Prot iekarot pasauli, saņemot pretī punus

Astrīda Leimane vienmēr ir lepojusies, ka viņas dzimtas saknes meklējamas Alūksnes pusē. Viņa ir apzinājusies, cik cieši tās saista un spēcīgi tur pie šīs mazās Vidzemes pilsētas.

Astrīda Leimane vienmēr ir lepojusies, ka viņas dzimtas saknes meklējamas Alūksnes pusē. Viņa ir apzinājusies, cik cieši tās saista un spēcīgi tur pie šīs mazās Vidzemes pilsētas.
"Man ir bijuši vairāki piedāvājumi doties citur, bet, kā es vienmēr saku, ka tikai laikam šeit pazīstu cilvēkus un protu strādāt. Nezin, vai, iemesta citā vidē, es justos tik brīvi un labi kā Alūksnē," laikrakstam stāsta valsts galvenā kultūras inspektore Alūksnes rajonā Astrīda Leimane.
Beigusi Alūksnes vidusskolu, Astrīda uzsākusi darba gaitas, bet neklātienē beigusi Kultūrizglītības darbinieku tehnikumu un vēlāk J.Vītola Mūzikas akadēmiju.
"Vecāki nebija turīgi ļaudis. Mamma nāk no septiņu bērnu ģimenes, visu mūžu strādājusi tirdzniecībā, tāpēc manas vasaras un atmiņas saistās ar mazās māsas Daigas auklēšanu un atrašanos pie mammas tirdzniecības noliktavā. Savu pirkstu veiklību pārbaudīju, palīdzot mammai aizšūt drēbju maisus, kurus rotāja uzraksti ar dažādu rajona vietu nosaukumiem. Tā es sāku apzināt rajona teritoriju, lai gan reāli tad tur netiku aizbraukusi," atminas Astrīda.
Raudāja, ja nav mēģinājuma
Astrīda uzskata, ka vēlēšanās darboties kultūras jomā abām ar māsu esot mantojumā no tēva. "Viņam vienmēr gribējās kaut ko labu izdarīt. Viņš bija sapņotājs. Arī es esmu optimiste, kam patīk pasapņot," stāsta Astrīda. Kopš divu mēnešu vecuma Astrīda tikusi vesta uz bērnudārzu, jo mamma strādājusi. Divu gadu vecumā dziedājusi un patikusi dejošana, kas vēlāk kļuvusi par sirdslietu.
Skolas laikā, ja nav noticis deju mēģinājums, Astrīdai pat birušas asaras. Jau mazajās klasēs viņa bijusi tā, kas veidojusi kultūras pasākumu programmu. Vidusskolā bijis skaidrs, ar ko būs saistīta tālākā dzīve.
"Es nevaru darboties nevienā kolektīvā, jo tad, kad notiek svētki, man ir jāstrādā," saka sieviete.
Meli par pirmo balli
Astrīda vienmēr esot apzinājusies, ka dzīvē viss ir jāiekaro ar zināšanām, pat ja to nav, un pieredzi. "Tie ir meli, kad jaunībā saka, ka visi ceļi ir vaļā un ka lielā dzīve tevi sagaidīs. Cik skaisti grāmatās raksta par pirmo balli! Man šādā ziņā nav bijis skumju pārdzīvojumu. Taču kādas emocijas paliek par pirmo balli meitenei, kas satiek tajā iedzērušu puisi? Rūgtums saglabājas uz ilgu laiku, ja iznāk vilties," atzīst Astrīda.
Viņa vērtē, ka ne 40, ne 50 vai 60 gados dzīve nebeidzoties. Tāpēc it nemaz nesatraucot tas, ka ar katru gadu kļūstot vecāka. "Šādā vecumā taču ir kolosālākā pieredze, kad vairs nevar dabūt tādus punus kā agrāk. Tas, kas pieder jaunībai, ir labi, taču tai nav pieredzes," atzīst alūksniete.
Pasaka, ka nevajag
Astrīda vērtē, ka attiecībās ar citiem viņa neesot mīļais tips. Par sevi nācies dzirdēt, ka esot nepieejama.
"Tas man bija atklājums, pat izbrīns. To, kas lasāms manā sejā, kāda ir mana attieksme pret citiem cilvēkiem, veidojusi uzkrātā pieredze tepat Alūksnē. Es šajā pasaulē esmu nākusi tāda pati kā citi - nevainīga. Tad, kad dabūju nepamatotus punus, sāku analizēt un mācīties," domā viņa.
Astrīda domā, ka viņa ir negatīvais tēls cilvēku acīs tādēļ, ka spēj pieņemt radikālu lēmumu un pateikt: "Paldies, man to vairs nevajag", lai gan tas nenākot viegli. Varbūt citiem viņa liekoties liela amatā, tomēr patiesībā esot trausla būtne.
Akmeni līdzi nenēsā
Esot daudz tādu cilvēku, ko Astrīda pielaidusi sev tuvu klāt. "Pēc tam esmu domājusi, kāpēc viņi mani nav izpratuši vai arī izmantojuši labvēlību, veidojot par mani negatīvu viedokli. Man nepatīk lišķība. Ja man ar kādu rodas konflikts, mēs nepaliekam naidnieki. Akmeni es līdzi nenēsāju. Es atceros, kādas mums bijušas domstarpības. Zinu, ka pie kādreizējās sarunas ar šo cilvēku nekad vairs neatgriezīšos," bilst Astrīda. Sievietei patīkot lietu skaidrība šodien, uzreiz, taču viņa esot iemācījusies, ka tā nevajagot darīt. Laiks visu noliekot savā vietā.
Tikko aizvadītajos Dziesmu svētkos, kuru sagatavošanas process esot bijis grūts, Astrīda pārliecinājusies, ka cilvēki mainoties.
"Viņiem ir lielāka pašapziņa. Es vienmēr esmu rosinājusi, lai cilvēki nekautrējas teikt, ka viņi nāk no pagastiem. Kvalitatīvs sarīkojums ir vajadzīgs gan Rīgā, gan laukos, gan rajona centrā," atzīst kultūras inspektore. Viņa apjautusi, ka pagastos cilvēki, kas darbojas kultūras jomā, arī ar sportu, prot saglabāt labo.
Jāmācās darīt kopīgi
"Es vēlos, lai par Alūksnes rajona cilvēkiem runā tikai labu, jo izdarītais ir tikai cilvēku nopelns," saka Astrīda. Viņa uzskata, ka pagastos dažādām iestādēm vajadzētu mācīties svētkus svinēt kopīgi.
"Ja pašvaldības atvēlēto finansējumu tiem apvienotu, tad izdotos burvīgs pasākums. Cilvēki dzīvojot demokrātiskā sabiedrībā, ir aizmirsuši par sadarbību. Skolai kā lielākajai inteliģences iestādei laukos ir jārūpējas un jādomā par piesaisti tai. Saviem kultūras darbiniekiem vienmēr esmu teikusi, ka viņiem jāstrādā komandā ar bibliotēkas un muzeja darbiniekiem," saka Astrīda. Viņai esot skumji, ka kultūras jomā paveiktais valstī netiek finansiāli novērtēts.
Prot novērtēt to, kas blakus
Šobrīd Astrīda jūtoties labi, jo esot sakārtota viņas privātā dzīve. "To vienmēr visi ir teikuši - ja personīgajā dzīvē viss ir kārtībā, tad cilvēks jūtas labi. Man ir svarīgi, lai blakus ir vīrietis, uz kuru var paļauties. Es protu novērtēt to, ka man viņš ir. Zinu, ka viņu esmu ilgi gaidījusi, bet tas nav bijis mans mērķis. Lai arī cik kareivīga esmu, nekad šādas lietas tā nekārtoju. Ja citiem tā liekas, lai dzīvo ar šādu pārliecību," saka viņa.
Astrīdai vaļasbrīžos patīk aizbraukt arī uz lauku īpašumu, paklausīties mūziku vai lasīt. "Gājums ir kļuvis rimtāks, jaunības trakums ir pāri, tāpēc spēju novērtēt lietas, kurām agrāk nepievērsu uzmanību," spriež viņa.
Astrīdai ir divas meitas - Uvai ir septiņpadsmit, bet Undai paliks astoņi. "No vienas puses nav slikti, ka meitām ir tik liela gadu starpība. Lai arī darbā esmu aizņemta, meitām veltu tik daudz laika, cik vien iespējams, tikai neilgu laiku mamma palīdzēja audzināšanā," uzsver viņa. Astrīda cenšoties viņām dot visu, ko vien bērnam spēj sniegt mīloša māte. Viņa sapņojot par sevis lutināšanu, ko šobrīd neatļaujas darīt.

