Pretrunu plosītā

No malas raugoties, viņa izskatās priecīga, darbīga, kā jau studente, kura apzinās savu vietu dzīvē. Taču patiesībā šī jaunā sieviete ir kā stāds, kurš baidās nosalt dzīves salnās.

No malas raugoties, viņa izskatās priecīga, darbīga, kā jau studente, kura apzinās savu vietu dzīvē. Taču patiesībā šī jaunā sieviete ir kā stāds, kurš baidās nosalt dzīves salnās. Pārāk maz ir spīdējusi saule, pārāk daudz ir vilšanos, lai noticētu patiesām jūtām.
Asaras viņa izraud vienatnē, bēdu smagumu uztic papīram. Šobrīd alūksnietei Dacei Mālkalnei vistuvākais cilvēks pasaulē ir četrus gadus vecais dēliņš Aivis.
Mēs sēžam Daces nelielajā dzīvoklī, pa logu iespīd novakares saule, tās stari pārslīd viņas vaigam. Acis raugās skumīgi, bet balsī ieskanas arī optimistiska nots. Cerībā, ka viss būs labi.
D.Mālkalnes saknes esot Madonā. Apmēram pusotra gada vecumā tēvs ar māti pārcēlušies uz Igrīvi, dzīvojuši Alodzenē. Šīs atmiņas Dacei ir saraustītas un sāpīgas, jo šis dzīves posms ir mātes pārstāstīts. Mamma apprecējusies otrreiz, tad Dacei bijuši četri gadi. Ar bērna tiešumu viņa iemīlējusi audžutēvu un pieņēmusi kā īsto tēvu. Mamma strādājusi par slaucēju, teļkopēju un traktoristi.
Sešu gadu vecumā pirmklasniece
"Skolā sāku iet agri. Toreiz bija nulles klases, bet es uzreiz sāku mācīties 1.klasē. Man bija tikai seši gadi, lasīt un rēķināt pratu. Vienīgi ar rakstīšanu gāja grūtāk, arī sportā sākumā nevarēju mēroties ar lielākiem bērniem. Es mācījos Malienas pamatskolā, tur man patika. Beidzu deviņas klases," stāsta Dace.
Līdz tam laikam dzīve īpašas problēmas nav sagādājusi. Vienīgi starp abām māsām - vecāko un jaunāko - reizēm jutusies kā piektais ritenis. Pusaudzes jūtīgumā šķitis, ka māte vairāk mīlestības dāvā pirmdzimtajai meitai, bet jaunākajai ģimenes atvasei - audžutēvs ar māti kā kopīgajam bērnam. Atvērtā, mīlestības alkstošā sirds sāpīgi pārdzīvojusi, Dace jutusies atstumta. Viņa aizgājusi mācīties uz Liepnas vidusskolu, bet pusgadā izstājas, jo bija pārāk ierāvusies sevī un katra klasesbiedra teikto uzņēmusi īpaši smagi, tas licis justies vēl vientuļākai.
Nepaliek pusceļā
Dace stāsta, ka viņai raksturīgi nepalikt pusceļā - ja iegājusi nepareizā šķērsielā, tad meklējot pareizo. Īsti un azartiski, tūlīt pēc neveiksmīgā starta vidusskolā, Dace bez kavēšanās iestājusies Aizkraukles 24. arodvidusskolā. Dzīvojusi kopmītnēs. Mājās bijusi reti, jo nejutusi saikni ar ģimeni. Divarpus gados beigusi skolu, ieguvusi specialitāti - daiļdārzniece - dekoratīvās puķkopības meistare. Nav vēlējusies palikt mācīties izlīdzinošo gadu, kas papildus dotu arī vidusskolas izglītību. Darbu profesijā viņa nemeklējusi, nav bijis vēlēšanās šajā jomā ko uzsākt, gribējies mācīties.
Atgriežas Alūksnē
Dace iegrimst atmiņās, stāstot viņa izcīna smagu cīņu ar sevi. Tas ir periods, kad no dzīves aiziet audžutēvs, kuru Dace mīlējusi no visas sirds. Sirds sāpējusi tāpēc, ka pretī nav saņēmusi tādu pašu mīļumu no vecākiem, arī no audžutēva.
