimene dzīvoja Jelgavā, meitenei bija izdevība redzēt pazīstamā mākslinieka Anša Cīruļa darinātos paklājus un telpu iekārtojumu. Dzidru sajūsmināja paklāji, tāpēc viņa bija izdomājusi, ka mācīsies mājturību Zaļenieku lauksaimniecības tehnikumā. Kad pārbrauca uz Rīgu un ienāca krievu armija, viss mainījās. Māte baidījās laist meitu tik tālu mācīties, jo situācija bija nedroša. Lai pārvarētu kautrību, Dzidra nolēma kļūt par pārdevēju. Māsas un vecāki neiebilda, bet ieteica vispirms mācīties Tirdzniecības skolā. Diemžēl māte bija kļūdījusies, iesniedzot dokumentus, jo tajā pašā ēkā bija komercskola.
"Bija tikai viena nelaime - komerckolā nebija zīmēšanas. Zīmēju audzēkņu atmiņu kladēs, bet gribējās kaut ko vairāk," atzīst viņa. Māte pazina gleznotāju Voldemāru Toni un solīja aizvest meitu uz viņa studiju, tomēr no tā nekas neiznāca. Bēgļu gaitās māte ar meitām nonāca Aizputē. Tur Dzidra slauca govis un apkopa kūti. Kad bija brīvs laiks, viņa zīmēja. Pametot savas mājas, iedzīvotāji bija atstājuši kastes ar grāmatām. Tur bija daudz vērtīgu izdevumu. To lasīšana bija Dz.Ezergailes pirmā universitāte. Viņa iepazina mākslinieku un dzejnieku daiļradi.
Pēc Vācijas kapitulācijas Dzidra gāja uz māju, izvēloties taisnāko ceļu pāri laukiem. Ejot gar uzartu tīrumu, kura malā ziedēja ābeles, jauniete juta, ka gar kreiso sānu kā putns uzspurdz zemes pikas, it kā kāds tās sviestu augšup. "Paliku stāvot. Skatījos debesīs, tās bija zilas zilas. Nekā visapkārt, ne skaņas. Pēc laba laika dzirdēju, ka tālumā šauj. Tolaik braukāja lidmašīnas un šāva cilvēkus. Man laimējās, jo lodes netrāpīja," atceras Dzidra. Līdzīga situācija bija Bahčisarajā, kur viņai blakus krita no kalna mesta lāpsta, atkal - gar kreiso sānu. Cik tur vajadzēja, lai trāpītu! Trešo reizi viņa pati kritusi no bēniņiem. Izrādījās - ar galvu tieši blakus piena kannai. Liekas, ka kāds viņu sargā.
Liktenis atver īstās augstskolas durvis
Lai gan Dzidra negribēja atklāt savas dotības zīmēšanā, īlenu maisā nenoslēpsi. Meiteņu vidusskolas klases audzinātāja izjautāja, par ko katrs domā mācīties. Jauniete klausījās, ko izvēlas citi: filologi, ārsti, arhitekti... Dzidrai radās doma, ka arī viņa varētu mācīties arhitektos. Zīmēt un rasēt taču prata labi. Tomēr daudzus pārsteidza, ka viņa neizvēlas Mākslas akadēmiju.
Divas dienas arhitektūras studiju pretendenti zīmēja galvu. Tikai viens bija beidzis Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolu. Viņš citiem palīdzēja, bet Dzidra cīnījās pati. "Eksāmenu komisijas pārstāvis man jautāja, kā es domāju darbu pabeigt. Nobijos, ka nu ir cauri. Nākamajā dienā aicināju māsu līdzi skatīties, kāds ir vērtējums. Apejam visu auditoriju, bet mana darba nav. Ejam jau prom, kad māsa mani parauj atpakaļ - es biju dabūjusi pieci ar mīnusu, tāpēc zīmējums bija otrais," atceras Dz.Ezergaile. Tā viņa studēja arhitektūru. Kad mācījās ceturtajā kursā, paziņoja, ka fakultāti likvidē. Studentiem piedāvāja iespēju pāriet uz akadēmiju. Dz.Ezergaile pieteicās grafiķos.
1956.gadā viņa beidza Mākslas akadēmiju, bet varēja arī nebeigt. Diplomdarbā vajadzēja zīmēt plakātus, turklāt pasniedzējs lika tajā zīmēt cilvēku. "Ja zīmēšu cilvēku, tad plakāts būs politisks, tāpēc atteicos to darīt. Biju pat gatava pēc brīvlaika neatgriezties akadēmijā, bet pasniedzējam bija tikai divi diplomandi, tāpēc viņš piekāpās - atļāva zīmēt dekoratīvo plakātu," skaidro grafiķe. Dzidra darināja plakātu Brīvdabas muzejam, Lietišķās mākslas muzejam, Botāniskajam dārzam un Arhitektūras pieminekļu aizsardzībai.
Darbos jūtams plašums un labestība
Rezultātā viņa saņēma diplomu ar zelta burtiem un darba piedāvājumu - būt par māksliniecisko redaktori žurnālā "Sieviete". Tur viņa ir nostrādājusi visu darba mūžu, darinot ilustrācijas, ļoti daudz grāmatzīmju un stājgrafikas linogriezumā, kā arī vēlāk tik iecienītājās cinkotipijas un vara grebuma tehnikās. Jau kopš pirmajiem darbiem Dz.Ezergaile ir apliecinājusi sevi kā romantiķi. Viņas grafikās vienmēr jūtama plaša telpa - gandrīz bezgalīga ainava ar pakalniem un kokiem, kam pāri klājas vēl plašāks debesjums un saule. Ikvienā darbā bagātīgā saules gaisma un dzidrais gaiss piešķir tiem lieluma un labestības elpu. Māksliniecei patīk piepildīt lapu ar līnijām - taisnām, vijīgām un smalkām, kas, iespējams, nāk no viņas studijām Arhitektūras fakultātē.
Dz.Ezergaile vienmēr bijusi latviska savā nacionālajā stājā. Mākslinieces grafikas līniju redzējums liek atcerēties latvju ornamentus, bet tajā pašā laikā pauž kosmisku, pat teiksmainu noskaņu. Pasaule, dzīvība, dzīve kā brīnums, tās ir tēmas, kas raksturo grafiķes daiļradi. "Esmu optimiste, tāpēc darbos radu gaišu noskaņu. Vien sapnis iegūt mocartisku gaismu nav piepildījies," atzīst māksliniece.

