Radiosakaru mednieks

Kādreiz saziņa ar radiosakariem bija dzīves nepieciešamība, mūsdienās – tas ir vairs tikai hobijs. Gunārs Auseklis no Ziemera pagasta ir viens no 300 Latvijas radioamatieriem, kura vaļasprieks ir saziņa ar radiosakariem, izmantojot īsos radioviļņus. Ar mājas apstākļos ierīkotu radiostaciju viņš regulāri sazinās ar līdzīgi domājošiem radio entuziastiem, kā arī piedalās dažādās radioamatieru sacensībās.

Dziedošo tanti radio neatrada 
Viss sācies apmēram desmit gadu vecumā - sākumā tā bijusi tikai interese par radio, vēlāk - par signāla raidīšanu un uztveršanu. “Mani ļoti interesēja, no kurienes radioaparātā rodas skaņa. Pa detaļai vien izjaucu ģimenes vienīgo radioaparātu, bet tanti, kas tur dzied, neatradu. No vecākiem par to saņēmu pērienu, un pirmā saskarsme ar radiotehniku man beidzās ar rozā strīpām vismīkstākajā vietā,” stāsta G.Auseklis. Taču tas viņā izraisījis vēl lielāku interesi. Devies uz bibliotēku pēc grāmatām par radiotehniku, lasījis un mēģinājis uzbūvēt pats savus radioaparātus. Tad arī viņš sapratis, ka nedosies mācīties uz kādu parastu vidusskolu, bet gan uz Rīgas elektromehānisko tehnikumu, lai apgūtu padziļinātas zināšanas. Savs devums viņa attīstībā bijis arī armijā pavadītajam laikam, kur viņš kā radists apguva abpusējos radiosakarus - ne tikai klausīšanos, bet arī raidīšanu. Atgriežoties no armijas, 1973.gadā viņš noformējis individuālo raidīšanas atļauju, iestājies klubā un mājās izveidojis radiostaciju. “Sākumā viss notika Morzes režīmā, jo tāda aparatūra bija vieglāk uzbūvējama savām rokām un arī sakarus izvest bija vieglāk,” atceras G.Auseklis.

Attālumam nav robežu
Pirmos sakarus viņam izdevies izveidot ar Somiju, Zviedriju un Igauniju, vēlāk, augot pieredzei un uzlabojot aparatūru, sakaru kontakti nodibināti arī ar pavisam tālām vietām ārpus Eiropas. “Attālumam nav ierobežojuma. Tālākās vietas, ar kurām esmu sazinājies - Jaunzēlande, Fidži salas un Kuka salas,” stāsta G.Auseklis. Katram radioamatierim ir piešķirts unikāls izsaukuma signāls jeb identifikators. G.Auseklim tas ir „YL2GD”, sacensībās viņš mēdz izmantot arī identifikatoru „YL6W”. “Izsaukuma signāls ir unikāls - viens vienīgais izsniegts katram amatierim. Izsaukuma signāls standarta variantā sastāv no diviem burtiem, cipara un diviem vai trīs burtiem. Pirmā daļa nosaka valsti, no kurienes ir signāls, otrā daļa identificē konkrēto personu. Izsaukuma signālu pirmā daļa ir noteikta standartā jau kopš pagājušā gadsimta 20.gadu otrās puses - kāda kurai valstij būs kombinācija,” viņš stāsta.

Visas ierīces – paša radītas
Visas G.Ausekļa izmantotās antenas ir paštaisītas. Viņš atzīst, ka padomju laikos nemaz neko gatavu nevarējis nopirkt un viss bija jātaisa pašiem. Mūsdienās nopirkt var, bet viņam patīk gatavot pašam. Turklāt tā var izgatavot ne tikai ko labāku, bet arī lētāku. “Īsajiem viļņiem man ir 14 antenas, kas ir izvietotas uz vairākiem torņiem. Antenas izmanto virziena darbībai, lai pagrieztos uz reģionu, ar kuru gribas sazināties, un lai būtu stiprāks signāls,” stāsta G.Auseklis. Uz jautājumu, vai mājai līdzās izvietotās antenas nenodara kādu ļaunumu veselībai un netraucē apkārtējiem, G.Auseklis teic, ka neviens līdz šim nav sūdzējies. “Pats tur dzīvoju 40 gadus, un kaimiņi tikpat, un visi esam pie labas veselības. Netraucē. Arī uztvert televīziju vai telefona sakarus netraucē,” viņš teic. 

