Rāda piemēru ar darbiem

„Lepojos, ka esmu Latvijas pilsonis un alūksnietis,” saka novadnieks, rezerves brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš. Viņa personība, rīcība un uzskati kalpo kā autoritāte daudziem tagadējiem karavīriem, jo K.Krēsliņš ir godīgs cilvēks, kurš neliedz padomu un neuzspiež to kā vienīgo patiesību.

Viņš ir dzimis Annas pagastā, mācījies Alūksnes vidusskolā un saviem spēkiem, par spīti traucējošiem apstākļiem, spējis izveidot ģenerāļa cienīgu karjeru.
- Četru gadu vecumā jūs kopā ar vecākiem izsūtīja uz Sibīriju. Varbūt tas ietekmēja jūsu vēlmi dzīvi saistīt ar armiju?
- Daļēji jā. Bērnībā gribēju kļūt par jūrnieku. Kad mēģināju tikt jūrskolā, izrādījās, ka pēc Sibīrijas man ceļš uz ārzemēm ir slēgts. 1963.gada vasarā pabeidzu vidusskolu un zināju, ka beidzējiem, izņemot mani, piedāvā iet uz kara skolām. Tas man radīja iekšējo protestu, un pats aizbraucu uz Gulbenes kara komisariātu. Man atteica aizbildinoties, ka ir par vēlu. Teicu - ja nevar uz jūrskolu, esmu gatavs stāties Rīgas karaskolā. Atteica, ka ar manu vidusskolas raksturojumu nezin vai mani paņemtu cietumā... Tomēr man izdevās saņemt atļauju stāties karaskolā. Ja es no sākuma to darīju spīts dēļ, tad, ejot cauri diezgan sarežģītiem iestāšanās pārbaudījumiem, negribēju atkāpties, tādēļ nokārtoju visus iestājeksāmenus uz „5” un iestājos.
- Kāds bija jūsu izglītošanās ceļš militārajā jomā?
- Karaskolu beidzu ar sarkano diplomu, bet vienlaikus biju nodaļas komandieris un karaskolas vairāku sporta komandu izlases dalībnieks. Tad dienests Ziemeļflotes jūras aviācijas pulkā.
1970.gadā iestājos Maskavā Žukovska vārdā nosauktajā aviācijas inženieru akadēmijā, kuru absolvējuši arī Gagarins, Nikolajevs, Tereškova, absolvēju to ar zelta medaļu. Aizstāvēju kandidāta grādu – tagad Latvijā tas ir doktora grāds, strādāju par akadēmijas pasniedzēju. Pēc tam iestājos mācīties Maskavas Universitātē Kibernētikas un skaitļošanas matemātikas fakultātes speciālajā vakara nodaļā.
Pēc atgriešanās Latvijā 1992.gadā biju Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) prorektors mācību, zinātniskajā darbā, Aizsardzības zinātņu centra dibinātājs un pirmais vadītājs. 1993.gada maijā aizstāvēju habilitētā inženierzinātņu doktora grādu Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtā.
Mācījos dažādos kursos, piemēram, Džordža Maršala centra kursā augstākiem virsniekiem - tagad esmu Dž.Maršala centra absolventu biedrības prezidents. Mācīties vajag visu mūžu, un tikai miršanas apliecība atbrīvo no mācībām.
- Nacionālajos Bruņotajos Spēkos  nav daudz labi izglītotu speciālistu, tomēr jums valsts „palūdza” pensionēties.
- Likumā ir noteikts, ka augstākie virsnieki dienē līdz 60 gadiem. 2005.gadā man palika 60 un aizgāju pensijā. Visās bijušajās Varšavas pakta valstīs, samazinot Bruņotos Spēkus, galvenokārt atvaļina PSRS laika karavīrus.
No otras puses, tas man - politiski represētajam - morāli un psiholoģiski nav patīkami, jo no 2000. līdz 2004.gadam biju Nacionālo Bruņoto Spēku štāba priekšnieks. Tolaik NBS reāli tika sagatavoti iestāšanās NATO. 2004.gadā, savstarpēji vienojoties ar vadību, piekritu pāriet dienēt par NAA rektoru, aizgāju uz zemāku un mazāk apmaksātu amatu, bet ar solījumu un iespējām dienēt vēl četrus gadus, jo to atļāva likums. Tad, mani neinformējot, notika Ministru kabineta sēde, kurā esošo NAA rektoru atcēla no amata un nozīmēja rektora pienākuma izpildītāju. Tas nav patīkami, bet man tas neizsauc lielus pārdzīvojumus.
Tagad saņemu pensiju, varu strādāt kā civilais profesors, brīvāk izteikt savas domas un piedalīties politiskajā dzīvē. Esmu dzimis zemnieks, tādēļ, loģiski, esmu Latvijas zemnieku partijā.
- Starp karavīriem jūs esat autoritāte – kā ir izdevies to panākt?
- Pirmkārt, ievēro principu: „Dariet kā es, bet ne visu dariet, kā es teicu!” Labs piemērs, kad es pirms demobilizācijas ģenerāļa pakāpē kārtoju fiziskos normatīvus kopā ar akadēmijas kadetiem un virsniekiem. Mans rezultāts punktu izteiksmē bija otrais labākais NBS. Otrkārt, es esmu kolēģis saviem padotajiem par visiem jautājumiem, ko var apspriest un diskutēt. Es saprotu, ka cilvēks var kļūdīties, ja viņš cenšas kaut ko izdarīt lietas labā. Treškārt, vajag radīt piemēru padotajiem arī darbā, vajag prast atzīt savas kļūdas un neuzvelt tās citiem. Vispār tas nav sarežģīti – jābūt normālam un godīgam cilvēkam.
