Priecājas, ka var sarunāties latviski

Rozanna Verdoncka ir 22 gadus veca meitene no Beļģijas, kas brīvprātīgi uzņēmusies strādāt Alūksnes Nevalstisko organizāciju atbalsta centrā.

Rozanna Verdoncka ir 22 gadus veca meitene no Beļģijas, kas brīvprātīgi uzņēmusies strādāt Alūksnes Nevalstisko organizāciju (NVO) atbalsta centrā.
Rozanna ir jauka, smaidīga un atklāta. Lai arī sarunas laikā ik pa brīdim bija dzirdami daži vārdi angliski un krieviski, sarunājāmies latviešu valodā. Pirms intervijas Rozanna bija uztraukusies, jo šī bija viņas pirmā intervija Latvijā un latviešu valodā.
- Vai pirms došanās šurp zināji kaut ko par Latviju?
- Mani interesēja politika un postkomunistiskās valstis, es zināju par problēmām tajās. Zināju arī to, ka šeit ir auksts. Pirms došanās šurp es cītīgi meklēju informāciju par Latviju. Ierodoties sapratu, ka reālo situāciju var izprast tikai tad, kad esi šeit. Sākumā man šķita dīvaini, ka mājās var nebūt siltā ūdens, tagad man par sevi nāk smiekli, jo esmu sapratusi, kā cilvēki te dzīvo.
- Vai tavi vecāki neiebilda, ka viena pati brauc uz Latviju?
- Sākumā es gribēju doties uz Krieviju, vecāki ļoti negribēja, lai braucu uz turieni, jo bija televīzijā dzirdējuši, kāda atmosfēra tur valda. Tad teicu, ka došos uz Latviju. Viņi bija dzirdējuši, ka Latvija gatavojas iestāties Eiropas Savienībā. Viņiem nebija iebildumu, ka braucu šurp.
- Kā tu sazinies ar vecākiem?
- Es viņiem sūtu īsziņas un rakstu e-pasta vēstulītes. Stāstu, kur es atrodos, ko daru, kā dzīvoju. Mums nesanāk sazināties katru dienu. Man šeit ir sava dzīve. Esmu aizņemta darbā, bet mājās datora nav, tomēr dienaskārtībā ierakstu, ka jāaizsūta vēstule tuviniekiem. Esmu viņiem sūtījusi arī fotogrāfijas, bet viņiem ir grūti saprast, kā ir dzīvot šeit. Gadās, ka vēstulēs esmu arī par kaut ko pasūdzējusies, piemēram, par to, ka nav siltā ūdens, viņiem tas šķiet primitīvi. Man ir žēl, ka nevaru parādīt viņiem reālo situāciju, ka nav nemaz tik slikti, kā izskatās.
- Kā jūties, dzīvojot tik tālu prom no mājām?
- Kopumā jūtos labi, man šeit patīk. Tomēr reizēm man uznāk skumjas un jūtos vientuļa, tādēļ esmu ļoti priecīga, ka ciemos atbrauks mans draugs un kādu laiciņu paliks šeit. Alūksnē dzīvoju jau četrus mēnešus. Tagad jūtos daudz labāk, jo jau varu sarunāties latviski.
- Kā sapraties ar cilvēkiem, kad vēl nezināji latviešu valodu?
- Alūksnē pavisam maz cilvēku runā angliski. Sākumā man bija viegli saprasties, jo šeit bija brīvprātīgais Gatis Šilde, viņš tulkoja. Tomēr viņš drīz devās uz Vāciju, bet es paliku viena ar kolēģēm Dzintru Zvejnieci un Santu Harjo. Viņas angliski runāja tikai nedaudz, tas sagādāja neērtības gan man, gan viņām. Man prieks, ka šobrīd viņu angļu valodas zināšanas ir uzlabojušās. Reizēm bija arī starpgadījumi veikalos, tā gadās arī šobrīd, jo vēl joprojām latviski runāju diezgan slikti.
Cilvēki bieži vien domā - ja tu nerunā latviski, tad runā krieviski. Dzīvojot Beļģijā, es divus gadus mācījos krievu valodu, tādēļ nožēloju, ka neesmu to atkārtojusi. Kā man šādos gadījumos gribējās runāt angļu vai nīderlandiešu valodā! Nolēmu mācīties latviešu valodu, lai varētu saprasties ar cilvēkiem. Uzskatu, ka tas ir svarīgi, tā es izrādu cieņu Latvijas kultūrai un valodai. Arī cilvēki novērtē to, ka runā viņu valodā.
- Kā tev patīk latviešu valoda?
- Tā ir ļoti sarežģīta. Klausoties manī, var spriest, cik viegli to mācīties. Sarežģīti iemācīties galotnes, arī darbības vārdu formas. Es zinu sešas valodas - nīderlandiešu, kas ir mana dzimtā valoda, angļu un vācu, kuras es labi pārvaldu, franču, kuru esmu nedaudz piemirsusi, kā arī latviešu un krievu valodu. Es zinu, ko nozīmē sākt mācīties valodu no nulles. Tomēr tagad esmu laimīga, ka kaut ko varu saprast, lai gan apzinos, ka man vēl daudz jāmācās.
Visi domā, ka vajag tikai sākt runāt un viss būs kārtībā, bet es uzskatu, ka vajag arī daudz mācīties. Latviešu valodu man māca Daiga Kuzule. Viņa ir ļoti laba skolotāja. Man patīk, ka viņa izlabo kļūdas, jo citi to nedara. Mācos tikai vienu stundu nedēļā, bet tas ir pietiekami. Mācos arī patstāvīgi pusstundu katru dienu. Katru rītu pamostoties, atkārtoju vārdiņus. Kad kaut ko nezinu, ieskatos vārdnīcā. Tā vienmēr ir ar mani. Es to saucu par savu labāko draugu (smejas).
