Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Radot, uzsit uz pleca priedei un ozolam

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tie ir īpaši cilvēki, kas strādā ar dzīvu dabas materiālu, it sevišķi ar koku.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tie ir īpaši cilvēki, kas strādā ar dzīvu dabas materiālu, it sevišķi ar koku. Ne velti tēta Karlo rokās atdzīvojās no pagales izgrebts zēns – Buratīno. Alūksnietis Harijs Stradiņš meklē mežā , bet kritušus vai nozāģētus apaļkokus.
Viņš vēl nezina, kas no tiem iznāks. Tas līdzinās pirmreizējai radīšanai, kad pēc kāda laika koks it kā pačukst, kādai lietai piemērots. Tad tie iegūst jaunu veidu mēbelē, lādītē, apgaismojuma spuldzē un ceļa rādītājā.
- Vai tā ir nejaušība, ka Harijam dāvinātā gulta no apaļkokiem rosinājusi pašam strādāt ar koku?
- Būdams pilsētas bērns un dzīvodams daudzdzīvokļu mājā, nevarēju rast ciešu saskarsmi ar dabu. Bet tagad arvien vairāk iepazīstu meža dzīvi. Iespaidīgas ir Mēness ainavasizcirtumos. Fotogrāfijās no augšas mežu teritorijas izskatās kā galvas virsma, kurai vietām trūkst matu. Tas ir traģiski, jo šī situācija ir ieilgusi. Mežs ir planētas plaušas. Kad gadsimta sākumā Anglijā gandrīz pilnīgi tos iznīcināja, sākās plaušu un psiholoģiskas saslimšanas. Tā ir perspektīva, par ko vajadzētu domāt.
- Ceļš uz bagātību, kas iznīcina dabu un daudzus dzen nabadzībā, ir strupceļš visiem. Nevajadzētu mānīt sevi, ka viss ir kārtībā. Statistika liecina, ka arī pērn ir palielinājies izcirstās un izvestās apaļkoksnes daudzums.
- Latvijas Valsts universitātē esmu izstrādājis bakalaura darbu par dažādu dabas materiālu izmantošanu mācību stundās, jo esmu Alūksnes ģimnāzijas darbmācības skolotājs. Tajā vairāk ir stāstīts par to, kā trūkst pedagogiem, nevis kas viņiem būtu jādara ar audzēkņiem. Kas mums ir vajadzīgs, lai varētu būt saskaņā ar sevi un dabu? Protams, darbs ar koku nav vienīgais veids, kā šo saskaņu panākt. Bet tā ietekmē es jūtu izmaiņas sevī. Esmu sapratis, ka koks ir dzīvs. Pirms sāku darbu, es tam simboliski uzsitu uz pleca un saku – mums sanāks. Mācos atvērt savu jūtu pasauli, lai tajā ienāktu dabas spēks un atziņas. Koki ir izcilākā dzīvības forma. Indiešu jogi uzskata, ka tajos ir primitīvā saprāta pazīmes. Es tam nepiekrītu, jo saskaņā ar Bībeles mācību saprāts un dvēsele ir tikai cilvēkam.
- Kāpēc saviem darbiem un mēbelēm izvēlaties kritušus kokus, kas ir līki un zaraini?
- Lai darbs iznāktu dvēselisks, ir jāzina, kā koks audzis, kāpēc tas ir līks un rotāts ar kukaiņu rakstiem vai sazilējis, ar galdniecībā neizmantojamiem defektiem, kas var radīt efektu. Arī cilvēks nav taisns un nekļūdīgs. Iespējams, tāpēc jūtu sevī protestu pret taisnām un nogludinātām formām. Turklāt līkais koks izstrādājumam piešķir vienreizību. Otru tādu izgatavot nav iespējams. Ilgi kopā strādājot, iegūstu lietu - personību, kas ir tikpat ragaina kā es. Amerikā un Skandināvijas