Bija apmākusies jūlija diena. No Alūksnes parka puses pāri ezeram pūta silts vējš, no armijas daļas atnesdams mūzikas skaņas un ezerā veidodams sīkus vilnīšus.
Bija apmākusies jūlija diena. No Alūksnes parka puses pāri ezeram pūta silts vējš, no armijas daļas atnesdams mūzikas skaņas un ezerā veidodams sīkus vilnīšus. Tilts uz Pilssalu bija pelēks ar balstiem abās pusēs, lai būtu stabilāks. Bet tik un tā tas šūpojās uz vienu vai otru pusi pēc ballēm vai koncertiem, kad vietējie ļaudis un ciemiņi devās pāri tam. Tas pat šķita interesanti.
Uz tilta labajā pusē stāvēja makšķernieks, šad tad paceldams makšķeri, apskatīdams uzsprausto tārpu. Kaut ko pie sevis rūkdams, atkal viņš pacēla makšķeri, noņēma ēsmu, uzlika zaļu ūdenstārpu un atkal iemeta makšķeri. Uz tilta viņam pie kājām bija liela skārda bundža, kādās veikalā pārdeva ābolu ievārījumu. Tagad tur bija noķertās zivis – raudiņas, asari, bet pašā virsū bija uzlikts skaists breksis. Nu nekas neķeras vairs. Makšķernieks kļuva nemierīgs. Viņš makšķerkātu nolika pret tilta margām, kabatā sameklēja cigarešu paciņu, vienu cigareti ielika mutē. Tad piesita pie bikšu kabatām, meklēdams sērkociņus, bet to tur nebija. Cigarete tā arī palika mutē neaizdegta. Bet laikam bija labi arī tā. Pēc laika pieķērās pāris mazu asarīšu, otro vilkdams, viņš atkal kaut ko rūca pie sevis, bet tik stipri, ka cigarete izkrita no mutes un palika guļam uz tilta dēļiem. Tad vīrs meklēja, meklēja un no krekla kabatas izvilka sakaltušu maizes gabalu un iemeta sev mutē.
Lejā ezerā netālu no makšķernieka vilnīšos zvalstījās laiva, kurā sēdēja vīrs arī ar makšķeri rokā. Laivas otrajā galā stalti izslējies stāvēja suns, ar degunu ķerdams vēja atnestās smaržas. Viņš turējās tik nekustīgi, ka, likās, suns ir izcirsts no koka.
No Kolberģa puses atskanēja tāla pērkona rūkoņa, vējš pieņēmās spēkā. Makšķernieki kļuva nemierīgi, biežāk un biežāk skatīdamies trokšņa virzienā. Kad parādījās pirmās lietus lāses, uz tilta stāvošais skrēja uz salu, pamezdams makšķeri, lomu, un patvērās zem lielākā melnalkšņa. Bet laivā sēdošais vīrs paairēja zem tilta. Lietus krita lielām lāsēm, kapādams ezera virsmu. Drīz vien ūdens tecēja pa tilta dēļu spraugām virsū laivā sēdošajiem. Otrajam vīram arī neklājās labāk, jo kuplā alkšņa lapas vairs neturēja lielo ūdens daudzumu, tas gāzās virsū. Bet viņi zināja vienu - tāds lietus nav ilgstošs. Tā arī bija. Vējš pierima strauji, kļuva mierīgs. No ūdens virsmas pazuda vilnīši, mākoņi kļuva retāki, šur tur jau parādījās saule, kļuva siltāks.
Makšķernieki ieņēma savas vietas. Tad laivā sēdošajam uzsmaidīja veiksme. Pludiņš viegli nodrebēja un nogrima dzelmē. Nesteidzoties vīrs cēla makšķeri laukā. Bet cēliens nepadevās vis, jo neredzams spēks to turēja ciet, reizēm vilkdams uz tilta pusi. Tad vīrs bija nolēmis darīt tam galu, kaut ar spēku, lai tik loms tiek ātrāk. Tad notika neiedomājamais. Uz tilta stāvošajam vīram makšķere ar joni traucās lejā, grasoties jau pārlūzt. Tad ar lielu plunkšķi gaisā izlēca liela zivs, turoties abu makšķernieku āķos. Vīri lielām acīm skatījās viens uz otru un uz skaisto zivi. Ko nu? Laivā sēdošais iekliedzās: "Tā ir mana!" Sākās cīniņš, kurš kuru, un katrs rāva uz savu pusi. Pirmais padevās kliedzējs no laivas, jo norāvās āķis. Viņš pavēra muti, lai atkal turpinātu kliegšanu, bet tad ar troksni nošļuka laivā un palika sēžot. Uzvarētājs lepni izcēla skaisto zivi. Tā izrādījās ļoti liela rauda, likās, tādu viņš nekad nebija redzējis. Viņš jutās laimīgs. Satinis makšķeri, paņēmis lielo bundžu ar zivīm, vīrs devās projām.
Kopš tā laika ir pagājuši piecdesmit gadi. Tagad vecā pelēkā tilta vietā ir jauns. Bet atmiņas par to dienu glabā vecais kuplais melnalksnis Pilssalā.
