Prot pasmaidīt arī tad, kad acīs zogas asaras

Liepnieti Ņinu Kokareviču dzīve pagājušos četrus gadus nepavisam nav lutinājusi. Drīzāk otrādi - nežēlīgi darījusi pāri. Veselības dēļ viņa vairs nevar strādāt iemīļotu darbu, arī mājas solis piespiedu kārtā jāveic dzīvesbiedram Anatolijam.

Liepnieti Ņinu Kokareviču dzīve pagājušos četrus gadus nepavisam nav lutinājusi. Drīzāk otrādi - nežēlīgi darījusi pāri. Veselības dēļ viņa vairs nevar strādāt iemīļotu darbu, arī mājas solis piespiedu kārtā jāveic dzīvesbiedram Anatolijam.
Viņa saglabājusi sevī spēju būt stipra, jo citādāka viņa nemaz nedrīkst būt. Viņa prot pasmaidīt arī tad, kad pret viņas gribu acu kaktiņos iezogas asaras. "Tāda ir dzīve, tik nejauka un netaisnīga," saka Ņina Kokareviča.
Ņina dzimusi Sibīrijā, dzīvojusi Kuzbasā, vietā, kur atrodas slavenās ogļu raktuves. Savulaik viņas vecmamma un vectēvs nonākuši tur izsūtījumā. 13 gadu vecumā viņas ģimene pārcēlās uz Kazahstānu tēva darba specifikas dēļ. "Skolā sāku iet sešu gadu vecumā, bet vidusskolu pabeidzu 1958.gadā, kad man vēl nebija septiņpadsmit gadu," stāsta viņa. Ņina savulaik medicīnas māsu skolā ieguvusi farmaceites profesiju. Tas, kā viņa tur nokļuvusi, esot anekdotes vērts stāsts.
Uz rūpnīcu neaizgāja
"Ģimenē bija vēl divas māsas un brālis. Algas toreiz bija mazas, mamma nestrādāja, tikai tēvs, tāpēc bija nolemts, ka arī man jāstrādā," stāsta Ņina. Tomēr uz tuvējām rūpnīcām Altaja apgabalā Ņina strādāt tā arī neaizgāja. Skolā bija labas sekmes, mīļākie priekšmeti - krievu valoda un literatūra. "Rakstīju dzeju. Mana skolotāja mudināja, lai mācos pedagoģiju," apgalvo Ņina.
Viņas kaimiņiene vēlējusies mācīties māsu skolā un mudinājusi arī Ņinu kārtot iestājpārbaudījumus - rakstīt sacerējumu.
"Es nemaz nebiju mācījusies, lai gan konkurss bija liels - pieci cilvēki uz vietu. Sacerējuma temats bija Gorkija "Māte", es vienīgā saņēmu piecnieku. Pēc tam gāju uz vēstures eksāmenu," stāsta sieviete. Kad Ņina atbraukusi mājās, nav īsti zinājusi, ko teikt mammai. Tolaik Ņina nemaz neesot kārtīgi sapratusi, kas farmaceitam jādara. Viņai lielāka interese bijusi par feldšera darbu. Mācīties bijis grūti, īpaši nav patikusi organiskā ķīmija.
"Kad aizgāju praksē, farmaceita darbs man arvien vairāk iepatikās.Gribējās strādāt ar cilvēkiem," stāsta viņa.
Sākumā trīcēja rokas
Pirmā darbavieta bijusi Kazahstānā, Irtišskā. Darbinieku trūkuma dēļ sākusi strādāt par receptāri. Pirmajā darba gadā bijis liels uztraukums. "Tur bija liela slimnīca - gadā vajadzēja sagatavot apmēram 700 pulveru. Es baidījos, dažbrīd rokas tā trīcēja," atceras viņa. Tur Ņina iepazinusies ar savu vīru, kurš pēc armijas bija atbraucis strādāt uz tā saucamo ceļinu - neskartajām zemēm. Sadraudzējušies un apprecējušies, kad Ņinai bija deviņpadsmit gadu. Ar dzīvesbiedru ir kopā 43 gadus.
Šeit atved mīlestība
Vīrs bija no Viļakas, tāpēc 1961.gadā Ņina ar ģimeni atbraukusi uz Latviju. "Vai tad jaunībā daudz domā? Mīlestības dēļ cilvēks ir gatavs uz visu. Nezināju, kur Latvija atrodas. Nedēļu ar vilcienu uz šejieni braucām," atceras Ņina. Uz dzimto pusi īpaši atpakaļ nevelkot, tikai pēc ciemošanās reizēm uznākot īpašas skumjas. Latvijā dzīvo Ņinas bērni un mazbērni, viņa iedzīvojusies šajā zemē. "Viļakā aptiekā nostrādāju neilgu laiku. Liepnā aptiekā trūka darbinieku, tāpēc mani aizsūtīja uz turieni strādāt," atceras Ņina. Bērni tolaik bijuši mazi, ar dzīvesbiedru palikuši Viļakā, bet Ņina uz mājām devusies brīvdienās. Aizvietotāju nav izdevies atrast, tāpēc Ņina piekritusi palikt Liepnā.