Sūta kartītes
Pēc veiksmīgas sakaru nodibināšanas radioamatieri sūta viens otram kartītes. “Vissvarīgākais ir sakaru nodibināšanas fakts, ne tik ļoti svarīga ir pati saruna. Lai sakars būtu juridiski apstiprināts, pēc sakara izvešanas tiek aizsūtīta sakaru apstiprinājuma kartiņa. Dažiem tā izskatās kā dokuments, bet lielākā daļa tās izveidojuši kā skatu kartiņas, kur atainots savs reģions vai aparatūra un pašportrets. Uz kartiņas raksta izsaukuma signālu un datus par radiosakaru, kad tas ir noticis un uz kādiem viļņiem,” stāsta G.Auseklis. Viņš ir sakrājis biezu albumu ar kartītēm. Albumā gan no katras valsts vai reģiona ir tikai pa vienai kartītei, jo izveidoto sakaru ir daudzkārt vairāk. Reizēm atbildes kartīti par veiksmīgu sakaru izdodas saņemt divu nedēļu laikā, bet reizēm jāgaida pat divi gadi. “Mūsdienās kartiņas varam sūtīt paši, paprasot adresi, bet varam sūtīt arī caur klubiem, mūsu gadījumā - Latvijas radioamatieru klubu. Tur tās sašķiro, sakrāj un sūta uz attiecīgās valsts klubu, kur tās izdala tālāk. Kādreiz tas bija vienīgais sūtīšanas veids, padomju laikos nevarēja sūtīt pa tiešo vēstulē,” stāsta G.Auseklis.

Piedalās sacensībās
G.Auseklis regulāri piedalās sacensībās jau kopš padomju laikiem, pēdējās notika 10. un 11.februārī. Sacensības ilgst no 12 līdz 48 stundām. “Šo stundu laikā ir jānodibina pēc iespējas vairāk sakaru. Kurš izveido visvairāk sakaru, tas uzvar. To nosaka sacensību beigās, kad katrs dalībnieks nosūta atskaiti, ar ko ir izdevies sazināties. Skatās, vai arī pretī ir bijis sakars, apstiprina vai neapstiprina to. Sacensību režīmā nekādas sarunas nenotiek, tikai apstiprina viens otra sakaru. Labs rezultāts ir 180 līdz 240 sakari stundā, un tas nozīmē, ka minūtes laikā jāsazinās ar trīs četriem cilvēkiem. Sacensībās temps ir liels. Sacensības organizē spēcīgas radio organizācijas, kur ir lieli resursi un daudz amatieru. Lielākoties Amerikā, Vācijā un Japānā. Taču valstis organizē arī vietējās sacensības,” stāsta G.Auseklis. Neoficiālie sacensību rezultāti ir zināmi vien pēc trīs četrām nedēļām, oficiālos var nākties gaidīt par vairākus mēnešus.
“Kādreiz rezultātu apkopošana bija smags roku darbs, tagad viss notiek datorizēti. Sacensību laikā nekur nav speciāli jādodas, viss notiek no mājām,” viņš stāsta. Sacensībās, kas notika februāra sākumā, viņš izveda 1500 sakarus. G.Auseklim svarīgās sacensības bija 2006.gadā, kad Latvijas komandas sastāvā devās uz Kanāriju salām. Latviešiem izdevās uzvarēt. Toreiz viņi noīrēja radioamatiera staciju. “Uz Kanāriju salām devāmies, jo īso viļņu īpatnība ir tāda, ka sakarus ir vieglāk izvest, esot tuvāk ekvatoram. Ātrāk, vairāk un tālāk. No polāriem reģioniem tas ir grūtāk,” viņš stāsta.

Laikam nav nozīmes
Meteoroloģiskie laikapstākļi īso viļņu sakarus neiespaido. “Vairāk iespaido saules radiācija vai zemes jonosfēras stāvoklis - kā radioviļņi atstarojas. Radiovilnis pēc būtības izplatās tāpat kā gaisma, ja nav šķēršļu. Ja ir šķēršļi - apliecas vai atstarojas. Īsie viļņi ļoti labi atstarojas no jonosfēras. Ja jonosfērā ir labas atstarošanas īpašības, izveidojas ļoti labi sakari,” stāsta G.Auseklis un atklāj, ka mēdz sazināties arī ar mēness palīdzību. “Signāls izplatās kā gaismas stars, un, ja gribas izvest radiosakarus ar kādu tālāku reģionu sarežģītajā ultraīso viļņu diapazonā, jāmeklē, kā atstarot radioviļņus. Raida signālu uz mēnesi, un kāds pretī to uztver. Vienīgais nosacījums - mums abiem jāredz mēness. Aptumsumi neko neietekmē, jo ķermenis tur ir,” viņš skaidro.

