Pūķi ir jāpieradina?!

Visi te šausminās par vētru jeb, tautas valodā runājot, par pūķi. Bet mana sieva Antonija pameta ideju - vajag to lopu pieradināt!

Visi te šausminās par vētru jeb, tautas valodā runājot, par pūķi. Bet mana sieva Antonija pameta ideju - vajag to lopu pieradināt! "Kā tev, Antoša, pirms pašvaldību vēlēšanām noderētu savs Pūķis. Kā jau topošajam deputāta kandidātam. Kam tik gribi, varētu uzrīdīt. Kam ir pūķis, tam ir vara! Visi tavā priekšā trīcētu un baidītos pat muti atvērt," sacīja viņa.
Es iebildu. Nu kāds man labums no pūķa! "Antonij, tu pati allaž teikusi, ka es jau tā par daudz draudzējoties ar zaļo Pūķi. Tu nonāc pretrunās ar sevi, tagad tu saki, ka man viņš jāpieradina, jāpadara gandrīz vai par ģimenes locekli. Kā lai to saprot?" es iebildu.
Bet Antonija paliek pie sava. Sak", kam ir pūķis, pēc tā stabules visi danco. Tā jau ir, latviešiem jau allaž nav bijis viennozīmīgas nostājas pūķa jautājumā. Mana sieva, ziniet, ir dikti valdonīga. Gribēja te tiesā iesūdzēt kaimiņieni par to, ka šī mūsu ģimeni aprunā. Sak", nezina par kādiem tādiem līdzekļiem Antons Krikums Pierīgā būvē jaunu ģimenes ligzdiņu. Apmelojums! Skaidra lieta! Sevišķi jau nu Antonija jutās apvainota. Sak", viņa - proletāriete - esot aplieta ar dubļiem. Knapi novaldīju sievu, kas grasījās kaimiņieni par katru cenu ietupināt cietumā. Teicu - nu kas tur ļauns. Dzīvojot kapitālismā, par privātīpašumu ir tikai jāpriecājas. Arī par to, kuru tauta Krikumu ģimenei "pieraksta". Kamēr aprunās Krikumu ģimeni, tikmēr tā zels un plauks. Bet, kad vairs nebūsim tautas valodās, tad, kā smejies, būsim nolikuši karoti. Kā sacīt jāsaka, no tautas nav jābaidās, lai viņa, mīļā, runā, ko grib. Ir taču demokrātija. Un tauta ir jāmīl. To es saku kā deputāta kandidāts.
Bet nu par to vētru, tfū, vells, par pūķi. Knapi atrunāju sievuku no tās idejas par šā lopa pieradināšanu. Tieši otrādi ir jādara. Pūķi ir jāraida prom. Lai neciestu mūsu tautsaimniecība. Ja jūs šodien vētras laikā rajonā šur tur redzēsiet vīru, kas cenšas viesim trāpīt, metot nažus, tad ziniet - tas Dons Kiots esmu es, jūsu padevīgais kalps Antons Krikums. Esmu samācījies visādus maģiskus rituālus. Viens no tiem vēstī: "Pret pūķa kaitējumiem var līdzēt, metot tam ar nazi, noaujot to ar sudraba lodi. Pūķi apturēt var arī ar īpašiem pūķa vārdiem." Šie vārdi varētu būt apmēram tādi: "Ej ratā!" Kas grib, lai pūķis netiktu klāt, tam jāpiekar pie loga veca rata rumba, kam abi gali aizbāzti. Jāatceras: "Piektā dienā pēc jaunā mēness vienmēr ir vētra." Šoreiz tā būs piektdiena.

Citu datumu laikraksti