Citu datumu laikraksti

  • Annas pagastā būs jauniešu klubs

    Annas pašvaldībā, pamatskolas ēkas trešajā stāvā, pašlaik tiek remontēta telpa, kurā atradīsies Annas pagasta jauniešu klubs. To veido par projektā...

  • Pirmo reizi 27 gados jaunas mēbeles

    Pirmsskolas izglītības iestādē “Pienenīte” vienai no sešām grupām pēc 27 gadiem nomainītas mēbeles.Pirmsskolas izglītības iestādē "Pienenīte" vienai...

  • Gatavojas Pļaujas svētkiem

    10.septembrī Alūksnes rajonā notiks Pļaujas svētki, kur piedalīsies Latvijas aktīvākās folkoloras kopas. Senos amatus iemēģinās Viktora Ķirpa Ates...

  • Daži atspulgi atmiņu spogulī

    (Turpinās no 16.augusta). Neiedomājami ir pārtikas produktu krājumi, ko it kā “izsaimniekojuši” šie cilvēki: 5897 kilogrami rudzu miltu, 665...

  • Latvija pirms eiro ieviešanas

    Kopš valdība apliecināja, ka Latvija ir gatava pievienoties ne tikai Eiropas valstu saimei, bet arī kopējai valūtai, Latvijas Bankai darāmā saraksts...

  • Esmu bastards, kas mīl Latviju

    Apeniete astoņdesmit sešus gadus vecā Valerija Sūra joko, ka viņa esot gluži vai bastards. Dzimusi Varšavā, bet kopš pusotra gada vecuma augusi Apē,...

  • Daži atspulgi atmiņu spogulī

    (Turpinās no 13.augusta). Taisnīgā tiesa krievu okupantu gaumē.(Turpinās no 13.augusta) Taisnīgā tiesa krievu okupantu gaumē Grūti man šodien precīzi...

  • Spēkā stājušies jauni noteikumi

    Ar 2005.gada 12.augustu spēkā stājušies jauni Ministru kabineta (MK) noteikumi nr. 585 “Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība”,...

  • Vēl var pieteikties atbalsta saņemšanai

    Lauku atbalsta dienests jau informējis, ka 2005.gadā atbalsta maksājumu Lauku attīstības plāna pasākuma “Agrovide” apakšpasākumā “Lauksaimniecības...