Vienmēr kāds nomodā
Radioamatierisms ziedulaikus piedzīvoja septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Tagad ar to nodarbojas salīdzinoši mazāk. “Novadā šobrīd aktīvi esam astoņi cilvēki. Sazināmies vismaz reizi nedēļā, reizēm pat katru dienu. Šobrīd šis man ir hobijs, lai dzīve nebūtu garlaicīga. Padomju laikos tas bija svarīgs saziņas līdzeklis. Ar radiostacijas palīdzību varēju sazināties ar cilvēkiem Somijā un Zviedrijā. Gan toreiz, gan tagad pēc radio reglamenta radioamatieru sakari nav domāti komercinformācijas apmaiņai,” stāsta G.Auseklis. Viņš vismaz reizi dienā sēžas pie aparatūras un mēģina izveidot sakarus. Pats G.Auseklis smej, ka tās ir sakaru medības. “Jebkurā laikā kādā no diapazoniem var atrast kādu, ar ko apmainīties ar informāciju. Varu sazināties tikai ar to, kurš arī tajā brīdī ir ieslēdzis radiostaciju, ir uz tā paša viļņa un grib ar reģionu sazināties. Pasaulē ir daži simti tūkstošu radioamatieru un vienmēr kāds ir nomodā,” skaidro G.Auseklis.

No nepieciešamības par hobiju
Vai tam ir nākotne mūsdienu tehnoloģiju laikā? “Tas ir vaļasprieks, kurš šobrīd reducējies uz cilvēka pašattīstību un savstarpēju salīdzināšanos. Radiosportam ir tāda pati nākotne kā jāšanas sportam un paukošanai. Kādreiz tā bija dzīves nepieciešamība. Arī radiosakari kādreiz bija dzīves nepieciešamība, bet tagad - aizraušanās,” teic G.Auseklis un atzīst, ka ir daži jaunieši, kuriem ir interese par radiosakaru pārraidīšanu, viņi eksperimentē un mēģina pārraidīt informāciju bez mūsdienu tehnoloģiju iespējām.

— Agita Bērziņa

Citu datumu laikraksti

  • Stāstu sega uzsāk ceļu Alūksnē

    Stāstu sega uzsāk ceļu Alūksnē

    Ar izstādes “Stāstu sega Latvijai” atklāšanu aizvadītajā nedēļā sākās Latvijas simtgades pasākumu cikls Alūksnē. Tas ir ilgtermiņa projekts, kurā...

  • Draudzīgais labradors Lotārs 2

    Draudzīgais labradors Lotārs

    (Turpinās no 1.lappuses)Lotārs Sarmītes, Andra un Sarmītes mammas Veltas ģimenē ienāca pirms teju septiņiem gadiem. Dzimšanas dienu mīļais suņuks...

  • Dzīve kā izrāde

    Dzīve kā izrāde

    Mums ikdiena paiet steigā, bet kādam varbūt absolūtā garlaicībā, un tā ir dzīve. Kā spēle vai izrāde ar aktieriem un skatītājiem. Kā nospēlēsi, tā...

  • Lieto enerģiju gudri

    Lieto enerģiju gudri

    Igaunijas - Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projektā “Ilgtspējīgas enerģijas sabiedrība” Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā vakar...

  • Dzintars Čīča aicina  uz koncertu

    Dzintars Čīča aicina uz koncertu

    Janvārī čigānu izcelsmes latviešu dziedātājam Dzintaram Čīčam apritēja 25 gadi, un savu jubileju dziedātājs atzīmēs ar koncertprogrammu “Bučas...

  • Rīt - “Ilgāja zivtiņa”

    Veclaicenes pagastā, Latvijas – Igaunijas pierobežā, 3.februārī ikviens aicināts uz zemledus makšķerēšanas sacensībām „Ilgāja zivtiņa”. Sacensības...