Apgūst ar uzcītību
Tad, kad Ņina atbraukusi uz Lastviju, nav zinājusi latviešu valodu. Katru dienu no darba mājās gājusi raudādama, taču nav trūcis uzņēmības to iemācīties. "Vīrs pēc tautības ir latvietis. Viņš ilgi bija projām no mājām, pats latviešu valodu bija piemirsis, arī mēs savā starpā sarunājāmies krieviski," apgalvo Ņina. Tad, kad pārcēlušies dzīvot uz Liepnu, brīvi varējusi sarunāties latviešu valodā. Tikai garumzīmes vēl joprojām neprotot pareizi salikt. Ņina tagad sev pārmet, ka jaunībā vajadzējis latviešu valodas apguvei veltīt vēl nopietnāku attieksmi, taču tad tai neesot bijusi tik liela nozīme kā tagad.Mājās ar vīru sarunājoties gan latviešu, gan krievu valodā.
Var prasīt jebkad
Profesija, ko Ņina nejauši izvēlējusies, bijusi īstā un sagādājusi daudz prieka. Liepnieši stāsta, ka Ņina piederot pie cilvēkiem, kam jebkurā diennakts laikā var lūgt palīdzību. Liepnas aptiekā nostrādājusi 37 gadus - no 1963. līdz 2000.gadam, kad saslimusi. Pēc pēkšņās slimības ārsti pateikuši, ka viņa vairs nestaigās. Nedēļu nogulējusi bez samaņas, pēc tam sekojis ilgstošs un smags atveseļošanās periods. Tagad ar grūtībām Ņina pa istabu spēj nedaudz pārvietoties. Dzīve piespiedusi iemācīties rakstīt ar kreiso roku. "Domāju, ka sevi vairāk vajadzēja pažēlot. Bet ko es darīju? Prātoju, kur tad cilvēki pirks zāles, ja aptieka būs slēgta," saka viņa.
Prot arī pajokot
Četros gados Ņina neskaitāmas reizes pie sevis domājusi, cik grūti ir dzīvot bez darba. "Tagad vajadzētu rakstīt par manu vīru, jo viņam jāveic gan vīriešu, gan sieviešu darbi. Nevaru ne zupu izvārīt, ne grīdu izslaucīt. Ar acīm redzu, ko vajag izdarīt, bet pati nespēju. Tas nav vienkārši, it sevišķi, ja visu mūžu visu esi darījusi pati. Ko es bez viņa iesāktu, lai gan viņam ir tik daudz jācieš," skumji saka viņa.
Ir dienas, kad Ņina spēj priecāties par jebkuru sīkumu, kopīgi ar vīru pajokot, bet citudien asaras aumaļām līst pār vaigiem. "Esmu priecīga, ja varu kaut mazu darbiņu paveikt. Tad vieglāk ap sirdi paliek. Drēbes mēģinu gludināt," atklāj sieviete. Viņa izstāsta, ka pašas slimība nav pirmais nopietnais dzīves pārbaudījums. Ņina pirms daudziem gadiem zaudējusi dēliņu, viņam bijuši tikai trīs gadi, traģēdijas ik pa laikam notikušas ar viņai tuviem cilvēkiem. Kad notikusi nelaime ar dēliņu, Ņina kļuvusi dievticīga.

Citu datumu laikraksti

  • Mediķi turpina dumpoties

    Arī pagājušajā nedēļā mediķi turpināja cīnīties par algas palielināšanu. Šobrīd anesteziologiem pievienojušies arī ķirurgi, kas pieprasa palielināt...

  • Oktobra beigās pārgriezīsim pulksteņus

    Naktī no 31.oktobra uz 1.novembri Latvijā pulksteņa radītājus vajadzēs pagriezt par vienu stundu atpakaļ. Šāda kārtība noteikta arī Lietuvā un...

  • “Optimisti” atsāk nodarbības

    Alūksnes pensionāru kluba “Optimisti” dalībnieki pirmajā nodarbībā tiksies 17.oktobrī pulksten 9.30 sporta skolas angārā. Tā vadītāja Gaida Gozeviča...