Citu datumu laikraksti

  • Policija informē

    Malienas pagastā 21.jūlijā kūts bēniņos aizdegās salmi -viens kvadrātmetrs. Policija noskaidroja, ka notikušajā vainojamas bērnu rotaļas.Malienas...

  • Motosportisti gatavojas Latvijas čempionāta noslēgumam

    Motokluba "Ape" sportisti gatavojas Latvijas čempionāta izšķirošajām sacīkstēm, kas notiks šīs nedēļas nogalē - 26. un 27. jūlijā Limbažos, Lielezera...

  • Uzvar minifutbola čempionātā

    Ziemeļaustrumu futbola līgas minifutbola čempionāta ceturto kārtu veiksmīgi aizvadījusi Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona komanda, kas Viļakā...

  • Nākotnes nauda jeb Dalība 2.pensiju līmenī

    Lai gan masu medijos ir bijis šķietami daudz informācijas par dalību 2.pensiju līmenī, ir cilvēki, kas nav tai pievērsuši uzmanību, it kā tas viņus...

  • Aicina uz teātra svētkiem Dikļos

    Uz kārtējo "teātrinieku" kopā sanākšanu 9.augustā aicina Dikļu pagasts Valmieras rajonā.Uz kārtējo "teātrinieku" kopā sanākšanu 9.augustā aicina...

  • Vārds un tā īpašnieks ietekmē viens otru

    Numeroloģija kā mācība ir ārkārtīgi sena.Numeroloģija kā mācība ir ārkārtīgi sena. Ar tās palīdzību iespējams noteikt cilvēkam piemērotāko profesiju,...