Vai divu cilvēku draudzību un mīlestību ir iespējams kopt un audzēt kā krāšņu ziedu? Vai mums, ļaudīm no malas, ir tiesības to aizstāvēt pret pārprastu greizsirdību? Vai mēs vispār to spējam? Vai kāds no šiem diviem cilvēkiem ir lūdzis mums to darīt?
Vai divu cilvēku draudzību un mīlestību ir iespējams kopt un audzēt kā krāšņu ziedu? Vai mums, ļaudīm no malas, ir tiesības to aizstāvēt pret pārprastu greizsirdību? Vai mēs vispār to spējam? Vai kāds no šiem diviem cilvēkiem ir lūdzis mums to darīt?
Laikam jau ne. Mēs varam būt tikai novērotāji, jo neviens ārsts nekad nav spējis izrakstīt zāles, kas šādā situācijā vienlīdz labi iedarbotos uz visiem. Diemžēl katram ir vajadzīga sava, lai arī visrūgtākā, dzīves mirkļu mikstūra.
Ir patiess prieks redzēt, kā ik rītu divi cilvēki reizē ar pirmajiem saules stariem sper soli rasas pilnajā zālē, lai pārliecinātos, ka viņu puķe turpina riest ziedus citu pēc cita. Lai pārliecinātos, ka tai joprojām pietiek mīlestības un sapratnes augsnes, lai ieelpotu jūtu un glāstu reibinošo aromātu, lai justos droši, ka viss ir kārtībā. Diena seko dienai, mēnesis - mēnesim, gads - gadam. Šķiet, nav tāda spēka, kas spētu mainīt divu cilvēku ierasto kārtību.
Tomēr dzīvei nav lielākas baudas, kā spēlēties ar cilvēkiem, liekot viņu lūpās visnegaidītākos pārmetumus, veidojot pārpratumu un nepamatotu aizdomu pilnas situācijas. Dzīve līdzinās cītīgai vērotājai, kas tīksminās par to, kā divi cilvēki pinas izdomājumu, greizsirdības un pārmetumu tīklos, kā zaudē spēju ieklausīties vienam otra izjūtās. Rītos vairs nav pēdu nospiedumu rasotajā zālē, bet draudzības un mīlestības puķei cits pēc cita aizveras ziedi. To reibinošā smarža ir zudusi.
Bieži domāju, kāpēc tā notiek. Vai vienmēr divi cilvēki satiekoties paredz, ka ļausies šīm nežēlīgajām vārdu un pārmetumu spēlēm? Mēs neviens nevaram paredzēt, kas ar mums notiks pēc mirkļa, kāda būs mūsu rītdiena, kādus vārdus dāvināsim viens otram. Nesenā sarunā kāda sieviete atklāti bilda, ka spēj piedot nodevību, ka spēj neskaitāmas reizes iemīlēties, ka spēj aizmirst. Nezinu, kā ir labāk. Iespējams, ka viņai taisnība, jo tad, ja dzīve pēc daudziem gadiem atkal vēlas spēlēt rotaļas, lai pārbaudītu, cik spēcīgas bijušas šo divu cilvēku jūtas, viņiem ir vieglāk.
Varbūt pareizi rīkojas tie, kas tad, ja kāds tos sāpinājis, mēģina atdarīt ar to pašu, tikai tāpēc, lai pāridarītājam liktu mocīties sirdsapziņas pārmetumos. Un tomēr, kāpēc apzinoties, cik dvēseles sāpes ir smagas, tās novēlēt otram? Bieži vien ir daudz labāk apsēsties un pārdomāt savu rīcību, jo, manuprāt, nav situācijas, kurā vainīgs būtu tikai viens. Nenoliedzami, ka mums ikvienam vienmēr gribas būt labākam par to - otro. Mēs izliekamies stipri un jūtās neiedragājami, lai gan patiesībā gribas raudāt. Kā krusas graudus logu rūtīs metam skarbus vārdus, no tiem ceļot pašaizsardzības žogu. Mēs esam tikai cilvēki, kas varam atbildēt katrs par savām izjūtām, bet nevaram norādīt citiem, kā pareizi dzīvot. Tāpēc arī draudzības un mīlestības puķēm mūžs ir tik dažāds.