"Mans sens sapnis bija kļūt par skolotāju. Es uz to tiecos apzināti, tāpēc atgriezos Alūksnē, lai vakarskolā pabeigtu 12.klasi. Man patika lauki, bet nepatika mājās. Gribējās saņemt mīlestību no vecākiem tik daudz, cik es vēlējos. Tomēr kādu laiku vajadzēja pavadīt pie mammas. Palīdzēju saimniecībā. Gribēju mācīties, bet ģimenē uzskatīja, ka izglītībai nav vērtības. Kad atnācu mājās no skolas, vienmēr sēdos pie grāmatām. Man vienmēr aizrādīja, ka pirmajā vietā ir darbs, bet mācības pēc tam. Šādu dzīves ritmu nenoteica mamma, to vairāk diktēja audžutēvs. Tas man ļoti sāpēja. Nē, man neliedza izglītoties, taču tā arī pateica, ka man nepalīdzēs un mani neatbalstīs. Teica, ka ar problēmām jātiek galā pašai. Bez starta kapitāla nekā nevarēju uzsākt," stāsta Dace.
Dzīve mājās Dacei šķitusi nepanesama. Viņa kā ķēdes suns alkusi brīvību. Iepatikusies pilsēta, tur Dace jutusies piepildīta. Te dzīvojis iecerētais puisis, abi vijuši ģimenes ligzdu, piedzimis dēls.
Laime izirst kā valdziņš
Mīlestība izrādījās mānīga. To stāstot, Dacei lūpas nodreb, taču pēc brīža viņa ir saņēmusies. Lai mīļotais cilvēks neizskatītos tik vainīgs, bilst, ka abi bijuši nesaderīgi.
"Laime izira kā valdziņš. Vīram patika iedzert. Es tik ļoti ienīstu alkoholu! Tas atnes tikai ciešanas un sāpes. Bieži iztikām tikai ar manu algu, labi, ja maizei pietika. Bet man prasīja pudelei... Nu jau divarpus gadus esmu viena," skumji bilst Dace.
Izmisums nesaliec
Lai kā sāpēja šķiršanās, Daci izmisums nesalieca. Reiz apdedzinājusies, vairs draugus nemeklēja.
"Es neuzticos cilvēkiem. Man nav ne draugu, ne draudzeņu, jo esmu smagi vīlusies. Daudzi ir mani pievīluši, arī draudzenes. Es esmu sabiedriska, atraktīva, patīk tautiskās dejas. Kopš man ir dēliņš Aivis, es nedejoju, neatliek laika.
Darbs un mācības ir mana ikdiena. Esmu strādājusi veikalā par pārdevēju, bārā par bārmeni. Kad biju bezdarbniece, izmantoju iespēju mācīties kursos. Esmu mācījusies degvielas uzpildes stacijas operatores kursos, grāmatvežu kursos. Man ir arī automašīnas vadītājas apliecība. Gadu nostrādāju Gaujienas internātskolā par internāta audzinātāju. Mēģināju startēt Rēzeknes augstskolā, bet paliku pirmā aiz svītras. Pietrūka dūšas, lai cīnītos," nopūtusies saka Dace.
Reiz izdomātais sapnis kļūt par skolotāju urdīja jaunietes prātu. Tikai, kur ņemt naudu, vismaz sākumam?
Pārdod māju
Atrisinājums nāca pats no sevis. Izrādījās, ka viņa nemaz nav tik nabadzīga. Viņai laukos bija māja, privātīpašums. Jauniete tur nedomāja dzīvot, tāpēc - par labu izglītībai - māju pārdeva.
"Jau trešu gadu es mācos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā Alūksnes studiju centrā par sākumskolas skolotāju ar iespēju pasniegt divus mācību priekšmetus pamatskolā. Es izvēlējos sociālās zinības un sportu. Tagad ņemu studiju kredītu, iespējams, ka mācības turpināšu maģistratūrā. Man patīk mācīties. Mācoties cilvēks apjauš, kas viņam ir vistuvākais. Kad ir augstākā izglītība, tad var pagrozīties uz vienu vai otru pusi," spriež Dace.
Viņa atklāti pasaka, ka interešu esot daudz, tas traucējot atrast īsto vietu dzīvē. Vispirms Dace vēlas saprast, ko viņa grib. Taču pavisam noteikti jauniete apgalvo, ka pats galvenais ir uzņēmība un mērķis, uz kuru tiekties.