valstīs šāda veida mēbeles gatavo simtiem firmu, jo tās ir iecienītas. Latvijā līdzīgi strādā četri pieci meistari, bet katra rokraksts atšķiras. Ir cilvēki, kas mani sauc par mākslinieku. Citi apgalvo, ka man sanāk tāpēc, ka ir zelta rokas. Neesmu ne mākslinieks, ne arī man ir zelta rokas. Daba ir tā, ko savos darbos gribu paradīt citiem. Man ir jāsaskata tās veidojumi, protams, ir jāzina galdniecības tehnoloģijas, bet rezultāts nav galdnieka izstrādājums. Tie nav masu patēriņa priekšmeti. Mana specialitāte ir celtnieks, un es nebiju domājis, ka kādreiz strādāšu ar koku. Tomēr tā ir mana aizraušanās.
- Mēdz teikt, ka ar vaļasprieku vien ir grūti paveikt kaut ko lielu un paliekošu. Tiesa, jūsu ģimenes mājā un arī ģimnāzijas mācību darbnīcā ir daudz neparastu priekšmetu. Tie liecina, ka bez lieliem līdzekļiem iespējams radīt kaut ko jaunu un oriģinālu, ja vien ir fantāzija un vēlme saskatīt skaisto.
- Klasesbiedrs, kas Amerikā stažējās guļbūves celtniecībā, man uzdāvināja no apaļkokiem gatavotu laulības gultu. Tai materiāli ir mizoti ar slīmestu un perfekti savienoti. Kad cilvēki pirmo reizi ierauga šo gultu, tad parasti atskan – "Ah!" un "Oh!". Turklāt tā ir droša – nečīkst un negrab. Redzēju līdzīgu mēbeļu attēlus, un sirds man arvien biežāk čukstēja, ka es varētu mēģināt tādas gatavot, lai gan nepratu un arī tagad vēl īsti neprotu strādāt ar koku. Katrs darbs ir neparedzams. Pārsvarā tie izdodas tādi, kādus esmu gribējis.
Pirmais sapnis bija izgatavot ķeblīti ar līkām kājām no priedes koka ar dobu virsmu, lai būtu ērti sēdēt. Tagad tādu ir vairāk nekā simts, bet katrs ir citādāks. Otrs sapnis bija gulta, kas līdzinātos tai, kādā guļu. Tagad top jau trešā. Saprotu, ja ir vēlēšanās, tad var visu izdarīt.
- Koks ir dzīvs, tātad katram ir raksturs. Kurš ir pakļāvīgāks un atsaucīgāks darbam? Kā veidojas saruna ar dažādiem "kompanjoniem"? Vai ir kāds koks, ko var saukt par savu?
- Ar ozolu es kaujos. Mums ir cietas attiecības, jo esmu mīksts dvēselē un maigāks nekā ozols pēc savas struktūras. Tas ir ciets un grūti apstrādājams. Toties, ja tiek galā ar darbu, ko šis koks uztic ar sevi darīt, tad rezultāts ir fantastisks ar noslīpējumu līnijām un tekstūrām. Ozols man ir grūts partneris, bet pēdējā laikā daudz ar viņu strādāju. Ir izgatavoti lieli bluķu krēsli ar grebumiem, dārza mēbeles, laulību gultas, arī lampas un lādītes. Pēdējo pasūtīja "Praktiskais Latvietis".
Vispatīkamākais ir darbs ar priedi, kas ir manai būtībai tuvāka. Es ticu Dievam, bet esmu, iespējams nepamatoti, aizvērts senlatviešu meža dievībām. Varbūt tāpēc man nav sava koka. Tiesa, zemapziņā izjūtu nepatiku pret apsi. Acīmredzot šis koks nav man labvēlīgs. Turpretim pievelk ābele. To sapratu, kad no ābeles koka izslīpēju ideāli apaļas formas gabaliņu sievai, ko turēt rokā pirmā bērna dzemdībās. Nezinu, vai viņai tas satraukumā un sāpēs palīdzēja. Bet gatavojot un arī tagad, kad paņemu to rokās, manī kādā brīdī ienāk šā koka enerģija.