- Vai esi ieguvusi draugus šeit, Alūksnē?
- Jā, man ir daži labi draugi un paziņas. Latvijā ir citādāk kā Beļģijā. Jaunieši grib ar mani iepazīties, viņi prasa manu telefona numuru jau pirmajā tikšanās reizē, Beļģijā tā nav, tur sadraudzēšanās tik ātri nenotiek. Tādēļ esmu atturīga.
- Pastāsti par dzīvi Beļģijā!
- Beļģija ir skaista zeme. Daudzi uzskata, ka tur nav meža, kā tas ir šeit, Latvijā, bet, ja labi pameklē, var atrast.
Mums ir skaistas pilsētas. Beļģijā es studēju komunikācijas zinātni, žurnālistiku un krievu valodu, tādēļ mana dzīve bija ļoti spraiga, man bija maz brīvā laika. Es dzīvoju Antverpenē. Tā ir ļoti liela pilsēta, kas piedāvā plašas iespējas - kad vēlies, vari aiziet uz kino, uz kafejnīcu.
- Vai tev tā visa nepietrūkst?
- Jā, man tā pietrūkst. Savukārt šeit es skatos televīziju, ko nedarīju Beļģijā. Man te patīk. Te ir mazākas izvēles iespējas, bet tik un tā var atrast, ko darīt. Diemžēl domāju, ka nevarētu šeit dzīvot vienmēr.
- Cik ilgi paliksi Latvijā?
- Esmu šeit uz astoņiem mēnešiem. Bet domāju, ka varētu palikt nedaudz ilgāk - 11 mēnešus. Tikai tad ir jākārto formalitātes ar Nacionālo aģentūru, kas nav tik vienkārši. Es vēl neesmu pārliecināta, bet ceru, ka varēšu palikt šeit ilgāk. Es gribu iemācīties kārtīgi runāt latviski!
Esmu iecerējusi pēc tam arī kādu laiku padzīvot Krievijā un Francijā. Lai arī man ir jaukas attiecības ar vecākiem, esmu izbaudījusi, ko nozīmē dzīvot vienai un diez vai es varētu atkal dzīvot kopā ar viņiem.
- Vai esi apskatījusi arī citas Latvijas pilsētas?
- Jā, projektā bija paredzēts apskatīt arī citas pilsētas. Esmu bijusi Liepājā, Rīgā, Ventspilī. Citi ārzemju jaunieši dzīvo Rēzeknē, Liepājā, Rīgā, Tukumā. Mēs esam tikušies. Katrs ir stāstījis par savu pilsētu. Viņiem šķita dīvaini, ka es dzīvoju tik mazā pilsētā kā Alūksne. Viņi domā, ka šeit nebūtu, ko darīt. Lai arī viņi dzīvo lielākās pilsētās, kur iespēju vairāk, viņi daudz nedara. Es strādāju NVO atbalsta centrā, mācos pati, kā arī mācu Gaujienā bērniem angļu valodu. Es būtu ar mieru darīt vēl daudz ko, bet apzinos, ka visam nepietiks laika.
- Ar ko nodarbojies brīvajā laikā?
- Apgūstu latviešu valodu, mācos spēlēt klavieres, apmeklēju aerobikas nodarbības. Brīvdienās dodos uz Rīgu vai Liepāju, bet reizēm palieku mājās un lasu grāmatas. Lasu dzimtajā valodā, jo latviešu valodā pagaidām ir grūti lasīt. Reizēm aizeju uz kādu kafejnīcu. Mani bieži turp aicina, bet man nepatīk, jo parasti uzdod vienus un tos pašus jautājumus. Es nejūtos tik īpaša.
- Vai tev garšo latviešu ēdieni?
- Esmu izmēģinājusi dažādus latviešu ēdienus, bet visi man negaršoja. Latviešu pārtikas preces ir veselīgas. Arī kafejnīcās var garšīgi paēst. Rīgā lielveikalos var nopirkt daudz un dažādas preces, šeit, Alūksnē, kur veikali ir mazi, to ir grūtāk izdarīt. Man žēl, ka šeit nevaru nopirkt daudzus nepieciešamos produktus.
- Ko tu domā par latviešu svētkiem?
- Man šķiet, ka latvieši ir ļoti patriotiski. Man patika Neatkarības dienas svinības. Visur bija izkārti karogi, visi cilvēki tos atzīmēja, ne tikai valsts līmenī, bet arī vietējā. Beļģijā tā nekad nav. Man tas likās savādi.
- Kā svinēsi Ziemassvētkus?
- Pagaidām par to vēl neesmu domājusi. Pavadīšu tos kopā ar draugu. Nopirksim eglīti un izrotāsim to. Šajos svētkos man, protams, gribētos būt kopā ar ģimeni, bet apzinos, ka ceļa izdevumi ir dārgi. Es pirms mēneša biju Beļģijā.
- Vai Beļģijā ir kādas īpašas Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas?
- Domāju, ka Ziemassvētkus līdzīgi svin visā pasaulē. Arī mēs dāvinām viens otram dāvanas. Man patīk dāvināt, bet vēl vairāk patīk saņemt dāvanas. Tuviniekiem dāvanas sūtīšu pa pastu. Arī es esmu saņēmusi dāvanu no vecākiem. Beļģijā atšķiras tas, ka jau 5.decembrī saņemam dāvanas no Santa Klausa, ko mēs saucam citādāk. Lai arī dāvanas, protams, pērk vecāki, Beļģijā bērni tic, ka tās ir atnesis Santa Klauss. Bērni tic, ka viņš tiešām eksistē. Lai arī man ir 22 gadi, arī es ticu, ka viņš eksistē (smejas).