Uz galda līdzās mācību grāmatām nolikta Bībele, tāpēc runājam par Dievu.
Dievu lūdz vienatnē
Dace jau 13 gadu vecumā kļuvusi kristiete. Par šo laiku viņa stāsta ar smaidu, pirmo reizi sarunā ieskanas patiess, dziļš saviļņojums, kurš kā tīrradnis nav spējis apsūbēt zem cilvēku nodarītām pārestībām.
"Man bija 13 gadi, kad es gāju svētceļojumā no Alūksnes uz Aglonu. Vecāki mani nelaida, bet es tāpat aizgāju. Es tik ļoti gribēju kļūt par Dieva bērnu, ka iemācījos visu, kas bija jāiemācās, tad mani nokristīja. Grēks no manas puses, ka baznīcā eju reti, Alūksnē to nedaru. Īpašos dvēseles pārdzīvojumu brīžos lūdzu Dievu vienatnē. Neesmu gatava to darīt cilvēkos. Taču es zinu, ka noteikti aiziešu uz katoļu baznīcu pie priestera Andžeja Kezika."
Sāp vientulība
Dace sirdī jūtas vientuļa, tas viņai sāp vairāk par visu. "Aivim ir tikai četri gadi. Viņš daudz slimo, reizēm sauc tēti, bet tēta nav. Dēls, kamēr pa dienu esmu aizņemta, dzīvo pie mammas laukos. Nenoliedzami tur ir plašums, viņš ir labi pieskatīts. Vecaimātei jau mazbērnu neliegsi. Dēliņš ir tas, kurš dod man spēku dzīvot.
Man sāp vientulība. Es nezinu, vai vēlos dibināt ģimeni. Pēc visa, kas ar mani noticis, baidos. Bet es ilgojos pēc uzticama drauga blakus, tāda, kurš nekad nenodotu. Vienalga, kas notiktu, bet nenodotu. Dēliņš nenodos! Viņš manī uztur dzīvību," jau priecīgāk saka Dace.
Mirkli sevī ko pārlikdama, kā smagu akmeni aizvēlusi, Dace smaidot atklāj, ka rakstot dzejoļus. Tie gan esot skumīgi, bet nākuši no dvēseles dziļumiem. Parasti tie pie Daces atnākot negaidītos brīžos, spontāni. Dažus viņa uztic publicēšanai.
Dacei patīk gatavot ēst. Viņa gan piebilst, ka pie galda tad jāsēžot lielākam ēdāju skaitam. Rokdarbi neejot pie sirds, jo tie prasot daudz laika un īpašu rūpību. Viņas spontānajam raksturam tas nederot. Taču tas nenozīmējot, ka viņai trūkst pacietības. Gaidīt protu," saka Dace.
Saule jau skar meža galotnes. Drīz vakaru nomainīs nakts. Tas būs Daces laiks, kad sirdī uzplauks ilgas pēc mīlestības, saprotoša drauga. Iespējams, ka Dace šīs izjūtas uzticēs papīram, ar vāru jautājumu: "Es nezinu, kā lai saprotu šo sarežģīto dzīvi?"
***
* * *
Tik lielas ir jūtas,
Kas manī virmo Kā okeāna plašums,
Kā tuksnesis sauss.
Tik ļoti gribas man atbildi rast,
Vai pienāks vakars, vai pienāks nakts?
Ja ausma ņems virsroku,
Diena nogalēs nakti?
Un tāls tu būsi kā horizonts.
Dace Mālkalne

Citu datumu laikraksti

  • Dejotāji sadanco Apes arodvidusskolā

    28. aprīlī Apes arodvidusskolā uz kopīgu draudzības vakaru sanāca ne tikai pašu skolas dejotāji, bet arī viesi no citām arodvidusskolām.28. aprīlī...

  • Robežpārejas punktā darbs nav mainījies

    Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes priekšnieks Vladislavs Skromāns apgalvo, ka Pededzes robežpārejas punktā darbs rit ierastajā ritmā, lai gan...

  • Virešu pagastā ir trakumsērgas karantīna

    Divus mēnešus līdz jūnija beigām Virešu pagastā spēkā ir trakumsērgas karantīna.Divus mēnešus līdz jūnija beigām Virešu pagastā spēkā ir trakumsērgas...