- Vēl joprojām esat aizsardzības akadēmijas pasniedzējs?
- Esmu šīs akadēmijas profesors, Aizsardzības zinātņu pētnieciskā centra vadītājs un pildu NAA prorektora zinātnes jautājumos pienākumus. Darbs patīk. Atcerieties nostāstu: „Dēls jautā tēvam: kādu darbu vai profesiju izvēlēties? Tēvs atbild: izvēlies darbu, kas patīk, un tev visu mūžu nevajadzēs strādāt.” To der visiem zināt, un es patiešām eju uz darbu un strādāju ar baudu un gandarījumu. No tā gan daļēji cieš mani ģimenes locekļi. Mani vecāki, Sibīrijas rūdījums un Alūksnes daba devuši man labu veselību un spēju visu izturēt.
- Kāds, jūsuprāt, ir kārtīgs karavīrs?
- Karavīriem ir četras pamatprasības: morāle – Tēvzemes mīlestība, veselība, izglītība - atbilstoši dienesta pakāpei un svešvalodu zināšanas, kā arī fiziskā sagatavotība. Fizisko normatīvu kārtošana ir ikgadēja un obligāta visiem karavīriem. Vienlaikus karavīram ir jābūt ne tikai labam pavēļu izpildītājam, bet arī radošai personai. Neaizmirsīsim, ka karavīrs ir, sākot no kareivja – ierindnieka un beidzot ar ģenerāli. Visam pamatā ir savas Tēvzemes mīlestība.
- Kā vērtējat to, ka Latvijā tagad ir tikai profesionālā militārā armija?
- Tas ir atkarīgs no Latvijas militārās stratēģijas. Latvijas valsts aizsardzības stratēģiskais pamatprincips ir dalība Ziemeļatlantijas līguma organizācijas kolektīvās aizsardzības sistēmā, kuras uzdevums ir tās dalībvalstu aizsardzība pret jebkura veida militāru apdraudējumu. Ja tas tiek ievērots, tad profesionālie NBS ir pareizs lēmums no militārā viedokļa.
No valsts interešu viedokļa var diskutēt par jaunatnes audzināšanu, sabiedrības integrāciju un tamlīdzīgi. Tā ir daļa iemeslu, kādēļ, piemēram, Somijā, Zviedrijā, Šveicē saglabā obligāto militāro dienestu.
- Kas motivē jauniešus kļūt par karavīriem?
- Esmu pētījis šo jautājumu. Es motivāciju iedalītu trijās daļās. Pirmkārt, morāles dabas jautājumi - patriotisms, vecāku paraugs, profesijas prestižs, Latvijas vēsture. Otrkārt, materiālā puse - stabila alga un nosacīti labs nodrošinājums: iespēja saņemt dienesta dzīvokli, medicīnas aprūpe, iespēja aiziet izdienas pensijā. Treškārt, pārbaudīt sevi stresa situācijās, dalība starptautiskajās operācijās, dienēt NATO struktūrās.
- Cik svarīgi ir Latvijai būt NATO?
- Cīnīties pret lieliem, necivilizētiem Bruņotajiem Spēkiem, kas nav sagatavoti lokālai krīzei, bet ir gatavi lokālo krīzi pārveidot par globālo atbilstoši savai struktūrai, nav iespējams. Tādēļ Latvijai vienīgā iespēja bija iestāties NATO un militārās stratēģijas pamatā plānot kolektīvo aizsardzību. Tas ļauj justies drošāk no militārā apdraudējuma viedokļa.
- Jūs bieži cenšaties būt savā dzimtajā pusē Alūksnē.
- Cenšos būt pēc iespējas biežāk. Annā dzīvo mana jaunākā māsa Gunta, tur ir mana tēva mājas, zeme un mūsu ģimenes kapi. Atceros, kā Sibīrijā man tēte stāstīja par birztalu pie mūsu mājām, tā man ir sirdī visu dzīvi. Kur tad vēl Alūksnes vidusskola, skolas kolēģi un mūsu izlaiduma zelta ideja tikties ik pēc pieciem gadiem - pirmo augusta sestdienu pulksten  17.00 pie skolas.
- Kādu jūs redzat Alūksnes rajonu, tā perspektīvas?
- Ļoti optimistiski. Var ceļot pa skaistām valstīm, bet parasti paiet dažas nedēļas un gribas atgriezties Latvijā. Mūsu izpratnē tik skaistas dabas nav nekur pasaulē. Dabisks ēdiens, tīrs gaiss, nosacīts klusums ar laiku kļūs liela vērtība mūsdienu cilvēkiem.
- Kādas izjūtas raisās pirms Latvijas 90.gadadienas?
- Ir lepnums par mums. Baltijas valstis 20.gadsimta deviņdesmitajos gados spēja bez militārā konflikta atgūt brīvību un veidot demokrātisku sabiedrību. Vienīgi Baltijas valstis sāka veidot savus NBS no nulles un izveidoja tos tādus, kas ļāva iestāties NATO.
Atceros savus vecākus, kas kā daudzi citi latvieši izgāja sarežģītu dzīves ceļu - tagad ir piepildījies viņu sapnis par Latvijas brīvību. Mēs dzīvojām ļoti skaistā laikā, manas paaudzes cilvēki redzēja gan Otro pasaules karu, gan Staļina laika “jaukumus”, gan PSRS laikus un, galvenais, Atmodas laiku un Latvijas neatkarības atgūšanu. PSRS laika tukšos veikalus un garās rindas pēc desas vai gaļas un tagad lielveikalu rindas. Lepojos, ka esmu Latvijas pilsonis un alūksnietis. Novēlu mums visiem ar optimismu sagaidīt mūsu Latvijas 90.gadadienu.