Citu datumu laikraksti

  • Teātra sportā iegūst godalgotas vietas

    Alūksnes Ievas teātra dalībnieki 1. līdz 4.klašu grupā guvuši uzvaru turnīrā “Teātra sports 2003”. Viņi mājās pārveda Lielā Šā ceļojošo balvu -...

  • Automašīna notriec meiteni

    Pirmdien Alūksnes rajonā automašīna notriekusi septiņus gadus vecu meiteni brīdī, kad tā pēc izkāpšanas no autobusa šķērsoja ceļu.Pirmdien Alūksnes...

  • Var sodīt pirotehnikas izmantotājus

    Tuvojoties svētkiem, Alūksnes ielās ar vien biežāk var dzirdēt pirotehnikas trokšņus. Ar spridzekļiem darbojas pusaudži, traucējot iedzīvotājus, kā...

  • Māca rakstīt projektus

    Uzņēmējus, ar tūrismu saistītus cilvēkus un pašvaldības konferencē “Eiropas Savienības atbalsta programmas un to loma tūrisma attīstībā Latvijā”...

  • Notiek vairākas zādzības

    Policijā 8.decembrī saņemts iesniegums no Virešu pagasta iedzīvotāja par to, ka, izsitot loga rūti, iekļūts mājā un nozagtas mantas 45 latu...

  • Gatavos kiberpilsētas projektu

    Alūksnes rajona pašvaldības piedalīsies Baltijas kiberpilsētas projekta sagatavošanā. Tas paredz katra rajona centrā izveidot Biznesa inkubatoru un...

  • Piedāvā dažādus kultūras pasākumus

    Adventes pasākumi. 7.decembrī pulksten 17.00 Alūksnes rajona Alsviķu kultūras namā iedegs otro svecīti adventes vainagā.Adventes pasākumi -...

  • Lai vairotu gaidīšanas prieku

    Nav vairs aiz kalniem Ziemassvētku svētvakars un arī jaunais 2004.gads, ko aizvadīsim Pērtiķa zīmē. Lai sagādātu prieku sev un citiem, aicinām ieiet...

  • Eglīti var noskatīt valsts mežā

    Iedzīvotāji vienu Ziemassvētku eglīti personiskajām vajadzībām var izraudzīties valsts mežā. Par to nav jāmaksā.Iedzīvotāji vienu Ziemassvētku eglīti...