- Šķiet, saprasties var tad, kad ir sajūta – tava elpa nav tikai tava, tā savijas un saplūst ar koka smaržu. Tad droši vien rodas pārsteidzošs rezultāts?
- Jā, tāds tas ir visiem izstrādājumiem. Piemēram, esmu gatavojis galdus no saknēm un bluķiem ar cauriem vidiem, kur ielieku lampu. Tā tur mirdz kā pērle, raidot augšup gaismas starus.
Galdam lieliski noder stikla virsma, kas ļauj saskatīt koka iekšējo uzbūvi. Ir galds no priedes saknes, kas virs zemes atsedzās ar smilšu pilnām acīm. Es tās iztīrīju, izmazgāju, izkalu un noslīpēju. Tad, uzliekot stikla virsmu, viss ir redzams.
Savukārt mājās koka bluķa izaugumā ir iemontēts pleijers. Meita vakaros lūdz "uzlikt bluķi", lai klausītos pasaku vai radio. Dārza mēbelēm ir jābūt no masīva koka, jo citādi laika zobs tās ātri sabojā. Meklēju koka apstrādei piemērotākos variantus. Pēdējā laikā mēbeles telpām ierīvēju ar speciāli sagatavotu bišu vasku. Tad tās ir smaržīgas un tik ātri nesmērējas, turklāt ar īpašu auru. Tā ir sentēvu recepte.
- Kur un kā rodas idejas? Vai cilvēki tās uztver labvēlīgi?
- Idejas piedāvā daba. Tomēr dažkārt ir ilgi tās jāpārdomā, jo uzreiz nevaru saprast, kam tā noderēs. Krāju materiālus, ko ar laiku izmantoju tur, kur tie vislabāk iederas. Gadās, ka no meža atnesu kokus, kas stāv gadiem. Bet tad pēkšņi dzimst ideja, un viss nostājas savās vietās.
Cilvēku attieksme pret šāda veida izstrādājumiem ir diametrāli pretēja – vieni tās noliedz, otri sajūsminās. Bet vienaldzīgo nav. Kā jebkurām lietām tām ir jāiedzīvojas tirgū un cilvēkos. Sākumā man mājās teica – atkal esi atnesis savā stilā gatavotu mēbeli, bet nejutu prieku par to. Tagad, kad ir pagājuši divi trīs gadi, jūtu interesi un arī pieprasījumu.
Lauku māju, vasarnīcu un viesu namu īpašnieki vēlas radīt savdabīgu vidi, tāpēc pasūta savdabīgas mēbeles. Jūnija pirmajā nedēļā šos izstrādājumus piedāvāju Brīvdabas muzejā gadatirgū. Parasti visu aizvesto tur arī realizēju. Man ir mājas lapa internetā, kur saņemu pasūtījumus.
Iespējams, ka nākotnē vairāk pievērsīšos šim darbam, nevis stundu pasniegšanai skolā. Jebkuras modes tendences laiku pa laikam atkārtojas. Tas nozīmē, ka atdzims arī senlatviešu apaļkoka mēbeļu stils.
Tehnokrātijas laikmetā būs arvien vairāk cilvēku, kas pēc darba pie datora vēlēsies atpūsties ozolkoka gultā.

Citu datumu laikraksti

  • Aunam jāanalizē sava rīcība

    AUNS. Jaunievedumu īstenošana saistīsies ar negaidītiem šķēršļiem.AUNS. Jaunievedumu īstenošana saistīsies ar negaidītiem šķēršļiem. Slepeni...

  • Aicina ciemos pie Lieldienu zaķa

    No 16. līdz 20. aprīlim Latvijas Dabas muzejs aicina apmeklēt tradicionālo dekoratīvo trušu izstādi "Ciemos pie Lieldienu zaķa", kura veidota...

  • Garneļu sautējums ar sēnēm

    Lai ēdienkarti padarītu interesantāku, netērējot daudz laika un naudas, piedāvāju gatavot garneļu sautējumu ar sēnēm.Lai ēdienkarti padarītu...