Citu datumu laikraksti

  • Padomāt un neapjukt

    Pasaules Diabēta diena kalendārā ierakstīta 14. novembrī, bet Latvijas Diabētu asociācijas sarīkotais pasākums Rīgā divas nedēļas iepriekš ar 1800...

  • Mēness kalendārs

    12.novembrī – augošs Mēness Vērša zvaigznājā. Iepriekšējās dienas saspringums turpinās līdz pulksten 15.08, bet, tā kā debess spīdeklis nokļuvis...

  • Par godu svētkiem rīkos izstādes

    Pededzes pagastā ar svētkiem saistītās aktivitātes sākās vakar, Lāčplēša dienā.Šajā dienā pulksten 11.00 pašvaldības pārstāvji kopā ar interesentiem...

  • Mēness kalendārs

    10.novembrī – augošs Mēness Auna zīmē. Veiksmīga diena, daudz iespēju, it īpaši pēc pulksten 14.47. Ieceres izdosies. Piemērots laiks gan garīgam...

  • Izskan popiela un modes šovs

    Ikgadējais avangarda modes šovs „Pop – Klip” un „Pop-Iela”, ko rīkoja Alūksnes bērnu un jauniešu centrs, šogad izcēlās ar daudzveidīgiem un spilgtiem...

  • Svētkos skatīsies „Rīgas sargus”

    Veclaicene Par godu Latvijas valsts 90 gadu jubilejai Veclaicenes pagastā plānoti vairāki pasākumi. Pirmais paredzēts 15.novembrī, kad pulksten...

  • Izstādē atspoguļo paveikto

    Alūksne Bērnu un jauniešu centrā kopš pagājušās nedēļas skatāma izstāde „Tu esi Latvija”. Tajā apkopotas fotogrāfijas, kas atspoguļo tāda paša...

  • Zeltiņos gatavojas valsts svētkiem

    Alūksne Slimnīcas ambulatorajā daļā mediķiem ir daudz darba, jo rindas uz pieņemšanu ir jau līdz jaunajam gadam. „Brauc pacienti ne tikai no...

  • Pie mediķiem gaida rindā

    Alūksne Slimnīcas ambulatorajā daļā mediķiem ir daudz darba, jo rindas uz pieņemšanu ir jau līdz jaunajam gadam. „Brauc pacienti ne tikai no...